Elita Veidemane / Autori

Tas notika pirms 25 gadiem, naktī uz 13. janvāri, Viļņā. Padomju karaspēka īpašās vienības uzbruka Viļņas TV tornim, ar bruņutransportieriem iebraucot TV torņa aizstāvjos. Militāristi šāva un šķaidīja neapbruņotos cilvēkus. Toreiz tika nogalināti 14 cilvēki, ievainoto bija ap tūkstoti.

Raimonda Paula astoņdesmit stundu dziesmu maratons, kas sākās sestdien un beigsies Maestro dzimšanas dienas naktī pulksten divpadsmitos, atgādina, cik dažāds ir šis cilvēks.

«Es noteikti atkal ietu uz barikādēm, ja vajadzētu aizstāvēt Latviju un tās brīvību,» teic kāds kungs. Bet pēc klusuma mirkļa piebilst: «Protams, es neaizstāvētu tādus politiķus, kādi šodien pie stūres.

Jānis ir vienādi kaismīgs, kad runā par Atmodu, barikādēm, raidījuma Labvakar laikiem un par šodienas ētera cīņām, kurās piedalās latviskas radio vides un kremliskas radio vides aizstāvji. Bet viņš kļūst apcerīgi sentimentāls, kad sāk stāstīt par sava mazā, deviņus mēnešu vecā dēlēna Olivera panākumiem TV pults apgūšanā. Apcerīgums pāriet gadskārtu viedumā, kad Jānis secina: lielie bērni aizlido katrs savās gaitās, mazais – paliek. Pagaidām paliek.

Intervija ar Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu: par Ventspils izaugsmi, ja to nebremzētu Ostaps Benders, par ES sankciju un Eiropas Padomes prezidentūras negatīvo ietekmi uz Latviju, par Vienotības neārstējamo slimību, par valdības krīzi un imigrantu iespējām sagraut Eiropas Savienību.

«Zini, taksisti sarunājoties teica – ka tik Solvita nebūtu premjerministre, pats dzirdēju,» gadumijas virtuves sarunu šovā brīdinoši noteica kāds politikas vērotājs. Nu, ja pat taksisti satraucas par to, kas notiks, ja Solvita dabūs valdības ruļļus savās rokās, tad lieta ir pavisam nopietna. Tā kā bija jau aptaujāti viņļaužu dārznieki, direktoru padomes rakstveži un kaut kādas tur ministrijas manteļu padevēji, bilde, kā mēdz teikt, rādījās gluži klāra: neviens, atkārtoju – neviens! – nevēlējās Solvitu par valdības vadītāju. Taksisti kļuva par nevēlēšanās kausa pēdējo pilienu, un protests pret, tautas vārdiem runājot, «rižo lapsu» vēlās pāri malām, duļķojot līdz tam brīdim kristāldzidro politikas notekūdeni.

Kaut kur augstu debesīs ir paslēpies sniegs. Aizmigusī zeme bez sniega nespēj atspoguļot gaismu, kas mums tik nepieciešama. Vien šaura un zema saules švīka mirklīgi uzplaiksnī virs horizonta, lai atkal nogrimtu pēcpusdienas tumsā. Neko mēs tik ļoti negaidām kā gaismas atgriešanos. Saulgrieži nāk kā atpestīšana, kas ik dienu iepilina vienu gaismas lāsi mūsu dzīvošanas kausā. Bet ko darīt mums, kamēr kauss vēl tukšs?

Rietumi ir pieļāvuši destrukciju un haosu, kurā tagad dzīvojam. Tā uzskata mācītājs un bijušais iekšlietu ministrs, tagad organizācijas Cultural Bridges International prezidents Ēriks Jēkabsons. Vēl saruna risinājās par globālistu un starptautisko noziedznieku mērķu vienotību, kā arī par mums, par Latviju šajā civilizāciju sadursmju laikmetā.

Pateicoties modernajām tehnoloģijām, Okupācijas muzejā 10. decembrī interesentiem bija iespēja sarunāties ar jaunās grāmatas Caur velna zobiem. Vācu laiki šodien / 1941–1945 / Esejas un domas autoru, viņpus okeānam dzīvojošo trimdas vēsturnieku Andrievu Ezergaili.

Intervija ar Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāju Andri Jaunsleini: par netaisnīgo atalgojuma sistēmu, struktūrfondu nepieejamību, ceļu problēmām, imigrantiem un izmirstošo pierobežu.

«Mēs sen esam aizmirsuši komuņaku totālā deficīta laikus; nu nopērkams ir viss – no apenēm līdz deputātiem. Vienīgais deficīts – valsts budžetā.» Tas ir komentārs pie kārtējā raksta par tā dēvētajiem «Krauzes grozījumiem», kas paver durvis Krievijas propagandas brīvai ieplūšanai Latvijas radio telpā, mazinot valsts drošību. Armands Krauze, ZZS frakcijas deputāts un partijas valdes priekšsēdētājs, šoruden steidzamības kārtā rosināja glābt vairākas krieviski runājošas radiostacijas no pārejas uz apraidi latviešu valodā, kam būtu jānotiek 2016. gada 1. janvārī.

Laikā, kad divpadsmitos vēl tumšs, bet divos jau tumšs, īsti iederas ziņas par islāmistiem, kas draud, ka visi mirs – sākšoties karš pret Rietumiem, izmantojot masu iznīcināšanas ieročus.

