Līga Rušeniece / Autori

Galerijā Māksla XO tēlnieks Gļebs Panteļejevs personālizstādē Latgales rapsodija eksponē savus jaunākos darbus, kuros par materiālu darbu tēliem pieteicās Latgales daba, cilvēki, vēsture, tās unikālā garīgā telpa.

Idejas piepildītām brīvdienām

«Lai izvairītos no dzimšanas dienas svinēšanas, esmu piekritis uzspēlēt mazu koncertiņu krodziņā Dēkainis,» saka šīs dienas jubilārs Kārlis Kazāks (37). No gadu maiņas atzīmēšanas viņš parasti izvairoties, bet tas nenozīmē, ka paši tuvākie aizmirst viņu apsveikt. Arī šodien ģimenes lokā tiks ēsta pašcepta kūka un bērni, visticamāk, būs sagatavojuši pārsteigumu – pašu uzzīmētu vai uzmeistarotu.

«Šo festivālu nerīkoju tāpēc, ka man sagribējies iztērēt, teiksim, miljonu dolāru, es neķeru kaifu tādā veidā. Man ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem šis festivāls ir vajadzīgs. Ja pirmajā gadā to visdažādākajos veidos «patērēja» 75 tūkstoši, pērn – 250 tūkstoši, tad mani interesē, vai šogad spēsim piesaistīt 500 tūkstošus apmeklētāju,» saka Boriss Teterevs. Jau nākamajā nedēļā sāksies Teterevu fonda rīkotā festivāla ievadpasākumi, bet no 11. septembra līdz 30. oktobrim – daudzveidīgi laikmetīgās kultūras un mākslas notikumi.

«1961. gada vasarā braucu pa Gauju ar mazu baļķu plostiņu. Nesen biju lasījis Tūra Heijerdāla grāmatu par Kontiki, es Katlapa iezī ieskrāpēju Kontiki N+1. Šis uzraksts nu ir pazudis. Jā, vēl esmu bērnībā čiepis ābolus un vēl, kad biju maziņš, esmu čurājis biksēs, nu un? Kaut kur augšpus Cēsīm, iespējams, baltajā iezī krievu laikos bija ieskrāpēts «latviešiem stipriem būt». Uzraksti mēdz būt dažādi,» tā sarunā teiks Māris Ansis Mitrevics (75).

«Gadu skaitlis ir ļoti liels, vismaz man pašai tā liekas, tomēr svinēšana notiks ģimenes lokā,» tā par ceturtdaļgadsimta dzimšanas dienu saka kamaniņu braucēja, Soču olimpisko spēļu medaļniece Elīza Cauce, kas līdz šā gada maija beigām bija pazīstama ar uzvārdu Tīruma.

«Man nepatīk zemo temperatūru keramika, podniecības temperatūra nav manējā. Esmu maksimāliste, man patīk tā kārtīgi – vai nu akmens masa, vai šamots īsti augstā temperatūrā,» saka keramiķe Inese Brants. Šobrīd Rīgas Porcelāna muzejā skatāma keramiķes Ineses Brants pēdējo trīs gadu darbi personālizstādē Mīlestība uz mūžu. Apgleznots porcelāns.

Šodien Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) telpās Jūrmalā tiek atklāta izstāde Turpināt dzīvot... skaisti!, tajā būs redzamas to sieviešu fotogrāfijas, kas uzvarējušas krūts vēzi. Fotogrāfiju autori ir Jūrmalas fotostudijas Aspazija fotogrāfi Andris Sīmanis, Ojārs Griķis un Una Liberte, turklāt Una ir arī viena no modelēm – arī viņa ir uzvarējusi cīņā ar krūts vēzi. «Garantiju nav, mēs neviens nezinām, vai šī cīņa ir noslēgusies pavisam vai tai būs turpinājums, mēs arī nezinām, vai esam pasargāti no krītošām lāstekām vai nelaimes gadījumiem, bet vienu gan es zinu – šī dzīve ir jādzīvo,» ir pārliecināta Una Liberte.

Idejas brīvdienām

«Neatceros, kad atvaļinājumā esmu bijis ilgāk par divām nedēļām, bet pat tajā īsajā periodā, kad esmu prom, sazinos ar kolēģiem un zinu, kas notiek,» atzīst Rīgas Zooloģiskā dārza valdes priekšsēdētājs Rolands Greiziņš (65). Šīs dienas gaviļnieks smej, ka tieši tobrīd, kad aizgājis atvaļinājumā, pa īstam sākusies vasara, «tātad – esmu nopelnījis!»

«Pasniedzējiem vasara ir periods, kad var pievērsties tiem darbiem, kuriem nepietiek enerģijas mācību gada laikā. Es savu atvaļinājumu veltu disertācijas rakstīšanai,» saka uztura speciāliste, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja un šīsdienas gaviļniece Lolita Neimane (55). «Mans tētis saka, ka nu esmu sasniegusi to vecumu, kad padomju laikos jau laida pensijā; par laimi, mani neviens pensijā nesūta, un es arī noteikti negribētu šobrīd iet pensijā.»

