“Pica Lulū” stāsta par vērtībām un lielākajām grūtībām

© Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

“Mēs strādājam godīgi.” Trīs vārdi, kas raksturo uzņēmumu "Pica Lulū". Un tāda ir arī nākamā sarunas daļa – godīga, kas atklāj ne tikai uzņēmuma vērtību skalu, bet arī medaļas otro pusi.

Intervijas sākums, šeit

Atbraucāt uz Latviju un tā arī palikāt šeit?

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

P.R: Mēs savā ziņā bijām ekonomiskie bēgļi.

E.T: Nē, mēs vienkārši gribējām braukt uz Latviju!

P.R: Mēs sapratām, ka te būs jautrāk, nekā palikt Kanādā un arī domājām, ka te būs arī vieglāk, jo te nekā nebija.

E.T: Tad Pēteris bija mans skolotājs, jo, atbraucot uz Latviju, šeit varēja tirgot jebko. Es gribēju to un šo, bet Pēteris - fokuss, fokuss, fokuss. Atklāti sakot, ja mēs būtu tikai biznesmeņi, tad būtu atvēruši banku, jo tajā laikā tā varēja. Būtu importējuši visādas lietas, piemēram, džinsus. Skatoties uz to, liekas, ka tur būtu nopelnījuši vairāk.

Nekādas nožēlas, jūs esat tur, kur esat tagad.

E.T: Jā, bet to visu toreiz varēja izdarīt.

P.R: Es atminos, ka man viens paziņa no Kanādas piedāvāja nopirkt veselu konteineru ar matu krāsām, kurām bija beidzies termiņš. Es atteicos, protams, bet viņš teica, ka es būšot miljonārs, es nevarēju, jo es neticēju šim produktam. Tie bija tādi laiki. Turklāt pēc tām matu krāsām mati palika lillā. Pagāja trīs mēneši un cik es meitenes redzēju lillā matiem, tas bija trakums.

E.T: Vēl bija auskaru ideja. Pistole ar auskariem, ar kuriem izdurot ausis, tādi arī palika.

P.R: Šo es biju pavisam aizmirsis!

E.T: Tas toreiz bija ļoti labs bizness, jo tu varēji pasūtīt kasti, kas ir pilna ar auskariem.

Kas notika ar šo biznesu?

E.T: To atdevām vienai meitenei. Toreiz tā tas arī notika. Man vienkārši bija sākotnēja doma auskaru biznesam, ka varējām to arī turpināt, jo tas vienkārši neprasīja tik daudz, bet tāpat - tas beigās bija tikai mazs fokuss nost no tā, ko mēs darījām, bijām sākuši.

P.R: Vēl arī bija pa vidu ūdens gultu bizness.

Vēl tāds?

P.R: Tas ir milzīgs pūslis, ko tu piepildi ar ūdeni. Tādi ir, toreiz vedām tos uz Latviju. Toronto, kad dzīvoju kopā ar savu labāko draugu, viņam istabā iekšā bija ūdens gulta, es izmēģināju, man ļoti patika un tad, kad mēs pārcēlāmies uz Latviju, tajā dzīvoklī nebija gultas. Nekas, zvanu savam čomam un saku: “Sūti šurp ūdens gultu, es būšu pirmais Latvijā ar tādu gultu.” Mēs saliekam to gultu Rīgā un es sapratu, ka tā bija tieši tāda pati, kā bija tā, kas bija manā dzīvoklī Kanādā. Tas bija smieklīgi.

Cik viegli vai grūti ir noturēt uzlikto latiņu?

M.Z: Tas noteikti nav viegli. Tas ir ikdienas darbs, lai uzlikto latiņu spētu noturēt.

Kāds ir lielākais izaicinājums, ar ko saskaraties ikdienā?

M.Z: Šobrīd tas ir darbaspēks un produkta kvalitāte.

Nevar noturēt darbiniekus?

M.Z: Jā, tieši noturēt, jo mūsu darbinieki ir jaunieši.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Trūkst motivācijas?

M.Z: Šobrīd ir tendence, ka jaunieši nevēlas stabilitāti. Viņi strādā tikai tik daudz, cik grib. Nenostrādā pilnu slodzi. Šobrīd vienkārši ir tāda paaudze, kurai tas ir raksturīgi. Labā ziņā ir tā, ka pie mums ļoti daudzi arī atgriežas, pastaigā, kaut ko citu pastrādā, bet atgriežas.