«Stipra un pārtikusi Latvija» – tāda būšot vienas paneļdiskusijas tēma, kura taps šķetināta partijas Vienotība kongresā, kas notiks sestdien. Pieteikums izklausās pēc nezinātniskās fantastikas pulciņa pusaudžu sadomātas pasaciņas, izspēlējot dažādas lomu spēles. Piemēram, Makšķernieki duļķainajos Saeimas vēlēšanu ūdeņos vai Kā izsmelt ķīseļa upes, sēžot uz biezputras kalniem. Pēdējā laikā gan daudz aktuālāka kļuvusi spēle Es neko nezinu, es biju Ķīnā. Bet stiprā un pārtikusī Latvija gaidīt gaida vairs tikai to: lai vienotībnieki parāda gaišo ceļu uz Latvijas simtgadi. Tieši tam būšot veltīts kongress.

No pelēka, netīri rūsgana šis nams pārtapis gaiši pelēkā. Tagad tautā dēvētā Stūra māja (Brīvības un Stabu ielu stūris) ir atguvusi savu eleganci, kāda tai bija 1912. gadā, kad to pabeidza būvēt.

«Tā, un ko jūs panācāt ar savu streiku? Problēmas ir atrisinātas? Vismaz tās kāds gatavojas risināt?... Ak, nē? Man gan liekas, ka tā piektdiena bija viena laba brīvdiena skolēniem, bet jums no tā jēgas nekādas. Tādi «streiki» ir ākstīšanās! Vot, ja jūs streikotu nedēļu, izvirzot konkrētas prasības, un neatkāptos ne par soli, tad tā mūsu valdošie beidzot saprastu, ka tiešām ir ziepes. Un tad varbūt kaut kas mainītos. Bet arī tikai – varbūt,» no augstākajiem toņiem pārejot uz zemākajiem, tāda bija telefonsaruna, ko dzirdēja lielveikala apmeklētāji, kas atradās tuvumā kareivīgajai, taisnprātīgajai sievietei.

Šī saruna bija plānota citādi. Tai faktiski vajadzēja būt diskusijai, kurā piedalās Rīgas cirka (RC) pārstāvis un nevalstiskās organizācijas Dzīvnieku brīvība valdes priekšsēdētājs Aivars Andersons. Konflikts starp dzīvnieku aizstāvjiem un izklaides industrijas pārstāvjiem ir krietni samilzis.

«Ja terorisma metodoloģija būtu krievu garā, tad minētās latviešu masmediju redakcijas jau mirtu savās asinīs uz baltā sniega, izteiksmīgi atgādinot sapuvušos latviešu etnokrātijas augļus valsts karoga krāsās, ar ko tā piesedzas.

Inguna ir uzaugusi izcili muzikālā vidē: viņas māte ir Ausma Derkēvica, bet tēvs – Imants Cepītis. Abi izcili latviešu diriģenti. Mazā Inguna, pat nesaprazdama, ko vecāki dara kora priekšā, jau uzņēma sevī mūziku, kas ir pavadījusi viņu visu mūžu: Inguna mācījās klavierspēli Dārziņskolā, kopš trīspadsmit gadu vecuma dziedāja korī Dzintars, arī Valsts akadēmiskajā korī Latvija. Joprojām vismīļākie komponisti ir Brāmss, Šopens, Vāgners, Pučīni, Loids-Vēbers...

Kaut arī Vienotības galvgalis šobrīd atsakās publikai parādīt savas patiesās domas par valdības un koalīcijas stabilitāti, skaidri nojaušams, ka šis jautājums «saglabāt vai atlaist Straujumas valdību?» ir vienkārši nolikts «uz ledus» – lai atdziest.

Intervija ar eksprezidentu Gunti Ulmani: par to, vai valsts vadītāji domā par iedzīvotāju labsajūtu, par divkosību – partiju slimību, par satiksmes ministra atlaišanas bezjēdzību, terora aktiem Parīzē un par to, cik grūti atrast pamatojumu priekam, gaidot Latvijas dzimšanas dienu.

Pirms valsts jubilejas vērtīgi ir ielūkoties vēsturē. Precīzāk – tās niansēs. Un tās visbiežāk atklāj redzīgi cilvēki – še nedomāju spēju redzēt fiziski, bet gan prasmi no niansēm un nokrāsām uzaust notikumu gleznu, kas dod gaismu tās aplūkotājiem. Tādu gaismu, kas dvēseles redzīgumu padara par galveno no visām spējām.

«Vai zināt, kas ir Lāčplēša diena?» – šis jautājums jau ir kļuvis tik novazāts, ka tā pieminēšana 11. novembra gaidās liecina par bezgaumību. Atstāsim to pirmziemniekiem kā svarīgu darbu: pajautāt vecākiem un skolotājiem – Lāčplēša dienā svinam zvēru dresētāja dienu, Melnā bruņinieka dzelmē nostumšanas dienu vai tomēr Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku. Gribas, lai mēs nonākam pie izpratnes, ka 11. novembris ir tikpat pašsaprotama svinamdiena kā Ziemsvētki vai Jāņi un ka nav vēl un vēlreiz jāskaidro nezinīšiem, kam mēs liekam svecītes Daugavmalā.