Viktors Avotiņš / Autori

Saeimā iesniegtajā likumprojektā Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesības noteiktas Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai (LELB). Uz šīm tiesībām pretendē arī Vācu Evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijā (VELBL). Patlaban baznīcu apsaimnieko Rīgas dome. Bet nu faktiski atkārtojas pirms desmit vienpadsmit gadiem notikusī polemika par to, kādā statusā baznīcai pastāvēt turpmāk. Joprojām uzskatu, ka LELB tā arī nav atradusi pienācīgus, pārliecinošus argumentus, lai taptu par šīs baznīcas īpašnieci. Bet – ciktāl runāt par VELBL, kuras tiesības noteica 1888. gada maija ieraksts Zemesgrāmatā, 1939. gadā pēc vācbaltu emigrācijas Latvija samaksāja Vācijai visai lielu naudu par to īpašumiem. Turklāt gan luterāņi, gan katoļi šobrīd var kalpot Tam Kungam Pēterbaznīcā netraucēti un bez kādas maksas. Par ko tad ir runa – par ticību, par Dievu vai tik vien kā par mantu? Nolēmu uzzināt Svētā Pētera baznīcas direktores, aktrises Unas JANSONES viedokli par to, kas notiek un kā būtu jānotiek.

Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) konferencē «Māmuļā» otrajā februārī mani visvairāk sarūgtināja vēsts, ka pērn mūžībā aizgājuši 779 apvienības biedri. Jā, jā, gadi. Gadi! Apvienība dibināta 1989. gada 14. oktobrī. Nu tajā vairs ir tikai ap 12 tūkstošiem ļaužu. Daudzus no viņiem es pazīstu, pateicoties saviem tuviniekiem. Uzskatu šo organizāciju un tās biedrus par mūsu brīvības, neatkarības un stājas, teiksim, tīrības ekspertiem. Turklāt, pateicoties viņiem, es jau puikas gados zināju Latvijas vēsturi, tā teikt, no pirmavotiem. Un Atmodas laikā spekulēt ar tās nezināšanu es nevarēju atļauties. Starp citu, es zināju Latvijas vēsturi arī, pateicoties sava Aviācijas institūta puikām. Jo, kad ciemojos pie viņiem Blagoveščenskā, Irkutskā, Taišetā vai vēl kur, viņi vai viņu vecāki veda mani rādīt, kur bija ieslodzīti vai kur dzīvoja latvieši. Un – neviena slikta vārda par latviešiem es no viņiem nedzirdēju.

Uzskatu ASV par vienu no ietekmīgākajām un spēcīgākajām (ja ne pašu spēcīgāko) pasaules lielvalstīm. Šajā sakarā trampistu un demokrātu attiecības man šķiet ne sevišķi pārdomātas, pat sīkumainas. Jo, vērojot globālo attiecību kvalitāti un riskus, ko tā rada, vērojot arī Eiropas Savienības nu jau pārāk ieilgušo nespēju kvalitatīvi un pārliecinoši apliecināties pasaulē kā spēcīgai, respektējamai valstu kopienai, man pagaidām negribas, lai ASV loma kļūtu labilāka. Ja tā saukto Rietumu, kaut vai Eiropas telpā varētu saskatīt spēcīgas, kvalitatīvas alternatīvas šai Amerikas lomai, tad es varbūt domātu citādāk. Sevišķi, ja potenciālie draudi un riski tiktu vērtēti reāli, nevis tik vien kā globālo politisko spēlīšu ietvaros. Nē, ASV nav nerimti jādežurē kaut kur šobrīd pavārgās Eiropas tuvumā vai ietvarā, bet mums jāpastāv kā abpusēji (!) stabiliem partneriem arī drošības lietās.

Krišjāņa Kariņa valdība būšot vāja. Un – varbūt pat stabila tieši tāpēc, ka vāja. Bet – nevienam citam šai valdībai par šo vājumu nebūs jāpateicas, kā vien mūsu – latviešu bezpilsoniskumam. Ko var Kariņam tagad pārmest tie 47% pilsoņu, kuri neaizvilkās uz vēlēšanām? Neko! Savukārt tie 53%, kuri aizvilkās, tagad var priecāties par savas izvēles, sava pilsoniskuma, sava valstiskuma kvalitāti.

Mani ziņa, ka ierēdņu stresa mazināšanai tērēti 180 tūkstoši eiro, vedināja domāt, ka Valsts kanceleja tapusi par nenopietnu, neprofesionālu institūciju. Jo manā uztverē gan IT gudrībām (paredzamajam amatam atbilstošā, tātad – teicamā līmenī), gan svešvalodu prasmēm ES reģiona, tā teikt, standartpaketes apjomā, gan arī spējai saglabāt līdzsvaru jebkurā konfliktsituācijā ir jābūt cilvēka bagāžā jau tad, kad viņš grib kļūt par ierēdni.

Latvijas satiksmes ministrs, vairāku Saeimas sasaukumu deputāts – ievēlēts arī 13. Saeimā, bijušais labklājības ministrs Uldis AUGULIS intervijā Neatkarīgajai raksturo ij Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) situāciju, ij savu, satiksmes, nozari, definē to, kas šajā jomā būtu darāms nākamajai valdībai.

