Viktors Avotiņš / Autori

Mākslas zinātņu doktors un vairāku Latvijas žurnālistu paaudžu skolotājs Ābrams Kleckins uzskata, ka mēs, kas vēl samērā nesen sākām dzīvot kā viena cilvēku pasaule, tagad paplašinām tajā naida robežas. Un esam nonākuši bīstami tuvu traģēdijai.

Interesanti, kāpēc Vienotība jums nepatīk tagad, bet bija apsveicami laba savā sākotnē? Lai arī kā partija tā nebija ne par matu labāka jau tad, kad nonāca Saeimā. Protams, protams, nebija pieredzes ar šo partiju. Bet kas tad liedza vērtēt tās sākotnējo bagāžu? Kas liedza šo bagāžu salīdzināt kaut vai ar Latvijas ceļa, ar Jaunā laika pūru? Tās taču arī solījās būt attīstības partijas.

Augstākā izglītība kā eksportprece, neraugoties uz to, ka ārvalstu studentu skaits Latvijā pēdējos trijos gados divkāršojies (2015./2016. – 6465), pagaidām te ir, tā teikt, pašplūsmas, nevis politikas pūļu nopelns.

Neuzskatu, ka Valsts ieņēmumu dienests ir svēta iestāde. Taču ap VID spēlētais publiskais teātris man liecina, ka tā saturs vērsts pret iestādi kā tādu. Par to mani pārliecina nekas cits, kā vien pats VID pievērstās publiskās informācijas kopums. Tā aptuvenība un turēšanās konstatāciju, pieņēmumu un apgalvojumu līmenī, netiecoties ne pēc dziļākas analītiskas apjēgas, ne pēc konstatācijām atbilstoša problēmu risinājuma. Lai arī daži izteikumi, ja tos neuztvert vien kā gaisa jaukšanu, prasīja tūlītēju «augšu» vai «orgānu» iejaukšanos.

Mālpils novada domes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs intervijā Neatkarīgajai stāsta, ka Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izdomātā skolu reforma viņa novadam sagādās zaudējumus vairāk nekā 700 tūkstošu eiro apjomā.

Savāds apgalvojums – «Sabiedrība nav gatava maksāt nodokļus» (apollo.lv). Saistībā ar ēnu ekonomiku un darba ņēmēju tajā – pavisam savāds. Manuprāt, sabiedrības pilsoniskā daļa (pat ja tai varbūt negribas maksāt nodokļus) ir gatava tos maksāt. Protams, pretī jāsaņem kvalitatīvi valsts un pašvaldību pakalpojumi (veselība, izglītība, ceļi…). Taču, ja kolēģis Juris Paiders (NRA, 30.05.2016.), manuprāt, pamatoti nosauc nekustamā īpašuma nodokli par prettautisku, tad gan jājautā – vai mums, sabiedrībai jābūt gatavai šādu nodokli maksāt? Proti, vai un kāpēc valstī grasās pastāvēt ciniski, pret tautu vērsti nodokļi? Tas – pirmkārt.

Viena no Atmodas laika spilgtākajām personībām, filozofs, Vides aizsardzības kluba viceprezidents, Neformālās Tautas frontes dibinātājs Valdis Turins intervijā Neatkarīgajai pauž savu viedokli par Latviju un uzskata, ka pasaules varenie apzināti provocē karu. Kodolkaru, kurš skars arī Baltijas telpu.

Izcilajam latviešu mūziķim, komponistam Imantam Kalniņam divdesmit sestajā maijā aprit septiņdesmit pieci gadi. Neatkarīgā sveic Imantu dzimšanas dienā un runājas ar viņu par dzīvi, mūzikas mistēriju un pasaules izjūtu.

Deviņpadsmitajā maijā notika Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā kopā ar IZM, EM un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD) rīkots «augsta līmeņa augstākās izglītības, pētniecības, inovācijas strukturālo reformu forums Kā sekmēt pētniecības un augstākās izglītības ieguldījumu izaugsmē un konkurētspējā?

Satiku savu zobārsti. Viņa kārtējo reizi uzstāja, lai novācu drupas savā mutē. Teicu, lai maijā liek man mieru. Savukārt Baiba (daktere Rozanova) teica: jūnijā tu vari sagaidīt, ka bez zobiem būs arī poliklīnika. Izrādās, izmantojot nomas līguma termiņa beigas, Rakstnieku poliklīniku (RP) grasās izmest no telpām Raiņa bulvārī 27. Protams, protams, caur izsoli. Taču VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) pat oficiālajā sarakstē ir tik caurspīdīgi nekorekta un aptuvena, ka gluži vai pati uztiepj man domas par kārtējo valsts darboņu «šiverēšanu» ap labām mājiņām labās vietiņās.

Māra KUČINSKA valdībai – simt dienas. Pieņemts teikt, ka tas ir saudzēšanas laiks. Lai arī precīzāk būtu sacīt, ka tas ir jaunā Ministru kabineta ieskrējiena laiks. Jo – vismaz no mediju puses – šī valdība nekādu īpašu saudzību nav pieredzējusi. Un pat valdības koalīcijas kolēģi nav bijuši vienoti. Dažs centies valdību stutēt, dažs – iekost tai.

Piektajā maijā akadēmiskās aprindas pulcējās Organiskās sintēzes institūtā Latvijas Inovatoru apvienības un Augstākās izglītības padomes rīkotā radošā diskusijā Augstākās izglītības un zinātnes nākotnes skices.

