Viktors Avotiņš / Autori

Divdesmit otrajā martā Latvijas Universitātes Dabas mājā biedrība Latvijas formula 2050 un Valsts zinātnisko institūtu asociācija sadarbībā ar LU un Pārresoru koordinācijas centru bija sasaukusi ļoti respektējamu zinātnieku un uzņēmēju pulku, kur runāja par to, ko zinātnieki piedāvā Nacionālās attīstības plānam (NAP). Te es izcelšu vien dažas viņu prezentācijās paustās, subjektīvi izvēlētās atziņas.

Trīspadsmitajā februārī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas ekspertu konsīlijs Pilsoniskās atbildības vērtība un cena. Konsīlija mērķis, kā teikts LZA publicētajā slēdzienā (sk.http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=4875&Itemid=72), bija izvērtēt pilsoniskās atbildības nozīmi valsts un sabiedrības attīstībā. Arī man šī tēma šķiet ļoti svarīga un aktuāla. Tāpēc es ceru, ka mediji, ieskaitot Neatkarīgo, par to iztaujās pašus, valstī visai pazīstamos konsīlija dalībniekus. Pats es te neko daudz nekomentēšu, bet man, kā vienmēr, ir vēl kas ko piebilst.

Reti kurš Latvijā spēs raksturot iecerēto pašvaldību reformu lietišķāk un profesionālāk par Aleksandru LIELMEŽU. Te neko nenozīmē tas, ka abi esam beiguši vienu vidusskolu. Te svarīgi tas, ka uzskatu Sašu par izcilu profesionāli. Tieši Saša iemācīja mani domāt par viņa darba lauku bez sentimenta. Viņš 26 gadus bijis Mālpils novada (sākotnēji – izpildkomitejas) domes priekšsēdētājs. Sešus gadus bijis Eiropas vietējā un reģionālā kongresa delegāts. Divpadsmit gadus bijis Eiropas reģionu komitejas loceklis. Desmit gadus – Pagastu apvienības valdes priekšsēdētājs un LPS priekšsēža vietnieks.

Latvijas uzņēmējs, investors un sabiedriskais darbinieks, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidents, BusinessEurope padomes loceklis, Eiropas ekonomikas sociālo lietu komitejas biroja loceklis Vitālijs GAVRILOVS intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka Latvijā nepieciešams daudz kvalitatīvāks sociālais dialogs starp tautu un varu. Tad nebūs populisma, tad nebūs izolacionisma.

Nupat manās rokās nejauši tika ar trīspadsmito martu datēta Valsts kancelejas direktora vietnieces valsts pārvaldes jautājumos Baibas Medveckas parakstīta četrpadsmit dažādu mākslu augstskolām un vidusskolām adresēta vēstule. Izlasīju, pasmējos un nodomāju – feiks.

Mūsu politiski represēto tēvu, vectēvu, vecvectēvu likteņstāsts vēl nav uzskatāms par vēsturi. Varbūt tā varēs domāt tad, kad mēs – viņu dēli, mazdēli un mazmazdēli – būsim radījuši te skaistu un stipru valsti, kad būsim skaista un stipra tauta, kura būs Latvijā un par Latviju, nevis klīdīs pasaulē.

Māris Ruks uzskata, ka korporācijas Latvijā ir (sk. NRA 12.03.2019.) augstprātīgu un bezjūtīgu ļaužu tīkls. Ceru, ka viņa viedoklis izriet no paša pieredzes. Nevis pieņēmumiem. Mana pieredze ir pilnīgi pretēja. Un, arī tāpēc, lai apliecinātu savu visdziļāko cieņu manis sastaptiem korporāciju ļaudīm, es te atļaušos Ruka kungam oponēt.

Mana attieksme pret tā saukto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā un tam līdzīgiem padomju režīmu, padomju varu apliecinošiem darbiem ir tāda pati kā igauņiem un lietuviešiem.

Rakstīt šo komentāru mani rosināja aktīvas politiskas sarunas ar vairākiem cilvēkiem Latvijas jaunatnes organizāciju simtgadei veltītajā sarīkojumā VEF Kultūras pilī. Precīzāk – viens šo sarunu aspekts – attieksme pret politisko apvienību Saskaņa un tās līderiem. Šī attieksme pamatā bija negatīva. Palaikam krasi negatīva. Turklāt nomācošs vairākums no tiem, kuri kritizēja Saskaņu, nebija vis latvieši, bet krievvalodīgie. Esmu šo attieksmi arī citviet dzirdējis gan no intelektuāļiem, gan vienkāršiem savas apkaimes ļaudīm.

Visur raksta, ka Eiropas Parlaments (EP) ir tiešās vēlēšanās ievēlēta Eiropas Savienības (ES) likumdevēja (jā, jā – arī pārstāvības un budžetēšanas) institūcija. Bet Latvijā kandidātus Eiropas Parlamentam nosauc partijas. Taču, ja parādās partiju pastarpinājums, tad tik nepārprotami tiešas man šīs EP vēlēšanas vairs nešķiet.

Manuprāt, badastreikotājiem pie Ministru kabineta, sākot ar Aināru Kadišu, vislabāk izdodas testēt varas stulbumu.

Fotomākslinieka Gunāra Bindes (Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, jo daudzu balvu saņēmējs un prēmiju laureāts) personālizstāde būs skatāma Pēterbaznīcā līdz 10. martam. Bet mēs ar Gunāru te runājam gan par mākslu, gan par viņa dzīves, šā laika uztveri un izjūtu. Es uzskatu Gunāru par Latvijas fotomākslas klasiķi. Turklāt – Gunārs izstaro gaismu.