ASV vēlas nolikt starp sevi un Meksiku barjeru (Mexico Border Wall). Iecerētā sēta būšot 1609 kilometrus gara un deviņus metrus augsta. Pērn ASV prezidents Donalds Tramps teica, ka tā varētu izmaksāt zem 30 miljardiem ASV dolāru. Bet ASV demokrāti rēķina, ka izmaksas varētu sasniegt 70 miljardus dolāru. Mani šādas idejas neiedvesmo. Roma un, šķiet, arī Ķīna, gribēdamas savulaik norobežoties no barbariem, darīja ko līdzīgu. Vēsturnieki apgalvo, ka lielu panākumu šīm akcijām nebija. Un šajā ziņā es sliecos piekrist ASV demokrātiem, ka tā būtu samērā bezjēdzīga cīņa pret nelegālo migrāciju.

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors, filozofijas doktors, politologs Juris ROZENVALDS intervijā Neatkarīgajai raksturo politisko situāciju valstī pēc 13. Saeimas vēlēšanām, vērtē vēl aizvien neizveidotās jaunās izpildvaras izredzes un riskus.

Francijā dzimušais, Amerikā augušais Krievijas žurnālists Vladimirs Pozners nesen kādā savā raidījumā teica – ja cilvēci proporcionāli reducēt līdz simt ļaudīm, tad izrādītos, ka augstākā izglītība tagad ir tikai vienam no viņiem un arī dators ir tikai vienam (vēl viņš šajā pašā sakarā teica, ka 50 badotos, 70 – nemācētu lasīt, 80 – dzīvotu nabadzībā, sešiem procentiem ļaužu piederētu 59% visas pasaules bagātības, 89 no simta būtu heteroseksuāļi, 11 – homoseksuāļi...).

Vārdus «jaunie laiki» es uztveru ļoti nopietni. Ja jau mūsu politiķi šos vārdus palaiduši gaisā, tad es gribētu redzēt Latvijas situācijā projicētu, gan teorētisku, gan praktisku to pamatojumu. Tukša plātīšanās ar šiem vārdiem man pretīga. Jo vairāk tāpēc, ka XX gadsimts bija visai smags un jaunie laiki arī var būt gan labi, gan bēdīgi. Es tik vien kā gribu zināt, kādus «jaunos laikus» mums piedāvāja dažas partijas. Vai šo laiku definīcija taps redzama topošās valdības deklarācijā? Stipri šaubos.

Mana attieksme pret Jāni Streiču, Jāni Stradiņu, Ivaru Selecki, Maiju Tabaku, Edvīnu Inkēnu un – arī pret Ivaru Godmani, tāpat kā pret vēl vairākiem citiem cilvēkiem, kuri fiksēti tā sauktajos čekas maisos, nemainīsies ne par matu. Un, pazīdams viņus tuvāk vai tālāk gadu desmitiem, es uzskatu, ka tie no viņiem, kuri apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeņiem, ir tos pilnīgi pelnīti saņēmuši par nopelniem brīvas Latvijas valsts, nevis čekas vai svešas varas labā.

Lai arī es neesmu mācījies pie kinozinātnieka, Latvijas Universitātes asociētā profesora, Nacionālās Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja (2007.–2012.), 2018. gada Lielā Kristapa balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā laureāta, žurnālista Ābrama KLECKINA, es viņu uzskatu par savu skolotāju. Esmu mazlietiņ gājis pie viņa, tā sacīt, dzīves skolā. Man bija gods apsveikt viņu nelielā kolēģu un kinoļaužu kompānijā pērn 11. oktobrī, kad viņam apritēja 85 gadi. Pēc tam mēs tikāmies vēl un runājām jau par ikdienu – par politiku, 13. Saeimu, nākotnes izredzēm, medijiem un šo – jauno gadu.

Ziemassvētkus un Veco gadu pavadīju ar saviem tuvajiem un mīļajiem tā, ka man joprojām gribas jūs visus apskaut, sabučot un vēlēt mīlestības, veiksmes un prieka pilnu Jauno gadu! Vēl vismaz dažas dienas gribas ticēt, ka mums visiem ir spārni un ka mēs spējam kaut cik turēties virs zemes. Nāks ikdiena, un mums kā putniem bez spārniem liksies vieglāk skaidrot šo ikdienu, šo diemžēl arī politisko sīkumainību, kura patlaban nav mums ne stājas, ne, kur nu vēl, morāles etalons. Pagaidām šķiet, ka 13. Saeimā neviens (!) nav apzinājies šā institūta (nacionālas valsts parlamenta!) misiju.

Ekonomikas zinātņu doktore, LZA akadēmiķe, Ekonomikas prognožu centra valdes locekle Raita Karnīte intervijā Neatkarīgajai raksturo Latvijas tautsaimniecisko ainavu un to, kas varai, politiķiem darāms, lai tā kļūtu stabilas valsts nākotnes pamats. Mēs tikāmies forumā, kas notika 14. decembrī. Forumu organizēja Latvijas Ekonomistu asociācija sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju un Lutera akadēmiju. Tas bija rīkots par godu latviešu teologam, ekonomistam un demogrāfam Kārlim Balodim, viņa 1918. gada 22. decembrī Nacionālajā teātrī sacītajam priekšlasījumam Latvijas valsts, zeme un tauta – atskats pagātnē ar skatu uz nākotni. Karnītes kundze forumā raksturoja Kārļa Baloža idejas mūsdienu vidē. Runājām arī par to.

Jā, jā, varētu arī šajās dienās izvērsties par valdības taisīšanas lietām un Rīgas domes likstām. Bet man, atšķirībā no itin daudziem kolēģiem, šo abu padarīšanu cēloņi un gaita šķiet tik vien kā samērā lētu partijisku pozu noteikti. Nevis valstiski un tiesiski kā pienākas izsvērti pasākumi.

Šķiet, ka Latvijas intelektuāļi visai jūtami mobilizējas un solidarizējas domāšanai par Latvijas valsti un tās nākotni. Pēdējā laikā esmu pabijis itin daudzos gan augstskolu, gan akadēmisko aprindu, gan, piemēram, biedrības Latvijas formula 2050 organizētos pasākumos, kuros dažādu nozaru gudrinieki starpdisciplinārā dialogā pauž savas domas par mūsu valsti. Ir cilvēki, kuri tiecas vienot līdz šim fragmentētās, itin kā savrupās, nošķirtās intelektuāļu grupas. Mani personiski tas iedvesmo un bagātina. Ja tā padomā, tad šogad tā, iespējams, ir labākā dāvana, ko esmu saņēmis no savas tautas ļaudīm. Starp citu – arī no vēl ļoti jauniem ļaudīm. Paldies!

Folklorists, programmētājs, lauksaimnieks Ansis Ataols BĒRZIŅŠ, kurš 2009. gada 13. janvārī meta akmeni Saeimas logā, beidzot ir brīvībā. Man Ansis pirmām kārtām ir Ulda un Ļenas [dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš un profesore Jeļena Staburova] dēls. Bet arī tad, ja mēs nebūtu pazīstami, es uzskatītu, ka attieksmē pret viņu neatkarīgās un it kā demokrātiskās Latvijas vara rādīja nevis savu tiesisko seju, bet tik vien kā savu varas purnu. Un arī mūsu intervijā es apzināti uzsvēru šo purnu. Intervijā izmantots arī tas, ko Ansis teica savā preses konferencē desmitajā decembrī.

Ģimenes ārste, homeopāte, Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidente Ilze Aizsilniece intervijā Neatkarīgajai akcentē galvenos darbus, kas veicami Latvijas veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai un mediķu noturēšanai tajā.

Teikšu, kā domāju – biedrības Latvijas Formula 2050 sadarbībā ar Pārresoru koordinācijas centru 7. decemrī LU bibliotēkā rīkotā konference Šīsdienas izvēles nākotnes mērķu sasniegšanā: NAP kā pilsoniskās līdzdalības un ilgtspējas stratēģija mani nepārliecināja, ka nākamais Nacionālās attīstības plāns (2021.–2027.) būs nepārprotami labāks par esošo, būs tiešām reāla nācijas ilgtspējas stratēģija. Arī tāpēc, ka esošais NAP (2014.–2020.) man pamatā šķiet vien vēlmju (galvenie mērķi: – ekonomisks izrāviens, ienākumu nevienlīdzības mazināšana, demogrāfijas problēmu risinājums) saraksts. Esmu savulaik nodarbojies ar to, ko tagad sauc par matemātisko modelēšanu, ietverot tajā lielu sistēmu gaitas plānošanu.

Literatūrzinātnieks, mūsu izcilais indologs, akadēmiķis Viktors IVBULIS Neatkarīgajai pauž savu viedokli par to, kas mums te tagad notiek, un raksturo savas pamatīgi pārstrādātās grāmatas Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi mūsdienās saistībā ar Indiju un baltiem izdevuma (2018.) konceptu.

Es tomēr nesaprotu, kāpēc itin kā inteliģento jomu ļaudis nespēj demokrātiskā valstī nodrošināt savas profesijas sūtībai atbilstošu darba vidi. Kāpēc to nespēj, piemēram, skolotāji un mediķi? Varbūt mūsu valsts neplaukst kā gribētos tieši tāpēc, ka vairs neesam, nespējam būt inteliģenti? Esam tikai proletariāts, masa šā vārda sliktākajā nozīmē. Man par to diemžēl liecina arī 13. Saeimā ievēlēto partiju deputātu valstiskā spriestspēja.

Nesaprotu, kāpēc demokrātiskā valstī varai gribas nacionalizēt mediju ētiku. Vai tad nav pietiekami skaidri noteikti starptautiski mediju ētikas principi? Vai tad vairs nav respektējama kaut vai Starptautiskā žurnālistu uzvedības principu deklarācija (1954., labojumi 1986.). Kur palikuši Starptautiskie žurnālistu profesionālās ētikas principi (Parīze, 1983. gada novembris) un starptautiski pieņemtie informatīvo tiesību standarti?