Elita Veidemane / Autori

"Lipīgas runas," teica Jaunā laika (JL) biedrs Andris Vītols, raksturodams pirms tam izskanējušās uzstāšanās, ko sestdien notikušajā minētās partijas kopsapulcē demonstrēja Saeimas spīkere un Jaunā laika priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un premjers Valdis Dombrovskis (JL).

"Nav manā stilā rupji lamāties, bet Latvenergo un Ekonomikas ministrijas spices vīru izdarības ir tādas, ka vēl nemaz nav izdomāti vārdi, kurus viņi būtu pelnījuši," vēstulē redakcijai sašutumu pauž slavenais puķu audzētājs, valsts emeritētais zinātnieks Aldonis Vēriņš.

Neatkarīgās viesis – Hipotēku un zemes bankas eksprezidents, tagad šīs pašas bankas valdes padomnieks Inesis Feiferis.

Vismaz divus gadus publiskajā telpā dzird runājam par veselības aprūpes jomas kardinālu reformēšanu, lai izveidotu pārskatāmu un regulējamu sistēmu, taču reālu izmaiņu nav, ja par tādām neuzskata slimnīcu haotisku slēgšanu, finansiāli apšaubāmu lielprojektu mokpilnu realizēšanu vai izmisīgas diskusijas par to, cik maz naudas valsts atvēlē medicīnai.

«Mūsu uzņēmums ir noslēdzis darbinieku veselības apdrošināšanas līgumu ar kompāniju BTA, un mums ir apdrošināta gan ambulatorā, gan stacionārā aprūpe. Pirms pāris dienām apmeklēju savu ārstu viņa privātpraksē, kas nav noslēgusi līgumu ar BTA, samaksāju par vizīti un saņēmu apzīmogotu čeku, kuru iesniedzu kompānijā BTA, lai apdrošinātāji veiktu tā apmaksu. Man atteica – ar atrunu, ka neesmu apdrošināšanas kompānijai BTA iesniegusi ārstniecības iestādes izrakstu ar diagnozi. Kopš kura laika ir noteikts, ka šī konfidenciālā informācija, kas ir tikai manā un mana ārstējošā ārsta rīcībā, būtu jāizpauž apdrošināšanas kompānijai?»

Neatkarīgās redakcijā viesojās Saeimas deputāti Raivis Dzintars un Imants Parādnieks (abi VL!-TB/LNNK). Piedāvājam laikraksta komentētāju sarunu ar politiķiem.

Ceturtdien ir svētki. Laikam jau bez zemeņu kūkām un estrādes māksliniekiem. Varbūt vienīgi ar pistolēm un citiem ieročiem pamīšus apdāvināsies: tā, piemēram, aizsardzības Pabriks uz Ministru kabinetu atstieps ieeļļotu šmeiseri, ko saņems ārlietu Kristovskis, Dombrovskis uzdāvinās iekšlietu Mūrniecei koka revolveri, bet veselības Bārzdiņš noteikti sarūpēs kādu šļirci, ar ko publiski izskalot aizsērējušās ausis gan sev, gan citiem valdības nedzirdīšiem, kuri nu galīgi nemaz nedzird rūgšanas procesus, kas arvien skaļāk burzguļo Latvijas cilvēkos.

Neatkarīgā intervē Latvijas Republikas Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas priekšnieci Signi Birni.

"Viņiem katru dienu vajag uzdot pa jautājumam. Pa elementāram, vienkāršam jautājumam. Varbūt tad no atbildēm mēs uzzinātu, kas viņus uztrauc," līdz baltkvēlei aizkaitināts par varnešu vienaldzību, ierosina kāds uzņēmējs.

"Ja mūsu valstsvīriem būtu stingra stāja un pašcieņa, mums šodien vispār nevajadzētu runāt par tā saucamajām ebreju kompensācijām, šis jautājums būtu izbeigts," ir pārliecināts advokāts un rakstnieks Andris Grūtups.

"Viņi ir nelieši," taisns kā zirga loks ir Saskaņas centra (SC) līderis Jānis Urbanovičs, kad viņš vērtē Visu Latvijai!/TB/LNNK deputātus, kuri, piepalīdzot diviem tautas kalpiem no Vienotības, iesnieguši Saeimas prezidijā lēmumprojektu par Valērija Kravcova (SC) izslēgšanu no Saeimas sastāva.

Televīzija nav izņēmums. Proti, arī tas, ko redzam tālrādes dažādajos kanālos, ir pakļauts vispārējam haosam, kas valda valstī. Pie tā jau pierasts. Esam arīdzan pieraduši pie tā, ka TV kanāli naudas un ideju trūkuma apstākļos atgremo paši sevi, un tas šķiet tik dabiski, ka nerada vairs nekādus jautājumus.