Divdesmit otrajā februārī biedrība Latvijas formula 2050 sadarbībā ar Latvijas Universitāti un a/s SEB banka SEB inovāciju centrā Vaļnu ielā rīkoja konferenci Kā publiskais labums top par vērtību? Atzīšos, ka man patīk šīs biedrības rīkotie pasākumi un es tos labprāt, lūgts vai nelūgts, apmeklēju. Tāpēc, ka pēc tiem varu justies gan intelektuāli bagātināts, gan norūpēts. Vārdu sakot, ir radīta un tiek augstā līmenī jēdzīgi uzturēta viena mūsu valstī svarīgajam veltīta domu apmaiņas vieta.

Arnis CIMDARS ir Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs kopš 1997. gada. Tagad pāris 13. Saeimas koalīcijas partijas grasās viņu pārvēlēt. Taču vienīgais to arguments ir – par ilgu. Pienācīgs, profesionāli pamatots komisijas un tās priekšsēdētāja darba vērtējums nav atrodams. Arī tāpēc Neatkarīgā lūdza vērtēt CVK darbu un komisijai turpmāk darāmo pašu tās priekšsēdētāju – Cimdara kungu.

Uzskatu, ka Egils Levits Valsts prezidenta amatā būtu cilvēks savā vietā. Taču ar favorītismu (šajā gadījumā, primitīvi izsakoties – ar publisko personu vēlmi dabūt savus mīluļus valsts amatos), atšķirībā no dažiem simtiem pilsoņu, es te nenodarbošos.

Mans ļoti subjektīvais uzskats par politisko organizāciju (partiju) finansēšanu no valsts budžeta ir to noliedzošs. Vismaz, pirms tiek lemts par politisko partiju finansēšanu no budžeta, es vēlētos redzēt lēmumus un rīcību, kas uztur perfektu sabiedrības, pilsoņu atgriezenisko saiti attiecībās ar varu.

Izlasiet uzņēmēja (telefonu un tamlīdzīgi vairumtirdzniecība), kurš pats sevi jokodams sauc arī par štruntīgu basģitāristu, Māra Bērziņa traģisko stāstu. Uzskatu, ka šādi stāsti ir jādzird gan varai, gan cilvēkiem. Vairums stāstītāju, gribēdami pasargāt sevi vai savus mīļos, nav devuši kaut vai pietiekamu pamatu rīcībai, lai panāktu argumentētākas, tātad – profesionālākas, taisnīgākas varas (milicijas, policijas, tiesu...) un cilvēka attiecības šajās lietās. Jā, arī Māris te nevienu nenosauc. Jo, lai arī konkrēts cilvēks it kā ir notiesāts uz 20 gadiem par savu bērnu slepkavību, viss vēl ir procesā.

Filozofijas doktors, Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, akadēmiķis Igors ŠUVAJEVS intervijā Neatkarīgajai pamatā vērtē, varētu teikt, mūsu ikdienu. Esmu iecerējis lūgt vēl vairākus filozofus izteikties par parastām, ikdienas lietām, vērtēt tieši ikdienu. Arī tādēļ, lai mēs – dienas prese – netopam pārāk lēta.

Kolīdz uzzināju, ka Saeimas vairākums atļāvis savienot deputāta un ministra amatus, man dzima sapnis. Trīsdaļīgs. Pirmkārt, beigšu Juridisko fakultāti un kļūšu par tiesnesi. Otrkārt, pacentīšos tikt Saeimā, tās vairākumā. Treškārt, papūlēšos, lai mani iekārto par ministru. Vienalga kādu. Mūsu valstī tas nav nekas pārlieku grūts un atbildīgs. Un tad, kad būšu ticis visās šajās vietiņās, sākšu baudīt dzīvi. Apvienošu deputāta, ministra un tiesneša amatus.

Man 13. Saeimas partiju kvalitātes kritērijs būs šo partiju priekšvēlēšanu solījumu īstenošana. Jo vairs nav pieļaujams, ka pirms vēlēšanām partijām te it kā viena dzīve, pēc vēlēšanām – cita. Manā uztverē, laiks, kad neatkarīgai valstij, tās politiskajai varai bija kaut kāds pamats attaisnot savas kļūmes ar kaut kādām iepriekšējā režīma metastāzēm vai ārējām (politikas, kapitāla...) ietekmēm, Latvijā sen jau pagājis. Bet, ja mums, mūsu politiķiem trūkst gribas kā pienākas novērtēt sevi, ja mums arvien labpatīk pašiem savu politisko vārgulību uzvelt vai nu ārvalstu kapitāla, vai Krievijas, vai vēl kā ietekmei, tad tas tagad, teju trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas manā uztverē apliecina tik vien kā Latvijas politiskās varas valstisko neprofesionalitāti.

Pastāv liela gribēšana nomest no amata Rīgas mēru Nilu Ušakovu un Rīgas domes koalīciju. Labi! Bet – es pagaidām neredzu, ar ko īsti tie nometēji ir pārāki par šo domes koalīciju, un arī to, ka viņu pakaļas būtu daudz tīrākas par domes pozīcijā sēdošo pakaļām. Kur ir viņu kaut cik profesionāli definētā, programmatiski sakārtotā alternatīva galvaspilsētas attīstībai?

Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs Ivars BIČKOVIČS intervijā Neatkarīgajai raksturo tiesu varas, tiesu sistēmas kvalitāti un tajā notiekošās pārmaiņas.