Elita Veidemane / Autori

Ja vēlaties, lai jūs apbur Francijas mazpilsētu rāmais šarms, jums jādodas uz Luāras ieleju. Ja gribat izbaudīt Francijas piļu romantiku, jums atkal jādodas uz Luāras ieleju. Bet, ja jūs ilgojaties iegrimt dievišķo atklāsmju brīnumainajā gaisotnē, jums kārtējo reizi jādodas uz Luāras ieleju, un tad, jau gandrīz pieskaroties Pirenejiem, nonāksiet Lurdā, kur jūs dziedinās svētavota ūdens un Lurdas Dievmātes mīlīgais skatiens.

Savu pirmo, paštaisīto ģitāru viņš izmeta ārā pa ceturtā stāva logu. «Biju nolicis instrumentu pie radiatoriem, un tas karstumā sašķiebās,» atceras Harijs. «Reiz Ogres estrādē uzstājās gruzīnu ģitārists Soso Bakaradze. Es toreiz biju četrpadsmitgadīgs puika, bet mani tas tā aizķēra... Es salasīju tukšās pudeles, sakrāju naudu un nopirku ģitāru kādā Latvijas veikalā.» Pirmā labā ģitāra bija ražota Čehoslovākijā, bet tādu pavisam kārtīgu un ārprātā dārgu – Japānā ražotu elektrisko ģitāru – Harijs nopirka, vēl dzīvodams pie mammas: vajadzēja «tikai» pa kluso izvest ārā no dzīvokļa «pa blatu» iegādāto deficīta mantu – sekciju, kas padomju laikos bija prestiža lieta, un to veiksmīgi pārdot. Mamma atnāca mājās un ieraudzīja tukšo sienu, pie kuras bija pieslieta Harija jaunā ģitāra...

«Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: «Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.» Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods. Un jāatceras, ka godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt,» savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks Visvaldis Lācis.

Beidzot žurnaļugām mute būs ciet. Neviens nekad neuzzinās, ka ministrs N. ir aprobežots narciss, valsts sekretārs Ž. ir nekompetents ieliktenis, bet deputāts H. apmeklē svingeru klubus biežāk, nekā veselība atļauj. Beidzot valsts varas grāvējiem – žurnālistiem – nebūs nekādu iespēju piespēlēt trumpja kārtis ārzemju nelabvēļiem, un rezultātā viņi nevarēs mūsu valsti šantažēt ar saviem netīrajiem pārspīlējumiem. Iestāsies vispārējs miers, laime, pārticība un kiberdrošība.

Viņa neēd zivis, pat ne slavenos Liepājas menciņus, kaut arī ir liepājniece jau gadu desmitus. Viņā ir kaut kas tikpat piparoti nešpetns kā iedzimtajos kurzemniekos. Bet varbūt tas asumiņš no tā, ka viņa augusi Rīgā, Grīziņkalnā, puiku barā. «Man bija jātur viņiem līdzi,» spītīgi pasmaida Silvija Ģibiete.

Edvīns Šnore, slavenās dokumentālās filmas Padomju stāsts autors, patlaban veido filmu par Baltijas valstu pretošanās kustību pēc Otrā pasaules kara un ir piesardzīgs optimists, runājot par latviešu spēju mobilizēties kritiskās situācijās. Liela šaubu daļa ir par to, vai latvieši spētu atkal aizstāvēt savu valsti, kā tas notika Atmodas laikā. Šodien intervija ar Saeimas deputātu Edvīnu Šnori (Nacionālā apvienība).

Iespējams, vairāk par Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova izteikām latvieti kaitina pašmāju politiķu gļēvulība. Vešņakovs pateica tikai to, kas viņam bija jāsaka, proti, ka leģionāru piemiņas gājiens 16. martā esot «kauns Eiropai». Šādus «vērtējumus» viņam kā vēstniekam gan nepieklājas teikt, jo viņš Latvijā ir tikai īslaicīgs ciemiņš, kam nav jājaucas mūsu valsts iekšējās darīšanās. Viņš arī nevarēja pateikt, ka ikvienam latvietim Latvijā ir tiesības pieminēt leģionārus, kuri cīnījās nevis par nacistu izvirzītajiem mērķiem, bet gan par komunistu piesmieto dzimteni, – lai neatkārtotos Baigais gads. Un Vešņakovs arī nezināja, ka latvietim ir tiesības pieminēt savus karavīrus tieši tad, kad viņš to vēlas, un tieši tajā vietā, kur viņš vēlas, un nedz Krievijai, nedz «kaunīgajai Eiropai» gar to nav nekādas daļas.

