Strīķe ar striķi
Ja politika būtu tas pats, kas bērnu dzimšana, tuvākajās dienās vajadzētu notikt ieņemšanas aktam, lai 13. Saeimas vēlēšanās piedzimtu sārts, veselīgs brēkulis. Taču vai mūsu politiskajā spektrā ir manāma kāda kaisme, kādi karstas mīlas apskāvieni, lai 6. oktobrī Latvijas simtgades skaisto svinību gaismā Latvija saņemtu dāvanu – visu laiku vislabāko, gudrāko un godīgāko Saeimu, kas mūsu zemi vedīs tikai sauļup un kalnup?
Neko dižu pagaidām nemana. Varbūt tas tāpēc, ka politiķi tās lietas dara zem deķa, viesnīcās, ārzemju ceļojumos un zoodārzos, lai politikas vērotāji neredz. Visādas puslīdz zināmas konsultācijas par apvienošanos un šķelšanos risinās vien tajā marginālajā politikas nomalē, kur politiķiem pašiem jau sajucis, kurā Latvijas reģionu attīstības apvienības alianses frakcijā viņi darbojas.
Tikmēr valdošās un lielās partijas savās pilīs dus mierā. Kučinskis sola izcilu gadu un ir solīds kā pianīna vāks, Vējonis smaida un plivina rokas gar sāniem kā Godmaņa pingvīns. E-Čakša uz augsta viļņa aizgājusi dekrētā. Jaunie reitingi rāda, ka visvairāk balsu būs Saskaņai, ZZS, Nacionālajai apvienībai. Tik garlaicīgi un stagnātiski!
Vajag kaut kādu grūdienu, varenu un spēcīgu, lai Latvija kā ģimnāziste beidzot iekliedzas jūsmā! Ar kaut kādām «oligarhu sarunām» vai «čekas maisiem» vien elektorātu nepamodināsi uz pareizu balsošanu. Vajag daudz skaļāk iepūst ar tauri tautai ausī, lai viņa oktobrī skriešus mestos pie urnām un izmēztu pagājības pīšļaino kleptokrātu režīmu ārā no Jēkaba ielas siltajiem pēļiem.
Tādēļ jāveras uz to politikas spektra daļu, kur gan arī pagaidām nevar saprast, kā teiktu Rainis, kur gals, kur sākums, kur priekša, kur pakaļa.
Tur vaid, bet vēl nava mirusi Vienotība, kas, drūmai, sirdi plosošai vijolei skanot, virzās pa egļu zariem klātu taciņu. Bet pretējā virzienā palēkšus nāk možā partija Kustība Par!. Tie, kas izstājušies no Vienotības partijas, ir iestājušies Kustības Par! partijā, bet Vienotības Saeimas frakciju nav pametuši. Ej tu, cilvēk, saproti, kurp šis Grūdmūs-Velcjūs tagad iet?
Turpat netālu jau nepacietīgi ar pakavu sūnas kārpa baltais zirgs, kura mugurā uz Saeimu drasēs Orleānas jaunava Strīķe, kas jaunībā esot iekodusi rokā korumpētam muitniekam. Tātad, mīļie draugi, koruptanti, sāciet jau potēties pret trakumsērgu un stinguma krampjiem, jo Strīķe vēl nav zobus likusi ūdensglāzē uz naktsskapīša!
Viņa kopā ar saviem ieročnesējiem Jurašu un Bordānu parādīja velnu Rīgas rātskungiem tā, ka pašvaldību vēlēšanu naktī Ušakova komanda jau sāka pagrabā dedzināt dokumentus. Tur gan beigās nekas nesanāca un bija viltus trauksme, tomēr sākums jau ir. Un turpinājums arī var atgadīties.
Šleseru bez mitas noklausījās triju gadu garumā, taču tas bija sen. Taču jādomā, ka Strīķe šo to ir noklausījusies arī vēlākos laikos. Izspert pirms vēlēšanām pašreizējā establišmenta sarunas - lūk, tas gan būtu numurs!
Strīķe jāliek par premjeri, lai koruptanti sajūt striķi pie gāmuriem! Par ģenerālprokuroru jāliek Judins! Jo viņš ir vienīgais jurists, kurš saprot prokurora partejisko misiju taisnīgi tiesiskā valstī. Viņš sacījis: «Prokuroram jābūt tādam, kas saskata nodarījuma pazīmes, reaģē, uztur apsūdzību, saskata noziegumus, pat ja nozieguma tur nav.» Judina mācības gaismā vairs nevajadzēs vākt pierādījumus un varēs iztikt bez ilgas vāvuļošanas debatēs tiesu zālēs. Uzreiz visus politiskos pretiniekus varēs slīcināt Soda grāvī Sarkandaugavā un sabāzt cietumos. Gara acīm jau var skatīt, kā Iļģuciemā, ēkā, kas neizceļas ar izdevušos arhitektūru, savas dienas adīdama vada Sudraba, bet Reizniece-Ozola, kas gan mazāk grēkojusi, tomēr ar tautas ienaidniekiem kopā bijusi, varēs savā kamerā no rupjmaizes un baltmaizes lipināt zirdziņus un risināt šaha etīdes.
Ja penitenciārajās iestādēs sāks trūkt vietas, nāksies izlaist brīvībā narkomānes - prostitūtas, lai Rīgā vakaros atkal atgriežas tie latvisko partiju laiki, kad Čaka, Marijas un Pērnavas ielas trotuāri bija naktstauriņu spārniem nobārstīti. Pašlaik prokremliskā Rīgas koalīcija šo eiropisko vērtību no galvaspilsētas ir aizvākusi, taču nebūtu slikti tos labos laikus atpakaļ! Jo dramatiski samazinājies britu vecpuišu ballīšu tūrisms uz Rīgu un valstij zūd ienākumi no soda naudām par Brīvības pieminekļa apčurāšanu.
Savulaik Vācijas Joška Fišers no huligāniska anarhista pamazām pārauga par nopietnu ārlietu ministru. Mums arī ir savs huligāns Kaimiņš, kuru varbūt varētu piejaucēt un dot viņam ārlietu ministra posteni, lai viņš pavaicā Krievijas ārlietu Lavrovam: «Tu mani pazīsti?»
Un šovpersonai Sipeniecei vajag vismaz kultūras ministres amatu, jo viņas acīmredzami spožais intelekts nav pelnījis vadīt nožēlojamus korporatīvos pasākumus. Viņa varētu būt iederīga pērle nākamajā valdībā, ja tur ietekme būs Strīķei, Jurašam, Judinam.
Vēl tikai būtu jāizmanto tas garīgais potenciāls un dziļās ekonomikas zināšanas, kas piemīt Rīgas taksistiem, interneta anonīmajiem komentētājiem un Tvaika ielas pacientiem Aleksandra augstumos. Viņi sen ir norādījuši, ka visas problēmas ir atrisināmas vienkārši - nodokļi ir jāsamazina, pensijas un algas jāpaceļ, bet ierēdņi jāpadzen. Kāpēc valdība viņos neieklausās?
Jau šī Saeima ir gana pilna ar visādiem ārprāta murgotājiem, bet nākamā solās būt vēl bagātāka. Taču tur neko nevar darīt - latviešiem var nedot maizi, lai tikai būtu izrādes.