"Esmu vīlies neatkarības atgūšanā," apgalvo 46% aptaujāto. Kaut arī iespējamā atbilde ir neveikla un diez vai respondenti ir gribējuši atsaukties tieši tādā toņkārtā, tā tomēr šķiet vistuvākā valdošajam noskaņojumam, kas kā smaga, slapja sega gulstas pāri ziemīgajai Latvijai.

"Jebkura cita partija tagad arī var veidot savu sabiedrisko komiteju," komentējot Saeimas priekšsēdētājas un Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas aktivitātes pagājušajā nedēļā, teica sociologs Aigars Freimanis.

"Nepatīkami, ka jūrmalnieki atkal izskatīsies pēc muļķiem," sarunas beigās secina Zigurds Starks, Jūrmalas domes deputāts. Līdzināšanās Muļķu zemes pavalstniekiem gan draud tikai deputātu korpusam, jo pērnā gada beigās viņi nodeva pilsētnieku apspriešanai Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojumu turpmākajiem divpadsmit gadiem.

Pirms divdesmit gadiem, 13. janvāra agrā rītā, Latvija uzzināja, ka tikko Viļņā notikusi asiņaina izrēķināšanās: mēģinot gāzt Lietuvas likumīgo varu, padomju karaspēka īpašās vienības ieņēma Viļņas televīzijas torni un Televīzijas un radio komiteju, un šajā naktī no lodēm un zem tanku kāpurķēdēm gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki un vairāk nekā simt tika ievainoti. Ceturksni pirms pieciem no rīta Latvijas Radio izskanēja Daiņa Īvāna aicinājums pulcēties Augstākās Padomes un citu stratēģiski svarīgi objektu aizstāvībai. Tobrīd vēl neviens nebija pieminējis vārdu barikādes.

Raimonds Pauls atveras, dzīvo un priecājas tikai uz skatuves. Un vēl – šaurā, kompaktā draugu lokā, kas izveidojies garos gados. Vairāku viņa tuvu draugu vairs nav, bet šo iztrūkumu Pauls parasti aizstāj ar viņam vien raksturīgo ironiju, pie kuras spēj pierast tikai tie, kuri mīl un saprot šo cilvēku, tie, kuri nebrīnās, ja Maestro viņiem dažkārt piezvana, lai vienkārši dalītos ironijā, priekā, skumjās vai ikdienišķās pārdomās. Kontaktos ar pārējiem viņš izlīdzas ar sarkasma vai atturības trāpīgajiem lādiņiem.

Tīrs un apskaidrots jaunajā gadā ienācis Dzintars Zaķis, Vienotības filiāles – Jaunā laika – biedrs un draugs, Saeimas frakcijas vadītājs. Arī domas tādas gaišas un baltas, gluži kā krietnā pirtī izmiekšķētas.

"Es neko nepasūtīju un nepirku, kaut gan zināju, ka slimnīca iegādājas hibrīdzāles iekārtu. Neko arī neesmu parakstījis un neesmu piedalījies nevienā konkursā," teic profesors Romans Lācis, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs.

Gaismas pilij tūdaļ uzlikšot metāla cepuri. Tā raksta mediji. Kultūras ministrijas amatpersonas līksmos, mediji līdzi ar tām. Grūti pateikt, vai lauku bibliotēkas vienīgā darbiniece, kas ir direktore, bibliotekāre un apkopēja vienlaikus, virtuāli dies kopā ar lielajām amatpersonām.

"Gan jau jūsu vietā atradīsies citi latvieši, kas būs gatavi mums stāstīt par jauniešu noskaņojumiem," čaukstēja uz redakciju atnākušais pusmūža čekistēns, ar rādītājpirkstu dusmīgi un bezpalīdzīgi bungodams pa rakstāmgaldu, jo saprata, ka šīs avīzes redakcijā, šķiet, nekāda aršana nebūs: viņš neatrada dzirdīgas ausis un saprotošu pretimnākšanu.

"Cilvēki nespēj būt līdz galam godīgi paši pret sevi," domā Rēzija. "Varbūt tāpēc, ka viņos mājo gan tumsa, gan gaisma, un viņi nezina, kas uzvarēs. Bet es skaidri zinu, ka uzvarēs gaisma. Nē, es neesmu pareģe. Es vienkārši zinu," viņa turpina. Viņa ir mierīga, jo zina. Gadu lappušu pāršķiršana Rēzijai ir kā jaunas grāmatas sākums, un viņa sākusi to lasīt ar dzīvesgudras sievietes acīm. 23. decembrī Rēzija Kalniņa, Dailes teātra aktrise, svin dzimšanas dienu.