Viktors Avotiņš / Autori

Trīsdesmitajā martā Baku lidostā aizturēja latviešu dzejnieka Ulda Bērziņa draugu, slaveno azerbaidžāņu rakstnieku Eķremu Eilisli. Viņš bija nolēmis doties uz Itāliju, uz kādu konferenci, kur gribēja runāt par tēmu Rakstnieks un vara. Neatkarīgā devās pie Ulda, lai šoreiz parunātu nevis par tekstiem, bet par cilvēkiem un notikumiem. Intervija būvēta tā, lai Uldis, raksturojot to, kas notiek ar cilvēkiem un kultūrām, lielā mērā atsauktos tieši uz Eķrema Eilisli atziņām. Tādā garā mēs paužam gan savu atbalstu Eķremam, gan dabūjam iespēju salīdzināt divu izcilu dažādu kultūru cilvēku domas.

Gudrinieki katru gadu dažas reizes melš par Valsts prezidenta pilnvarām. Taču tas, ko tie runāja par šo tēmu, teiksim 2010., 2011. gadā, man patika labāk nekā tas, ko viņi teikuši 2015. un 2016. gadā. Lai gan tie nav bijuši pilnībā vieni un tie paši gudrinieki, man šķiet, ka tēmas apvārsnis kļuvis zemāks. Izlasījis, ko varēju atrast, es pat teiktu, ka pirms dažiem gadiem viņus saistībā ar tēmu pamatā interesēja konstitucionālais, valsts līmenis, tagad – varas līmenis. Varbūt tā liekas tāpēc, ka tēmu no juristiem lielā mērā šķiet pārņēmuši politiķi.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, ciktāl un kā tas laika gaitā bijis redzams uz āru, man šķitis viena no bābiskākajām organizācijām Latvijā. Un ne jau Jutas Strīķes dēļ. Lielā mērā tieši Juta Strīķe šķitusi man itin kā lakmusa papīrs, kas šo bābiskumu uzrāda. Un – tā tik vēl trūka, lai es priekšnieku nespējā tikt vaļā no «operatīvās avantūristes» (J. Apelis par Strīķi) vainotu padoto.

Latvijas gadījumā taisnība tam džekam, kurš teica, ka bezdarbs ir veids, kā piespiest ražošanas spēkus atpūsties no ražošanas attiecībām. Ar to atšķirību, ka mūsu ražošanas spēki grib atpūsties paši, bet ražošanas attiecību ideāls ir brālītis Karlsons, kurš dzīvo uz jumta un pārtiek no bezdarbnieku pabalsta.

Es uzskatu, ka Latvijas ļaudis to vairumā lieliski uztver, kas ir kas. Varbūt izņemot kādus 10–15%, kuriem te jārūpējas par «pareizām» sabiedriskām attiecībām un «pareizu» notikumu uztveri. Un, protams, arvien ir kāda daļa apmāto un atsaldēto, kuri dzied nedomājot. Bet man vairāk kremt tas, ka cilvēki pat sakarā ar varas pasākumiem nesaņem (ne no amatpersonām, ne medijiem) precīzas atbildes, kāpēc tos vajag, bet iztiek ar preses relīzēm un to pārstāstiem. Turklāt – publiskā telpa (manuprāt) kļūst pieejama arvien šaurākam cilvēku un uzskatu lokam. Arī tāpēc man liekas, ka te jau būtu vietā vārdu «mediji» aizstāt ar vārdu «rupori».

Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam esot redzamas izglītības kvalitātes, pieejamības un «izmaksu efektīvas» izglītības sistēmas nodrošināšanai «nepieciešamās izglītības sistēmas strukturālās reformas». Esmu akls. Vārdus redzu. Kompleksi sakoptu, vārda «strukturāls» jēgai atbilstošu rīcības scenāriju neredzu. Tās pašas vainas, kas visai valstij pievērstos dokumentos. Literatūra.

