Māris Krautmanis / Autori

Saeima 22. februārī nodeva izskatīšanai komisijās likumprojektu Grozījums Kriminālprocesa likumā (Nr. 1154/Lp12), kas paredzētu iespēju žurnālistiem iepazīties ar sabiedriski nozīmīgu krimināllietu materiāliem pēc kriminālprocesa pabeigšanas un atsevišķus materiālus publiskot ar izmeklēšanas iestādes vadītāja atļauju.

Bija laiks, kad Vienotība viena pati bija visprogresīvākā pratēja apieties ar interneta portāliem un sociālajiem tīkliem. Īpaši iecienīts bija tviteris (Twitter), kur sorosīti jutās kā vienīgie mājas iemītnieki – sūtīja cits citam bučiņas, apmainījās ar glaimiem un lamāja konkurentus. Taču pamazām jaunās tehnoloģijas ir pamanījušas arī citas partijas. Arī Nacionālā apvienība jau sen augām dienām dragā savus nacionālistiski mugurkaulainos vēstījumus. Saskaņas Nils Ušakovs regulāri ziņo par Rīgas domes varoņdarbiem, turklāt ne tikai latviski, bet arī nevalsts valodā. Ilgu laiku internetu nesaprata zemnieciski lēnīgā ZZS, taču tagad arī tā ir kļuvusi gana medijpratīga.

ABLV banka ir iznīcināta strauji un skarbi. Diezgan liels ir tas morālais un finansiālais caurums, kas radies no šīs bankas likvidācijas – gandrīz tūkstotis darbinieku paliks bez darba, nodokļu veidā valsts vairs neiegūs apmēram 20 miljonus eiro gadā, aiziet bojā vai piebremzējas daudzi skaisti kultūras, izglītības un sociāli projekti, kurus bija cerēts realizēt no ABLV bankas mecenātiskā finansējuma. Tāpat ne tik ātri, kā bija cerēts, par daiļu stikla un betona finanšu un kultūras ēku puduri kļūs Rīgas Skanstes rajons. Bet, kā sacījis rakstnieks Kurts Vonnegūts, «tā gadās» jeb, ja tulkojam tuvāk oriģinālam, «sūdi gadās».

Kad redzam, kādas kaislības dažkārt mēdz pārņemt citu valstu parlamentus, varam pat nopriecāties, ka mūsu politiķi tik zemu vēl tomēr nav nolaidušies – vismaz nekaujas sēžu laikā, kā tas ir bijis Gruzijā, Dienvidāfrikā, Itālijā, Taivānā, Indijā, Krievijā, Ukrainā, Venecuēlā un vēl daudz kur citur.

Ko mēs par Maizīti zinām? Maz, pavisam maz. Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieka Jāņa Maizīša darbošanās ir vienmēr bijusi aiz septiņiem valsts noslēpuma zieģeļiem aizslēgta.

Banku ķeza ir izrādījusies pat daudz riebīgāka, nekā izskatījās pirms nedēļas vai divām. Trešā lielākā Latvijas komercbanka ABLV ir pagalam, un par to var runāt vairs tikai nekrologa formā. ABLV banka līdz pat pēdējam izmisīgi spirinājās, cenšoties izpildīt regulatora Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) un ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla (FinCEN) prasības, taču nekas nav līdzējis – jāklapē ciet, un viss. Banka ir paziņojusi, ka pašlikvidēsies, laikam jau tā cenšoties pasargāties no Latvijā tradicionālās beigtu banku izlaupīšanas, kad bankā ienāk sveši cilvēki un piebāž savas celofāna kules ar sadalāmā kautķermeņa treknākajiem gabaliem.

Taisnība Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, ka nevajag ļauties sazvērestības teorijām, nepārbaudītām ziņām un jāļauj tiesībsargājošajām iestādēm strādāt.

