Mans ļoti subjektīvais uzskats par politisko organizāciju (partiju) finansēšanu no valsts budžeta ir to noliedzošs. Vismaz, pirms tiek lemts par politisko partiju finansēšanu no budžeta, es vēlētos redzēt lēmumus un rīcību, kas uztur perfektu sabiedrības, pilsoņu atgriezenisko saiti attiecībās ar varu.
Proti - tādus lēmumus, kuri padara perfektas, profesionālas, taisnīgas un operatīvas sabiedrisko, nevalstisko organizāciju lietišķās attiecības ar valsts varu. Ja jau uzskatām, ka pie mums ir demokrātija, tad tikai šajā gadījumā es saskatu kaut kādu attaisnojumu politisko partiju uzturēšanai no mūsu nodokļu naudas. Tātad - Latvijā iedibinātā kārtība mani neapmierina. Manā uztverē tā veicina politisko partiju stagnāciju, iespēju nobāzt to sociālo, sabiedrisko misiju pagultē, to valstisko ambīciju aizstāšanu ar partijiskām, lai tik gādātu sev lielākas iespējas nākamreiz atkal tikt pie siles.
Vara lielā mērā grasās uzturēt partijas bezmaz uz pensionāru rēķina
Turklāt neuzskatu, ka politiskās partijas arī mūsu mazajā valstī būtu jālutina. Taču to vairākumu mums te lielā mērā grūti saukt par spēcīgām politiskām organizācijām. Tās ir sīkpartijas. Ja tās tiek pie varas, tas man liecina par abu pušu (varas, varas partiju un sabiedrības) zemo sociālās, pilsoniskās un arī valstiskās apziņas mijiedarbības līmeni. Neuzskatu, ka man šis, faktiski nespējnieku līmenis būtu jāuztur un jāuzbaro. Vai tad šī «sponsorēšanas» lūgšana no valsts faktiski nav atzīšanās, ka partijas nespēj gūt pienācīgu, plašu vēlētāju atzinību?
Turklāt domāju, ka partijām, kuras patiešām domā par tautas un valsts nākotni, nevis kaut kādas savas kastas, savu sponsoru vai vēl kā cita noteiktu politisko aploku, nemaz nebūtu tik grūti kļūt spēcīgām un pašpietiekamām. Ja vien ir griba. Piemēram, atdzīviniet sabiedrībā kaut vai to gaisotni, kaut vai to brīvas un labas mūsu visu (!) nākotnes izredžu gaismiņu, kāda te uzspīdēja astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā. Tad jūsu partija noteikti būs gan stipra, gan pārtikusi. Tiesa - tad šādu partiju manā uztverē nebūs daudz. Trīs, četras, piecas... Tostarp esošajā situācijā es nesaprotu, kāpēc man būtu ar saviem nodokļiem jāstutē kaut kādas visai šauru kastu radītas un to interesēs ierobežotas organizācijas, kurām turklāt nav lāgā padoma, kā rīkoties valsts mērogā?
Patlaban galvenais arguments, ar kuru tiek pamatota nepieciešamība gādāt par valsts finansējumu politiskajām organizācijām, ir - nodrošināt to neatkarību no privātiem ziedotājiem. Manā uztverē tā lielā mērā ir spekulācija, kas man atklājas kaut vai Saeimas kvalitātē, tās nespējā veidot pārliecinošu patstāvīgas valsts koptēlu. Pat Valsts prezidenta izveidotā ekspertu grupa 2014. gadā secināja, ka, neraugoties uz valsts finansējumu, «pastāv politisko partiju atkarība no privātiem sponsoriem un valsts sagrābšanas risks». Tiesa - šie eksperti uzskatīja: lai tiktu no šīs atkarības vaļā, būs diezgan ar prāvu valsts finansējuma palielināšanu partijām. Savukārt es pieļauju, ka mūsu situācijā valsts finansējums, lai cik liels tas ar būtu, nenovērš partiju, arī varas partiju atkarību no citiem maksātājiem. Nenodrošina politikas, teiksim, deoligarhizāciju.
Tāpēc, ja turpinām maksāt partijām, ir jāpastāv perfektai šo partiju tēriņu kontrolei. Ne tikai tā sauktajam caurspīdīgumam, ne tikai nodokļu vai grāmatvedības kontrolei, bet arī politiskās darbības kvalitātes vērtējumam. Jo - ja mēs maksājam, tad mēs pasūtām mūziku. Un nekādu, kā krievi saka, haļavu partijas par mūsu naudu nedrīkstētu atļauties. Bet, ja tās ko līdzīgu atļāvušās, jāpieņem lēmums par šo partiju likvidāciju. Kas veic šo kontroli un publisko tās atziņas? Varbūt Centrālā vēlēšanu komisija? Lāgā nezinu. Es nezinu arī to, ko te īpaši var līdzēt ar likumu fiziskām un juridiskām personām (kā dažviet) noteikts ziedojumu apjoms.
Jā, jā, es saprotu, jūs teiksiet: partiju finansēšana no valsts budžeta ir Eiropā ierasta prakse. Jautāšu pretī - kāpēc mums atšķirībā no lielas daļas Eiropas valstu (Vācija, Somija...) partijām naudas grasās pietikt, bet sociālām lietām vai mediķu algām - ne? Iznāk, ka mēs uz to Eiropu skatāmies ar piemiegtām acīm. Ko gribam, redzam, ko negribam, neredzam. Bet - kad sagribēsim redzēt kopainu, es ticēšu, ka Eiropas prakse ir arī pie mums pieņemama visplašākajā spektrā. Pagaidām es uzskatu, ka vara lielā mērā grasās uzturēt partijas bezmaz uz pensionāru rēķina.