Fizikas un ekonomikas doktors, Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis ir kopā ar Latvijas pašvaldībām kopš neatkarības atjaunošanas. Kuram gan vēl jautāt par to, vai pašvaldībām tagad tiešām ir tik daudz varas, lai tās atbilstu savam nosaukumam pēc būtības?

Reāla kara nosacītība (tostarp ētiskā) padara informatīvo karu par pieņemamu reāla kara ieroci. Miera laikā, kad šī nosacītība (tostarp ētiskā) ir nedabiska, amorāla un nav nepieciešama, informatīvais karš jebkurā, gan savējo, gan oponentu, izpausmē nav uzvaras, bet sabiedrības pagrimuma instruments. Jo, kā teica viens, neatceros kurš, gudrinieks: informatīvais karš – tā ir zemkopības nozare, kas atsijā patieso, labo un mūžīgo. Informatīvā kara ierakumos ražoti produkti nav uzskatāmi ne par kvalitatīvu, profesionālu žurnālistiku, ne arī par kvalitatīvu politiku. Pat tad, ja tie nostrādāti ar glanci un gūst panākumus, tie jebkurā gadījumā nodrošina tikai Pirra, tikai Gebelsa uzvaras. Es uzskatu, ka miera laikā, ārpus tieša konflikta informatīvais karš uzskatāms par noziegumu pret cilvēci vai vismaz savas (!) valsts sabiedrību, lai kura valsts to piekoptu un lai ar pret kuru valsti tā teiktos šo karu vēršam.

Biju aplam iedomājies, ka tiem, kuri diennakti stāv taisnības sardzē, nekādu arodbiedrību pašiem nevajag. Bet, ja tāda radusies, tad tas nozīmē, ka arī tiesību aizsardzības sistēmā pastāv sistēmiskas profesionālas, aroda problēmas. Lai pārliecinātos, vai tas tā, Neatkarīgā nolēma aprunāties ar nesen dibinātās Latvijas tiesu sistēmas un tiesību aizsardzības iestāžu darbinieku arodbiedrības vadītāju Ēriku Pūli.

Denacionalizēto māju dzīvokļu īpašnieku un īrnieku tiesību biedrības Ausma valdes loceklis Klementijs Rancāns pauž Neatkarīgajai savu viedokli par kadastrālo vērtību, zemes izpirkšanu un nekustamā īpašuma nodokli. Vairākkārt mūsu sarunā skanēja vārdi – nelikumīga, sodāma, amorāla rīcība no valsts vai pašvaldību puses.

Lasīju par dāņu meiteni, kuru grasās tiesāt par to, ka viņa iepūtusi izvarotājam sejā piparu gāzi un tikusi cauri sveikā. Bet vecis ar iesniegumu devies uz policiju. Šāda veida piemēru Eiropā ir bez gala. Sākot no pretējā – sievietes pateicības saviem trijiem izvarotājiem, līdz «šariāta zonām» nu jau daudzās Eiropas pilsētās. Šo zonu iemītniekiem nevajag ne pielāgoties vietējām tradīcijām, ne mācīties valodu, ne strādāt… Tik vien kā dzīvot uz tās valsts rēķina, kurā tie ieradušies. Un būt neapmierinātiem, ja sociālie, veselības vai kādi citi dienesti tiem likušies nepietiekami centīgi. Šādi piemēri kļūst par mūsdienu Eiropas raksturlielumu.

Saeimas deputāts Jānis ĀDAMSONS (Saskaņa) intervijā Neatkarīgajai vērtē Krimināllikuma (KL) grozījumus un uzskata, ka tie nav vis jāpieņem, bet jāizmet miskastē.

Divpadsmitajā februārī Kubā notika Romas Katoļu baznīcas pāvesta Franciska un Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarha Kirila tikšanās. Tā bija pirmā abu baznīcu galvu tikšanās kopš Lielās shizmas, kad 11. gadsimtā kristietība sašķēlās Rietumu un Austrumu baznīcās.