Jānis Bordāns nav gluži pirmo ziemu politikā – viņš ir bijis vairākās partijās un 2012.–2014. gadā arī tieslietu ministra amatā. Nekāda spilgtuma no Bordāna viņa iepriekšējā politiskajā dzīvē nebija, bet nebija arī neadekvātuma – tāds mierīgs ierindas politiķis. Ak, nu jā, pirms šķiršanās no tieslietu ministra krēsla viņš diezgan nikni sakašķējās ar Nacionālo apvienību, bet tā jau daždien gadās, tas nav nekas neparasts, ka politiķi mēdz saiet matos.

Pusgadu no vietas drukātajā presē un radio, televīzijas privātajos kanālos un sabiedriskajā televīzijā, interneta portālos un sociālajos tīklos sorosistu totalitārā politiskā sekta ir intensīvi, sviedraini un kaismīgi uzmākusies sabiedrībai ar savu darba kārtības jautājumu par tā saucamajām oligarhu sarunām.

Lai gan Satversmē sacīts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska valsts un visa suverēnā vara pieder tautai, reālajā praksē šīm normām ir daži nošķiebumi. Ir viens kantoris, kas ir vēl daudz demokrātiskāks, neatkarīgāks un suverēnāks par tautu un tās priekšstāvjiem – tas ir Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ar visvienlīdzīgāko starp vienlīdzīgajiem Jāni Maizīti priekšgalā. Tauta var visu ko vēlēties un vēlēt, tās priekšstāvji var visu ko gudrot, bet, ja SAB kādam politiķim vai amatpersonai nedod pielaidi valsts noslēpumam, tad tāda persona nevar strādāt postenī, kur vajag pielaidi. Teorētiski pat Valsts prezidentam SAB varētu nedot pielaidi, bet tik trakas lietas, par laimi, nav atgadījušās.

Partiju reitingi nav Vangas pareģojumi, tāpēc, protams, pašlaik pēc tiem ir par agru spriest, kas notiks 6. oktobrī, kad latvju zemes ļaudis dosies pie urnām ievēlēt 13. Saeimu.

Kamēr lielie gladiatori sākuši cīkstēties un skandalēties ap ASV «Kremļa ziņojumu», kur sankcijām pakļauto sarakstā amerikāņi grasās ietvert visu Kremļa administrāciju, valdību un 96 krievu miljardierus, Latvija arī ir izgājusi arēnā ar savu zobentiņu. Tuvākajā laikā Saeima pieņems «Magņicka likumu» jeb «Magņicka sarakstu», kurā būs Krievijas personas, kas iesaistītas britu investīciju fonda «Hermitage Capital» juriskonsulta Sergeja Magņicka kriminālvajāšanā, cilvēktiesību pārkāpumos un nāvē. Sarakstam pievienoti arī Krievijas spiegi, kas noindējuši uz Rietumiem pārbēgušo bijušo krievu spiegu Aleksandru Ļitviņenko, kā arī Čečenijas prezidents Ramzans Kadirovs un Čečenijas spēka struktūru pārstāvji, kas brutāli izturējušies pret gejiem.

Arī bez kādas parlamentārās izmeklēšanas komisijas sen redzams, ka jau trešo dekādi pastāv tādas «valsts sagrābšanas pazīmes», ka maz neliekas. Pastāv viens tāds politiski ekonomisks grupējums, kas vēl tālajā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzmetās par Rietumu demokrātijas eksporta ekskluzīvo dīleri Latvijā un sevi iedomājas par progresīvo un eiropisko vērtību nesēju šejienes aborigēnu tumštautai šobaltdien. Var šos ļaudis dēvēt arī par sorosistiem vai sorosītiem tādā sakarā, ka viena no redzamākajām šīs kustības ideoloģēm un organizatorēm Sarmīte Ēlerte bija sagrābusi laikrakstu Diena un darbu apvienošanas kārtībā bija arī globālā dižblēža Džordža Sorosa fonda Latvijā vadītāja. Par Sorosa naudu tika uztaisītas arī pazīstamās nevalstiski pretvalstiskās organizācijas Delna un Providus.

