Trīs šāvieni tukšā bleķa kastē
Pusgadu no vietas drukātajā presē un radio, televīzijas privātajos kanālos un sabiedriskajā televīzijā, interneta portālos un sociālajos tīklos sorosistu totalitārā politiskā sekta ir intensīvi, sviedraini un kaismīgi uzmākusies sabiedrībai ar savu darba kārtības jautājumu par tā saucamajām oligarhu sarunām.
Kāds ir rezultāts?
Saskaņā ar firmas SKDS pētījuma datiem, janvārī partiju pirmais trijnieks ir palicis nemainīgs - pirmajā vietā ir Saskaņa, otrajā ir Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), trešajā ir Nacionālā apvienība. ZZS reitings, salīdzinot ar decembri, ir audzis par procentu.
Tikmēr agresīvā deputāta Andreja Judina «parpartijai» reitings jāmeklē ar palielināmo stiklu.
Tur tiešām ir vai trakam jāpaliek - tik milzīga nauda un darbs ir vējā! Tas rada vērmelīgi rūgtu vilšanos, ārprātīgas dusmas, nekontrolētus verbālus izvēmumus.
Režisors Viesturs Kairišs tur varbūt nav pats klīniskākais gadījums, bet viņš visprecīzāk atklāj to izjūtu un pārdomu gammu, kas valda neveiksmīgo aģitatoru un politikāņu burziņā. «ZZS vēlētāji sevi šausmīgi diskreditē,» viņš dusmojas. Režisors nesaprot, kas ar cilvēkiem notiek, kāpēc ZZS reitings ir tik augsts?
Citiem vārdiem izsakoties, kaut kāda nepareiza tauta.
Tā īsti nevar saprast pašu Kairišu. Kāpēc vēlētājiem būtu jāpagriež ZZS mugura? Tāpēc, ka Viesturs Koziols pirms septiņiem gadiem stāstīja Aināram Šleseram no zila gaisa izzīstas baumas, ka Ingunas Sudrabas kandidatūra premjeres amatam apstiprināta Kremlī? Bet kur šajā stāstā ZZS? Ne Koziols, ne Šlesers, ne Sudraba nav ZZS biedri.
Pret Kairišu vajag izturēties iecietīgi, jo radoši cilvēki visos laikos ir pavilkušies uz vētrām un dziņām, uz revolūcijām un iedomām, ka ir pārcilvēki virs pelēkā pūļa.
Nevis režisori var kaut ko sliktu nodarīt ZZS, bet tikai ZZS pati - tas ir, ja valstī atgadīsies kāda drūma ekonomiska ķibele, ja valdība pieļaus kādas smagas kļūdas. Taču pagaidām valdība, lai arī kā pa celmiem, bet uz priekšu iet. Ir pat ekonomikas izaugsme.
Un kāda tad būtu alternatīva pašreizējai valdībai - tāda, kur premjere ir Juta Strīķe? Bet Strīķe un Juris Jurašs savu mazspēju jau ir pierādījuši iepriekšējā darbā KNAB. Neko citu kā nemitīgu kašķi ar saviem priekšniekiem viņi nav parādījuši.
Visa tā «oligarhu» ambrāža ir kā trīs šāvieni tukšā bleķa kastē.
Šauts ir pa Šleseru un pa Andri Šķēli, taču viņu sen vairs nav politikā, un lodes lido turp, kur viņu nemaz nav.
Trešais šāviens ir pa Aivaru Lembergu. Bet Lembergs negrasās kandidēt Saeimas vēlēšanās, viņš savu maču Ventspilī ir vinnējis.
Bet nu labi - lai tā nu būtu. Lembergu tad var uzskatīt par pareizi izvēlētu mērķi un sišanu pa viņu kā sišanu arī pa ZZS, jo ventspilnieku partija Latvijai un Ventspilij ir viena no četrām ZZS sastāvdaļām. Taču blieziens tik un tā ir pa tukšo. Lemberga apsaukāšana, viņa ietekmes pārspīlēšana pārmaiņus ar noniecināšanu nav nekas jauns, taču vēlētāji uz to neuzķeras.
Nevar iestāstīt, ka notikusi kāda valsts sagrābšana un ZZS vai Lembergs tajā vainojami. Jā, noklausītie personāži reizēm sulīgi nolamājas. Vēl viņi gudro biznesa vai politiskus projektus, cenšas vienoties savā starpā, ielikt vai noņemt no amatiem kādas amatpersonas.To politiķi dara visā pasaulē un visos laikos - cīnās par ietekmi, sarunājas savā starpā. Pilnas ir Vecrīgas un Berga bazāra apkaimes kafejnīcas ar vīriņiem, kas kaut ko sačukstas, zīmē plānus, kā apspēlēt konkurentus, izbīdīt kādas shēmas. Tur sēž arī svētie no pareizajām partijām, taču viņus nenoklausās.
Viens no «oligarhiem» savulaik bija pašos varas augstumos ar visplašākajām iespējām, taču viņš tik zemu nenolaidās, lai nolīgtu specdienestus izspiegot politiskos konkurentus.
Bet Vienotība ar Strīķes palīdzību to ir darījusi ilgus gadus bez pārtraukuma. Tiesiskā valstī tāda pierādījumu makšķerēšana nav pieļaujama. Taisīt biznesu, bet pēc tam politiku, kā Šleseram, tik tiešām ir juridiski sarežģīti. Pastāv iespējas kļūdīties, ieberzties interešu konfliktos. Bet arī pat tad nekas tāds, ko saukt par pierādījumiem kādos likumpārkāpumos, nav atradies. Vai tad Ģenerālprokuratūra būtu kaut mirkli kavējusies, ja KNAB darbinieki Jurašs un Strīķe būtu atnesuši tai materiālu, ko virzīt tālāk uz tiesu? Nebūtu kavējusies. Taču materiāli ir bijuši tik švaki, pavirši, neprofesionāli, politiski tendenciozi, ka pat Ģenerālprokuratūra tos ir atsviedusi atpakaļ.
Par to tagad lielais Strīķes naids uz ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Tik apmāts naids, ka viņa ņirgājas par Kalnmeieru, kad viņš pastāsta, ka izsekots un noklausīts. Citplanētieši laikam būs izdzēsuši Strīķei atmiņu un viņa vairs neatceras, cik nepatīkami ir medniekam piepeši sajusties kā medījumam - ne ta Drošības policijas darbinieki, ne ta citplanētieši pagājušajā vasarā sēdēja automašīnā pie viņas mājas Imantā un viņu vēroja. Tad pati purinājās tādā paranojā, ka maz nelikās.
Jaunās konservatīvās partijas Jānis Bordāns parasti ir mierīgs, taču klusajos atvaros velni dzīvo. Vienā no televīzijas diskusijām viņš pārvērtās ģīmī un histēriskas eksaltācijas kulminācijā paziņoja, ka ir karš.
Nekāds karš gan tur nesanāks, jo prātīgi cilvēki paies malā, lai politiķis viens pats karo ar saviem dēmoniem. Varbūt Bordānam nenāktu par sliktu mazliet padzert baldriānu? Citādi, skaties, tā var nonākt iestādījumā, kur izmanto fiksāciju pie gultas.