Šodien Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, sākas 11. festivāls Summertime. Ielūdz Inese Galante. Tā direktore Diāna Galante ir pārliecināta, ka, lai arī šī sezona bijusi festivāliem pieblīvēta, uzticīgais skatītājs paliks kopā ar viņiem un organizētāju uzdevums ir publiku nepievilt un vienlaikus arī pārsteigt, «parādot nezināmo».

«Esmu atgriezusies tur, kur man bijis vislabāk bērnībā un jaunībā. Esmu dzimusi un augusi Rīgā, bet bērnībā daudz esmu dzīvojusi laukos, nu loģiski esmu atgriezusies savā vietā,» saka rītdienas gaviļniece Dace Rukšāne-Sčipčinska. Šobrīd viņa baudot visu to, kas piedien vasarai, un visu to, kas saistīts ar grāmatu rakstīšanu, esot atlikusi līdz rudenim.

«Dziesminieks ir savu baznīcu atstājušais cilvēks, kas joprojām meklē garīgumu humānismu zaudējušajā pasaulē,» uzskata dzejnieks un komponists Valdis Atāls. Šīs nedēļas nogalē viņš piedalīsies 6. Latvijas dziesminieku saietā, kas notiks Jaunpiebalgas novada dabas saimniecībā Lielkrūzes.

«Ir tādi mirkļi, kad pašam šķiet, ka tūlīt pat nāks lielā saprašana, bet acumirklī arī viss pazūd. Šos mirkļus var skaidrot kā laimes apjautas, un tieši šādus mirkļus es mēģināju rekonstruēt savās gleznās,» saka jaunās paaudzes latviešu gleznotāja Paula Zariņa. Viņas ceturtā personālizstāde Apziņas aplūkojama galerijā Māksla XO.

«Es patiešām neko vēl nezinu par dzimšanas dienas svinēšanu, turklāt es tās nekad nesvinu. Izņēmums bija 50 gadu jubileja, nākamā reize būs tad, kad man apritēs simts,» saka leģendārais latviešu basketbolists Valdis Valters (58). Viņa meitai Annai nesen bijusi vārdadiena, kopā pulcējusies visa lielā ģimene, un Valters smej, ka pārāk bieži ģimenē tak’ nevarot rīkot balles. «Un labāk nevajag atcerēties manus gadus.»

Šodien Valmieras Drāmas teātris sāk rudens viesizrādes Rīgā, un tajās būs reta iespēja uz skatuves redzēt arī aktrisi Leldi Kalēju, kura teātrim jau pateikusi ardievas, tomēr reizumis tomēr atgriežas. Nupat nosvinējusi savu 70. dzimšanas dienu, aktrise teic, ka nu esot tajā dzīves periodā, kad «negribas nodarboties ar niekiem un muļķībām, jo nu ir augstākas prasības».

«Man nepatīk nekas, kas jādara par katru cenu vai tāpēc, ka tā pieņemts. Dzīves klucīšiem jāļauj pašiem sakrist, varbūt nedaudz piepalīdzot iekrist pareizi, bet nevajag darīt ar spēku. Ja viss viegli saliekas, ir daudz vieglāk dzīvot,» saka gleznotāja, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone. Šodien savu 45. dzimšanas dienu viņa atzīmēs lauku mājās lībiešu krastā, lasot romānu Meistars un Margarita.

«Man, kas 14 gadus bijusi lēģeros un cietumos, ir būtiski savus 90 gadus svinēt savā valstī, brīvā valstī, visskaistākajā un visbrīnišķīgākajā zemē pasaulē, atņemtā un atkal atgūtā. Vai nav iemesla priecāties? Tad priecāsimies kopā,» saka latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina, kurai šodien aprit 90 gadu. Arī Neatkarīgā pievienojas sveicēju un laba vēlētāju pulkam.

No tūristu viedokļa raugoties, Brēmenhāfene ir mazs miestiņš, uz kuru diez vai kāds dosies speciāli, taču latviešus tūristus pēdējā laikā piesaistījusi Brēmene, un, ja brīvās dienas nolemts pavadīt senajā ostas pilsētā Vēzeres upes krastos, kas lepojas ar savu vēsturi jau kopš Kārļa Lielā laikiem, tad ir vērts ieplānot vienu dienu, ko veltīt tās ļoti jaunajai māsai Brēmenhāfenei, lai sagādātu patīkamu pārsteigumu sev pašiem.

«Būs tikai kopā sanākšana tuviem cilvēkiem,» teic ilggadējā Latvijas Televīzijas raidījuma Es savai zemītei veidotāja un šīs dienas apaļās jubilejas gaviļniece Daina Bruņiniece. «Ir tik daudz visādu darbu, ka pacelties gaisā un aizlaisties prom uz kādu laiku, lai šo notikumu pārlaistu, es nevaru, tāpēc ballīti sarīkošu, jo tā vienlaikus ir iespēja satikt tos mīļos cilvēkus, ar kuriem ikdienas steigā tik bieži nesanāk tikties.»

«Ko es pati gaidu no šā festivāla? Piedzīvot iekšējo lidojumu, un, lai gan tas skan skaļi, bet tieši to es gaidu,» saka koklētāja Laima Jansone. Rīt sākas 14. introvertās mākslas festivāls Ad Lucem (Uz gaismu), kas savus uzticīgos un jaunos klausītājus priecēs Rīgā, Ventspilī un Siguldā.