No itin daudzu, visnotaļ gudru, domājošu cilvēku salīdzinoši īsā laikā, dažos mēnešos publicēto atziņu, konstatāciju kopuma izriet nopietns brīdinājums sabiedrībai un varai. Manā uztverē tas rada pamatu plašai diskusijai par Latvijas politiskā režīma patieso dabu un kvalitāti. Šo diskusiju varētu izvērst vairākos virzienos. Te es izcelšu tikai vienu aspektu.

XX gadsimts ir pamatīgi un sekmīgi piestrādājis pie politisko partiju sistēmas degradācijas. Iespējams, ka visuzskatāmāk to pieredzējām tieši mēs – tie, kas dzīvo šajā pasaules malā. Iedomājieties, politiska organizācija, kurai savulaik pietika ar apmēram 24 000 biedru, lai sagrābtu varu lielā impērijā, pēc septiņdesmit gadiem nespēja to (līdz ar impēriju) noturēt.

Pirmajā maijā Doma laukumā man nebija ne plakāta, ne karodziņa. Un Vērmaņdārzā es neēdu desiņas ar kāpostiem, nedzēru alu. Tas netraucēja man saklausīt, ka arodbiedrību prasības, kuras tautas sapulcē definēja arodorganizāciju vadītāji, ir pietiekami nopietnas, lai valsts vadītāji vīžotu uz tām atbildēt pēc būtības. Jo vairāk, ja kopumā tās ir aptverošas prasības, kuras nenorāda tik daudz uz atsevišķām politiskā režīma kaitēm, cik atklāj sistēmisku nevarību. Raksturo politiskā organisma puvi.

Mēs esam uzvarētāji. Šobrīd šajā telpā uzvarētāji esam mēs. Tā nav pagātne, tā nav vēsture, tā ir tagadne. Par visām citām uzvarām, kuru dēļ te tiek lauzti šķēpi, mēs varam teikt – tās bija. Par savu uzvaru mēs varam sacīt – tā ir. Parādēs placi min mūsu pašu puiku zābaki, un neviens cits viedoklis te nevalda pār mūsējo.

Pilnīgi iespējams, ka tā sauktā Beveridža sistēma (tikai budžets), saskaņā ar kuru medicīnu finansē Latvija, nav optimāla. Tad kāpēc obligātās veselības apdrošināšanu (OVA) te no reizes reizē tiek mēģināts ieskapēt tikai kā biznesa projektu? Šoreiz pat pieklājības pēc nav mēģināts vērtēt, vai OVA Latvijā šobrīd ir pietiekams sociālekonomisks pamats. Velti gaidīt pamatojumu, ka OVA garantēs gan nozares atkopšanos, gan vispārējās veselības ainas konsekventu uzlabošanos. Gluži pretēji – vērojot apiešanos ar cilvēku nozarē ( rindas, kvotas...), man šķiet, ka ne tikai politiķiem, ekonomistiem, baņķieriem, bet arī daļai mediķu slimība un nevis veselība nu ir viņu darbības attaisnojums. (Iz)ārstēšana pamazām pārstāj būt mērķis un kļūst tikai formāls rīcības (pelnīšanas) leģitimitātes nodrošinājums. Tāpēc minētie ļaudis atļaujas lietot vārdus OVA no reizes reizē arvien šaurākā kontekstā.

«Šajā pasaulē viss ir patiess vai melīgs atbilstoši tās glāzes krāsai, caur kuru jūs to vērojat.» (Kalderons de la Barka.) Man nepatīk glāzēs salaistīta īstenība, un tāpēc es negrasos apzināti karot informatīvajā karā. Negrasos a priori pieņemt kādas puses «pareizos» uzskatus vai nostājas. Es dodu priekšroku tam, lai mani par manu paša (!) viedokli lamā no visiem šī kara «ierakumiem» (vienalga – latviešu, krievu vai kādā citā valodā), nevis saviem apzinātiem meliem par labu kādai no «pusēm».

Medicīnas doktors, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) priekšsēdētājs Valdis Keris intervijā Neatkarīgajai raksturo varas nevēlēšanos saprast situāciju nozarē. Šī nevēlēšanās ir tik liela, ka pirmajā maijā tautas sapulcē, iespējams, tiks pieprasīta premjerministra demisija.

Latvijas zvērinātu notāru padome iecerējusi veikt reformu ar nekustamo īpašumu (NĪ) saistīto darījumu noformēšanas jomā. Faktiski – pārņemt arī Latvijā vairākuma Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu praksi. Ideja saņem ļoti asu NĪ jomas organizāciju pretestību. Ar Neatkarīgo par reformas saturu un pretestības iemesliem sarunājas zvērināts notārs Indulis Šermukšnis.

Krievijas Federācijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Aleksandrs Vešņakovs sarunājas ar Neatkarīgo par to, ka mīti par Krievijas draudiem ir jākliedē, mūsu attiecību negatīvās putas jāaizvāc un informatīvā kara cirvis jāaprok.

Pirms deviņiem gadiem kāds matemātikas doktors rakstīja, ka, «tikai investējot lielus papildu valsts līdzekļus izglītībai, tajā skaitā būtiski palielinot pedagogu algas, mēs novērsīsim pašreizējo nejēdzību, kad tikai katrs desmitais augstāko pedagoģisko izglītību ieguvušais aiziet strādāt skolā. (..) Sen zināma patiesība – sabiedrība, kas neinvestē izglītībai, neattīstās. Tā nīkuļo.» (Kārlis Šadurskis, Diena, 17.04.2007.)