Biksēm buktes vēl nav paguvušas izsēdēties, taču ministru prezidents Māris Kučinskis jau paspējis mūs iepriecināt: Latvijā esot viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropas Savienībā, tāpēc «nākotnē būtu pakāpeniski jāievieš nodokļu korekcijas». Nē, nepadomājiet ko sliktu, Kučinska kungs negrasās apdalīt budžetu, samazinot nodokļus, tieši otrādi: «Ilgtermiņā būtu jāceļ nodokļu slogs, bet ļoti pakāpeniski, nevis tā, lai satriektu visus. Tomēr jāatceras arī par sabiedrības pretreakciju, kas nodokļu celšanas gadījumā ir diezgan liela. Kaut kādas korekcijas droši vien nākotnē būs jāveic.»

Šķidri un nepārliecinoši Rīgā, pie Raiņa pieminekļa, aizskalojās nedēļas nogales pasākums, kurā ap 60 indivīdu pauda atbalstu imigrantu uzņemšanai. Izrādās, iecere pulcināt grandiozas imigrantu atbalstītāju masas bija iniciēta daudzās Eiropas pilsētās, tostarp Rīgā. Masveidīgumu galvaspilsētā nemanīja, un diždemonstrāciju, kurā liela daļa bija ārzemnieki, rotāja, šķiet, vienīgā atpazīstamā «slavenība» – nereģistrētās organizācijas Nepilsoņu kongress valdes loceklis un latviski nacionālas valsts pretinieks Aleksandrs Giļmans. Kāds pārsteigums, tiešām.

Pēc 24. februāra publikācijas Atšķaidītā «vīriešu diena» saņēmām atbildes no VSAC filiāles Ropaži vadītājas Laimas Gornostajas un no Labklājības ministrijas.

Gluži kā negaisa mākonis ar robotām malām, ar zibeņu draudīgām plaiksnām un slēptiem dārdiem nāk Saeimas vēlēšanas. Vēl jau tālu, vēl divarpus gadi mums jāgaida līdz jaunām, cerīgām un auglīgām lietusgāzēm, kurās uzdīgs lekns politiskais zelmenis, kas pārtaps tautas labklājības druvā. Arvien ticam, ka tas tā notiks, un mūsu ticība nomirīs tikai līdz ar slotaskāta uzplaukšanu agrā rudens rītā...

«Vīriešu dienai veltīts pasākums 23. februārī pulksten 14. Pasākuma norises vieta – zāle. Atbildīgie darbinieki...» – šādu paziņojumu varēja izlasīt Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Vidzeme filiāles Ropaži mājaslapā.

Ar bezcerīgu fiasko beidzās bijušās lielpartijas Vienotība dažu valdes locekļu mēģinājums izmest no partijas divas tās biedrenes – Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni. Mēģinājums atbrīvoties no melnajām avīm acīmredzot nebija pietiekami labi sagatavots, kaut arī trīs reģionālās nodaļas un 12 Rīgas nodaļas biedri lūdza abas izslēgt no partijas par vairākuma viedokļa neievērošanu – tā šo ierosinājumu formulēja Vienotības Ētikas komisijas pārstāve Marija Balcere.

Aizslēpies aiz «strukturētās nekārtības» manuskriptu, dažādu dokumentu un brošūru izskatā, dzīvo Andrejs Ērglis – medicīnas doktors, profesors, Latvijas Universitātes Kardioloģijas institūta vadošais pētnieks, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs, ārsts kardiologs.