Krievijas Valsts domes deputāts no liberāldemokātu partijas Pāvels Šperovs izteicis ideju ieviest personīgas sankcijas pret Rīgas mēru Nilu Ušakovu (Saskaņa). Priekšlikums izskanējis Krievijas Valsts domes komitejā, apspriežot jautājumu par pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Šīs komitejas atbildība ir par NVS valstu sadarbību, saikni ar tautiešiem un citiem jautājumiem. Komitejas sēdē kā viesis piedalījās ar partijas Latvijas Krievu savienība pārstāvis Miroslavs Mitrofanovs, kurš tad laikam būs saintriģējis Krievijas politiķus ar šausmu stāstiem, cik dikti Latvijā apspiež krievus un kā Rīgas mērs viņus neaizstāv.

Lielas ķibeles ģimenes ārstiem un pacientiem rada e-veselība jeb ieviestais jaunums – zāļu receptes un slimības lapas dakteriem nu vairs nav jāraksta uz papīra, bet virtuālajā interneta vidē. Sistēma palaikam mēdz «uzkārties», vienā brīdī bijis arī hakeru uzbrukums, kamdēļ sistēmas operators uz kādu laiku e-veselību atslēdzis. Tur amatpersonas komiski pinās skaidrojumos, kad tas īsti bijis, kas noticis vai kas izdarīts, lai aizsargātos.

Ekonomiskie noziegumi mēdz būt visādi – algu maksāšana aploksnēs, nodokļu nemaksāšana, krāpšana, kontrabanda, kukuļņemšana, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija. Taču ir starp šiem noziegumiem tāds, kas ir vēl daudz riebīgāks – tā ir naudas izkrāpšana no valsts, veicot fiktīvus darījumus un saņemot PVN atmaksu. Tā ir nauda, ko nozog no tās naudas, ko tu, es, mēs, visi nodokļu maksātāji, jau esam samaksājuši valstij.

Saeimas izmeklēšanas komisijā, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, absurdu situāciju, melu, mītu, murgu un gānīšanās ir bijis pārpārēm.

Ik gadu, kad pienāk janvāris, atmiņā neviļus atnāk 1991. gadā pieredzētais barikāžu laiks – ugunskuri Vecrīgā, smagā tehnika no laukiem pie Ministru kabineta, apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Domāju, ka līdzīgi ir ikvienam, kas tolaik bija aculiecinieks dramatiskajiem notikumiem un dažādu pretrunīgu sajūtu un domu mikslim, kas tolaik valdīja ļaužu galvās. Bija nez no kurienes radusies drosme, kas mijās ar baiļu brīžiem, brīvības alkas un milzu nelabums pret tumšo varu, kas vēl negribēja padoties. Uz barikādēm stāvēja vienota tauta, kas bija gatava pašuzupurēties augstu, svētu ideālu vārdā. Mēs gribējām brīvu, neatkarīgu valsti.

Saeimas izmeklēšanas komisija, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, sāk beigt savu vētraino darbību un jau tuvākajā laikā gatavojas sarakstīt galaziņojumu.

Atlikušajos deviņos mēnešos līdz 13. Saeimas vēlēšanām katra partija stāstīs savu stāstu, ko tā visu labu darījusi un darīs un kāpēc elektorātam vajadzētu balsot tieši par šo, ne citu partiju.

Ja politika būtu tas pats, kas bērnu dzimšana, tuvākajās dienās vajadzētu notikt ieņemšanas aktam, lai 13. Saeimas vēlēšanās piedzimtu sārts, veselīgs brēkulis. Taču vai mūsu politiskajā spektrā ir manāma kāda kaisme, kādi karstas mīlas apskāvieni, lai 6. oktobrī Latvijas simtgades skaisto svinību gaismā Latvija saņemtu dāvanu – visu laiku vislabāko, gudrāko un godīgāko Saeimu, kas mūsu zemi vedīs tikai sauļup un kalnup?

Jauns gads ir sācies, bet tam līdzi no pērnā gada velkas daudzas vecas astes, ēnas un sērgas. Tostarp vēl kādu laiku turpināsies absolūti absurdā tā sauktā «oligarhu sarunu» tēma, kurai par godu izveidota Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija.