Jau vasaras vidū kalendārā iezīmējam Jūlijas Alpu ceļojuma nedēļu. Mēs no sirds mīlam šos kalnus to pirmatnības dēļ. Un atgriežamies tur katru gadu. Šogad bija 14. ceļojums uz turieni.
Kad vien iespējams, ņemam šajos ceļojumos līdz bērnus. Kāpjam kopā vieglas un drošas takas. Nekādu klinšu vai kanjonu, vai bezdibeņu. Lai gan arī tādu tur netrūkst. Peldamies strautos. Pētām foreles. Meklējam fosīlijas. Parunājam ar vietējiem. Meklējam jaunas interesantas takas. Kopā brīnāmies par mazajiem privātajiem pacēlājiem, kas nogādā uz kalnu namiņiem lietas, ko negribas nest uz pleciem.
Jūlijas Alpi atrodas Slovēnijā uz Slovēnijas, Austrijas un Itālijas robežas. Daļa kalnu masīva iekļauta Triglav Nacionālā parka teritorijā. Tā arī ir visinteresantākā.
Mēs parasti bāzējamies kādā no Sočas ielejas viesu namiem, bet šogad nolēmām palikt Zadnjica ielejā netālu no Trenta ciemata. Zadnjica ieleja, mūsuprāt, ir visa Triglav parka esence. Majestātiskas kalnu ainavas, dažas nelielas mājeles, lietus izdangāts stāvs ceļš, ūdenskritumi, lāči, ērgļi, stirnas, viens labradors, sīļi, salamandras, kalnu āži un cita saprotama dzīvā radība.
Dzīvojam mazā mazā autentiskā mājiņā, kas nes nopietno Alpine House «Antonia» vārdu. Jāpiebilst, ka Zadnjica ielejā esošās mājiņas visas ir autentiskas. Namiņš ir šķībs un greizs, ar krāsniņu tā centrā. Ir elektrība. Ir ūdens un labierīcības. Ainavas pa logiem ir nesamaksājamas. Uzkārpījušies pa stāvo ceļu, plaši atveram busa durvis un ļaujamies atkalredzēšanās ar kalniem priekam.
Līva un Hanna aizcilpo izpētīt apkārtni. Iztraucē stirnas, apbrīno salamandras, sabužina ielejas vienīgo labradoru vārdā Ari, kurš no kaimiņu namiņa ir atskrējis mūs apsveikt. Un tad meitenes prasa: tas, kas šalc, ir ūdenskritums? Un mēs sakām: «Jā!»
Meitenes pieprasa peldēšanos. Ejam šalkoņas virzienā. Taka ir jauka un vijas gar aitu aplokiem. Aitas ir lielas un drošas, un caur aploka drāšu žoga caurumiem cenšas zobos saķert meiteņu pirkstus. Hanna un Līva spiedz. Ūdenskrituma pakājē, kā jau tam jābūt, ūdens baltajā dolomītā ir izsitis pamatīgu bedri. Bedre mirdz nevainojamā zilumā un saka: peldies, peldies!
Hanna no klintsbluķa ar sajūsmas kliedzienu ielec tajā, pārbola acis un izpeld krastā. «Kādēļ tas ir tik auksts?» Hanna prasa un tētis saka, ka tas ir sniega ūdens, kas skrien lejup no kalna gala. «Tas nekas, ka auksts, es lekšu vēl!» trīcošā balsī paziņo Hanna. Līva, uz to noraugoties, arī nomet drēbes un ielien ledainajā ūdenī.
Un, ak, nelaime, krastā tiek atstāta lellīte vārdā Lavanda, ko no bedres strauji izplūstošais ūdens aizskalo lejup pa strautu. Tās pašas dienas vakarā tiek organizēta Lavandas meklēšanas ekspedīcija, kas beidzas nesekmīgi. Acīmredzot Lavanda ceļo tālāk uz Zadnjicas strautu, no kura nokļūst Krajcarca upītē un vēlāk varenajā Sočā, pa kuru sasniedz Vidusjūru netālu no Venēcijas.
Kādu rītu, kad esam savīkšājušies kāpt uz Kriško ezeru plato un grozāmies ap namiņu, ieraugām pa taku kāpjam lejā Rūķi. Viņš noteikti ir vietējais. Viņam ir sarkani vaigi, gara balta bārda, smejošas acis, kājās netīri džinsi, no kuriem vīd ārā labākus laikus redzējušas tenisenes, plecus apņem bieza vējjaka, bet pats galvenais - viņam rokās ir riktīga kalnraču cērte.
Tas ir tāds pamatīgs atskaldāmais āmurs, ar kura palīdzību no mīkstā dolomīta izcērt ahātus, smaragdus, dimantus un daždien arī pa kādam zelta gabalam. Dārgumus viņš ir sabēris jakas kabatās, kas tā aizdomīgi izspiežas uz āru. Meitenes ir bez valodas. Mulsi Rūķi pasveicinājušas tās saskatās un Hanna secina: «Tas noteikti ir vietējais. Viņam nav nekāda epikējuma un čiveres! (Te nu skaidrības labad jāsaka, ka Hannai ir skaidrs, kā jāizrunā vārdi «ekipējums» un «ķivere», vienkārši bērns bija saklausījies, kā mēs mazliet irgojāmies par pārspīlēti lietotām čiverēm un epikējumu). Joks Hannai izdodas labs!
Sāk līt. Līst nemitīgi. Nobalsojam par autotūrismu un braucienu ar vilcienu. Dēļ tā jānokļūst blakus ielejā. Braucam pa Krievu ceļu (tā to sauc tādēļ, ka to būvējuši krievu karagūstekņi Pirmā pasaules kara laikā. Tas ir viens no kariem, ko Krievija graujoši zaudēja) uz Vršic pāreju. Ceļš ir satriecoši skaists. Mēs pa to braucam vienmēr, kad esam Juliānos un katru reizi sajūsminamies.
Nobraucot no pārejas ir Krjanska Gora pilsētiņa, kas ir garlaicīgs kalnu kūrorts ar kazino, slēpotāju viesnīcām un pilnīgu sterilitāti. Tālāk ripojam uz Bledu, kur ir tas slavenais ezers ar baznīcu uz salas. Ezers ir tīri dekoratīvs, bet pilsēta atstāj vienaldzīgu. Bet blakus Bledai ir Vintgar aiza, kur bijām bijuši pirms astoņiem gadiem un toreiz tā mums gluži labi patika.
Pa astoņiem gadiem Vintgar aiza ir mainījusies. un mēs dabonam pa spārniem par mūsu «epikējuma» jociņiem. Nopirkuši biļetes mēs tiekam ierauti absolūtās drošības pasaulē. Mums tiek pasniegti matu tīkliņi. Mēs tos uzmaucam galvās. Un tad uz galvām tiek uztupinātas čiveres. Miljoniem cilvēku pilnīgā drošībā čāpo pa aizas taku. Ja būtu kritis kāds piecdesmittonnīgs klintsbluķis, čiveres mūs glābtu.
Bet ainavu ziņā Vintgar aiza ir ļoti interesanta. Gājiens lejup ilgst apmēram 20 minūtes. Tas ir ļoti komfortabls. Finišā ir mega ūdenskritums, arkveida dzelzceļa tilts un saldējuma kiosks. Kas var būt labāk? Labāk ir Brīvības vilciens, kas dudina cauri kalniem no Bohinj ciemata uz Most pri Soči pilsētiņu Sočas ielejas galā.
«Brīvības vilciens» tas ir tādēļ, ka uz tā nav nekādu čiveru. Esam iecerējuši pabraukties ar vilcienu un tālāk braukt savā gaitā gar Soču uz augšu līdz tās iztekai, kur sākas Zadnjicas ieleja. Piebraucam pie vilciena. Tas ir bēdīga paskata sastāvs. Aiz lokomotīves ir komfortabls pasažieru vagons. Mēs vagonā netiekam ielaisti, un tas ir labi.
Uzbraucam uz aiz tā sakabinātām baļķu pārvadāšanas platformām. Lokomotīve noklepojas un brauciens sākas. Līst lietus. Darbinām busa logu tīrītājus. Neilgi pēc starta iebraucam tunelī. Tas ir garš. Ieslēdzam busa gaismas. Pa spraugām tuneļa salaidumos uz busu gāžas ūdens. Sastāvs zvārojas. Līvai paliek bail un viņa ierāpjas mammai klēpī. Vilciens tusnī kalnā. Kaut kur tuneļa vidū var just, ka ripojam no kalna. Bremzes neganti kauc. Un tad jau ir tuneļa gals. Tālāk vilciens vijas gar kalniem, ir arī daži mega augsti tilti un daži īsi tuneļi. Ļoti iesakāms piedzīvojums!
Lietus gāž un gāž. No augstajām kailajām klintīm krīt simtiem metru augsti ūdenskritumi. Visas sauso akmeņu tērces ir pilnas ar ūdeni. Sočā ir aizliegts laivot. Upe izskatās nebraucama. Daži trakie to dara, bet finišā pie Cezsočas tilta jau gaida vietējie glābēji ar administratīvo protokolu veidlapām. Viss izskatās neparasti un episki. Mūsu mājā beidzas ūdens, jo plūdu nestie akmentiņi aizdambējuši ūdens ņemšanas vietas augstāk kalnos. Šķūnītī sameklējam ūdens bondzeli un braucam lejup uz avotu.
Mūsu ceļš ir pārvērties par nelielu upīti. Tādu kā Imula. Uzpildām ūdeni un aizčunčinām līdz Trentas veikalam. Trentas veikals ir apmēram 20 kvadrātmetru liels, bet tajā ir viss tas pats, kas rimčikā. Pārdevēja ir lieliska! Viņa šaudās starp plauktiem, eleganti izlocīdama augumu neticamos leņķos, lai kaut ko neapgāztu.
Klaigādama «dobra žganje, domačja, not industrija, dobre dobre, and this žganje and kozii sir is like paradise, and hleb domačje, not industrija», viņa tik krauj laucinieciski iepakotās un nenormāli dārgās preces uz kases letes. Mēs esam brīvdienās un episkā lietū, un visu viņas piedāvāto nopērkam.
Uzbraucot mājās, izrādās, ka arī elektrība ir beigusies. Kurinām krāsni, tās cepeškrāsnī uzcepam desas, atkorķējam žganje domačje, laužam maizi un jūtamies laimīgi. Bet nākamajā rītā nekas nav mainījies. Strāvas un ūdens nav. Mazās meitenes un lielās meitenes iet uz strautu peldēties. Smidzina. Strauts ir pazudis, tā vietā rēkdama plūst upe.
Meitenes atrod drošu baseiniņu, kas radies vēl vakar pilnīgi sausā vietā, un peldas. Atpakaļ nākot, viņas sastop labradoru Ari un viņa saimnieci, kas kopā ar vīru dzīvo kaimiņu mājiņā. Viņa ir pensijā un pirms pieciem gadiem pārcēlusies dzīvot uz Zadnjicu cauru gadu. «Tas bija labākais lēmums mūsu dzīvē! Te ir viss, un nav crazy world. Jā, ziemā piesnieg, ziemā nav ūdens un bieži nav elektrības, nav neta, bet mums ir pārtika 3 mēnešiem, malka, sveces un grāmatas.» Oh, cik brangi teikts!
Dziļi mežā, bet netālu no Sočas ielejas galvenās pilsētas Bovecas, ir mednieku nams. Un tajā mednieku namā ir «Casa Monte» picērija. Esam ēduši daudz un dažādās picērijās, bet «Casa Monte» ir vislabākā. Vakariņošana ir jāpiesaka, un mēs laikus aizrakstām picērijas saimniecei Andrejkai.
Tiekam sagaidīti kā veci draugi. Līva šarmē ar saviem blondajiem matiem, un Andrejka savā itālietes temperamentā glāsta samulsušo Līvu un sauc: «Ō, tu mazā skaistā meitene, tu biji mammai vēderā, kad es tevi iepriekšējo reizi redzēju, ō, nāciet taču iekšā, es jums sagatavoju galdu, bet, ahh, man ir beidzies mammas darinātais bumbieru degvīns, ko jūs tik ļoti mīlat, bet nekas, būs cits, nu jūs tik sēdieties, ahh, kādēļ gan dzīvojat Zadņicā, tas taču ir tālu, nu taču apsoliet man, ka nākamreiz dzīvosit pie manis...» Kas ir izjutuši itāļu viesmīlību, tie rakstīto sapratīs.
Picas ir lieliskas. Pica kā māksla, saka Ieva. Malkas krāsns kuras, un Andrejkas vīrs, klusējošs milzis, saplacina iepriekš sagatavotās picas mīklas bumbas uz lizes, pārber ar visādiem brīnumiem un šauj to visu krāsnī. Hanna ļoti labā angļu valodā tērzē ar Andrejku un viņas abas vienojas par to, ka ir labi zināt daudz valodu, un mēs ar Ingrīdu pabrīnāmies, kā mūsu desmitgadniece brīvi piedalās saviesīgā «small talk».
Un tālākais jau jāapraksta Ērika Marijas Remarka stilā: «Alus plūda medains kā jauns dzintars, degvīns sveču gaismā mirdzēja kā Grenlandes ledus saulrietā, bērnu apelsīnu sula bija kā saule, bet picas bija kā zemes sāls, kā enkurs, kur ieķerties trim ziloņiem, kas knapi notur šo vienaldzīgajā izplatījumā lidojošo trako pasauli.»
Nākamgad, kā jau katru gadu, brauksim atkal. Ja ir grupa, tāda kā mūsējā, kas gatava dalīties jaudīgajos un bērnos, tad ir ideāli, jo Jūlijas Alpos ir ārkārtīgi daudz ko redzēt un darīt. Laivošana, riteņbraukšana, ziplaini, kanjonings, raftošana...
Ieteicamākais laiks ir septembra otra puse un oktobris. Vasarā ir neiedomājami daudz cilvēku. Esam bijuši arī maijā, bet tad vēl daudz kur ir dziļš sniegs, kas dienas pirmajā pusē kūst, bet dienas otrajā pusē līst. Lai nu kā, bet bērni jāņem ceļojumos līdzi.
Paldies tiem, kas izlasīja līdz galam!
Lasi arī: Laba tūrista uzvedības ABC