Ja runa ir, teiksim, par kriminālo justīciju, tad visu (darbību, informāciju…), ko gribas tās (piemēram, Krimināllikuma) varai pakļaut, manuprāt, ir ne tikai iespējams precīzi definēt, bet tas ir arī obligāti jādara. Likumdevējai un izpildvarai jāliedz iespēja iekārtoties tiesu varas čaulā.

Ir tomēr cilvēki, kuri dodas no Krievijas uz Eiropu, uz Latviju nevis Eiropas komforta dēļ, bet tāpēc, ka uzskata sevi par nesavietojamiem ar Krievijā pastāvošo režīmu. Lai arī, ja uzlūkot vispārējo patēriņa standartu, viņiem Krievijā neklājās slikti. Un viņi tur nebija aktīvi opozicionāri.

Man šķiet, ka ideja – nominēt šā gada Nobela miera prēmijai Starptautisko Rērihu centru (SRC) – ir atbalstāma arī Latvijā. Es ceru, ka lēmējiem, ņemot vērā arī te turpmāk sacīto, centra politiskāadrese (Krievija) izrādīsies nebūtisks faktors iepretī Rēriha pakta (Vašingtonā 1935. gadā parakstīts starptautisks, cilvēces kultūras vērtību aizsardzībai veltīts līgums) saturam, kurš nosaka minētā centra darbības pamatu un jēgu, kā arī paša SRC devumam un nostājai mūsdienās. Starp citu, minētais līgums bija pamats Hāgas konvencijai par kultūras vērtību aizsardzību kara laikā.

Veselības ministrija ar obligātās veselības apdrošināšanas (OVA) ideju spēlējas kopš neatkarības atjaunošanas. Tātad mums (sabiedrībai) vajadzētu zināt, kāpēc tieši OVA garantēs mums cilvēcīgu veselības aprūpi un tautas veselības ainas progresu.

Ģeogrāfijas doktors, viens no Latvijas Tautas frontes sākotnējiem veidotājiem, Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts Valdis Šteins kā bijis, tā palicis brīvdomātājs. Šobrīd viņš ir kategorisks brīvdomātājs, kura kritērijs ir Latvija. Turklāt brīvdomātājs, kurš meklē risinājumus tam stāvoklim, kādā viņš Latviju šodien redz.

Neatkarīgās lasītājs Jānis no Imantas jautāja: kā tad, ja nu tiešām notiek sliktākais, dabūt zaļos cilvēciņus laukā no Latvijas? Jo skan balsis, ka Latviju var ieņemt dažās stundās, bet, lai iedarbotos 5. pants, vajag dienu vai vairākas. Kāds karš gaidāms – tanku, kājnieku, raķešu…?

Ja vīrs, kurš draudēja apšaut ļaudis, kas atteica viņa meitai gan profesionālu, gan cilvēcīgu, mediķu cienīgu atbalstu, tiks tiesāts, tad līdz ar viņu jātiesā arī tie, kas šo situāciju izprovocēja. Tie, kuri Latvijas veselības aizsardzības sistēmā un atsevišķās tās struktūrvienībās (ministrijā, slimnīcās, arī ārstu privātpraksēs…) uztur nozares mērķus un sūtību izslēdzošu vidi. To, ka šī vide ir degradēta, man skaidrāk par skaidru apliecina gan tautas veselības ainas dinamika, gan sistēmas organizatoriskā brāķa un tās veidotāju pašlabuma noteiktās, publiski redzamās ainas, kuras ne tikai mediķiem, bet arī medijiem joprojām patīk uzdot par kaut kādu ārēju faktoru noteiktām. Lai arī tā ir iekšēja puve.

Konstitucionālo tiesību jurists, bijušais Saeimas Juridiskā biroja un Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomnieks Edgars Pastars sarunā ar Neatkarīgo vērtē Latvijas tiesību politiku, atklāj, kāpēc no jaunu ideju sākotnējā apjoma šajā jomā īstenojas labi ja desmitā daļa.

Ekonomikas doktors, profesors, a/s Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka bez politiskās sistēmas izmaiņām labklājību valstī nepanākt.