«Ja Viņķele nedabūs nekādu amatu, viņa var nenobalsot par valdību,» – tā runā politikas kuluāros, un tajos paustais nereti piepildās ar uzviju. Šis ir tas gadījums, ka tā var arī notikt. Protams, ja no ilgstoši būvēto stalažu pamata izrauj vienu dēlīti, lai arī cik tas būtu necils, stalažas var sagāzties, bet kurš tad to vēlas? Tāpēc Vienotības valdes sēdē notika – no vienas puses, savādas, no otras – pavisam saprotamas lietas.

Pēc komentāra Latvietis un viņa hotdogs, kas tika publicēts Neatkarīgajā šopirmdien, 1. februārī, Saeima saņēma Ārlietu ministrijas (ĀM) valsts sekretāra Andreja Pildegoviča vēstuli, kurā kārtējo reizi aplūkoja problēmas, kas iepriekš bija radušās sakarā ar piekļuvi ES – ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) nolīguma dokumentiem.

«Rinkēviča kungs ar šo līgumu jau gadiem nēsājas apkārt, tā ir viena no viņa prioritātēm,» skaidro kāds valdībai tuvs indivīds, kas nevēlas sevi publiskot. Iespējams, viņš iespaidojas no slepenības, kas šobrīd apvij minēto dokumentu. Runa ir par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu (TTIP), kuru ES un ASV vīkšās parakstīt jau kopš 2013. gada – skaisti runājot, tas ir savstarpējās tirdzniecības un investīciju aizsardzības līgums, kas stiprināšot ES, tostarp arī Latvijas, lomu pasaulē, jo «Eiropas Savienībai un ASV, neraugoties uz visām atšķirībām, ir kopīgas pamatvērtības – demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums, tiesiskais regulējums savu pilsoņu un vides aizsardzībai»

«Neuztver dzīves notikumus ne izteikti pozitīvi, ne negatīvi. Tos vajag pieredzēt un no tiem mācīties,» Robija Šarmas vārdus no grāmatas Mūks, kurš pārdeva savu ferrari atstāsta Aigars Pētersons.

«Pretdarbības dēļ mūsu zinātniskā pieeja Salaspils nometnes jautājumam nemainīsies,» teic Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs. Trīs vēstures doktori – Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs un Rudīte Vīksne – ir sarakstījuši fundamentālu pētījumu Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne, 1941–1944.

Atrodos Siguldas Valsts ģimnāzijas vecāko klašu audzēkņu vidū. Viņiem tā ir audzināšanas stunda, man – tikšanās ar jauniem cilvēkiem, kam Atmoda un barikādes šķiet kā pasaka, kuru viņu vecāki bērnībā par maz viņiem stāstījuši, kaut arī gandrīz visi bijuši uz barikādēm: roku paceļ teju visi audzēkņi, kad viņiem tiek vaicāts, vai vecāki piedalījušies 1991. gada janvāra barikāžu notikumos. Atmoda šiem jauniešiem ir tikpat sena pasaka kā teiksma par Lāčplēsi: atšķirība vien tā, ka Spīdola un Laimdota nestāv viņu acu priekšā, ar viņiem sarunājas cits, pilnīgi reāls un «aptaustāms» pasaku tēls, kas nācis no laikiem, kad viņu vēl nebija pasaulē.

Pēc pozām, kurās nostājušās šobrīd valdošās partijas, var secināt, ka patiesībā neviens nekādu valdību veidot negrasās: vienai partijai kāja uz «sarkanās līnijas», otra atsakās atbalstīt valdību ar «rižo lapsu», trešā piedraud, ka nepiedalīsies tādā valdībā, kurā nebūs otrās partijas, tad savukārt no pirmās partijas atšķēlies kreiso liberāļu sešnieks skraida pie trešās partijas, lai izlūgtos ministra amatu, jo citādi neatbalstīs tās premjera amata kandidātu, bet tajā laikā otrā partija cīkstas ar pirmo – kurai pienāksies lielāka bļoda uz saimes galda... Un tā tālāk.

Tas notika pirms 25 gadiem, naktī uz 13. janvāri, Viļņā. Padomju karaspēka īpašās vienības uzbruka Viļņas TV tornim, ar bruņutransportieriem iebraucot TV torņa aizstāvjos. Militāristi šāva un šķaidīja neapbruņotos cilvēkus. Toreiz tika nogalināti 14 cilvēki, ievainoto bija ap tūkstoti.