P.R: Uztaisa apli un atnāk atpakaļ.

M.Z: Tas nozīmē, ka viņi saprot, ka tomēr šeit nebija tik slikti un var atgriezties. Jā, tomēr grūtākais ir noturēt kvalitāti, jo tas ir svarīgi.

E.T: Es domāju, ka mums, vecajiem bukiem, ir jāturpina spiest uz “Pilnīgs Lulū”, lai turpinātu cilvēkus pārsteigt. Tāpat arī svarīgi ir konceptu noturēt, lai tas ir tīrs un skaidrs, ko darījām un darām vēl tagad. Tas reizēm ir arī grūti, jo ir jāturpina augt.

Nemitīgi ir jādomā, kā vēl varam kvalitāti noturēt, jo tajā brīdī, kad kaut kas paliek lielāks, to ir grūtāk kontrolēt. Audzināt vienu bērnu ir daudz vieglāk, nekā piecus.

P.R: Un īpaši, kad tie bērni mainās.

Vai šo 30 gadu laikā esat par sevi atklājuši ko jaunu?

P.R: Cik ātri mēs novecojam!

M.Z: Nē, man liekas, ka jūs nenovecojat. Jūs esat stipri, stilīgi un moderni. Jūs neesat veci, jo jūs paši tā neuzvedaties. Cilvēks pats šo auru veido.

E.T: Gadu laikā daudz nesām uz saviem pleciem. Godīgi varu teikt, ka šajos gados, man ir bijuši daudz un dažādi projekti, ir ļoti daudz restorānu bijuši, daudz televīzijas raidījumu. Tie bija labi un interesanti laiki, kas man bija jāpiedzīvo un tos es arī izdzīvoju, bet es vienmēr esmu sapratis to, ko tieši šodien vēl vairāk novērtēju, ka “Pica Lulū” man to visu ir atļāvusi darīt. “Pica Lulū” ir bijusi stabila. Ar stabilām vērtībām.

P.R: Drošības spilvens.

E.T: Jā, mēs strādājam ar peļņu, par to priecājamies un lepojamies, jo biznesam ir jābūt ar pelņu. Daudzi cilvēki, kas taisa kafejnīcas, lūdzu nedomājiet, ka to taisāt sev, lai jums būtu kāda forša vietiņa, nē, biznesā ir jābūt peļņai.

Tajā brīdī, kad nav peļņa, sākas problēmas. Pagātnē tur esam bijuši, un tie bija grūti laiki.

Tajā pašā laikā es nesaku, ka visu laiku ir jādomā tikai par naudu, ir jāattīstās, bet arī jāsaprot, ka izmaksas ir lielas. Tāpat visiem ir jāatceras, ka tie, kas taisa kafejnīcas, viņi arī vēlas pabarot un apģērbt, izskolot savus bērnus, viņi arī vēlas paceļot. Tas ir svarīgi. Esmu pateicīgs par “Pica Lulū”, esmu pateicīgs par Maijas darbu, esmu pateicīgs par Pēteri, jo ar viņu esam gājuši cauri visam.

P.R: Tā ir gluži kā laulība. 30 gadus ilga laulība.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

E.T: Vēl ilgāka laulība! Es pazīstu Pēteri, kad viņš bija mazzais Pēterītis.

M.Z: Es tikai varu piebilst, ka nekad nevarētu strādāt negodīgā uzņēmumā. Es jūtu atbildību tā, it kā es personīgi to darītu. Un man patīk, ka no īpašniekiem ir uzstādījums - strādājam godīgi. Ir ļoti daudz uzņēmumu, kas domā, kā sasniegt peļņu, bet ar netīrām darbībām.

P.R: Godīgums ir arī pret klientu, pret darbinieku, pret valsti, pret otru.

M.Z: Jā, tā ir mūsu vērtība, ko uzņēmumā turam augstu, jo nekad nebūsim negodīgi. Tas man ļoti patīk.

E.T: Un tas īstenībā ir no pašas pirmās dienas. Agrāk nevarējām saprast tos, kuri teica, lai nemaksājot PVN, jo, kam tas viss esot vajadzīgs. Man liekas forši, ka tu strādā godīgi, bet es zinu, ka ir cilvēki, kas strādā pēc dažādiem spēles noteikumiem. Es nedomāju uzreiz, ka viņi ir slikti cilvēki, viņi tā vienkārši dzīvo un izdzīvo.

Viņiem laikam ir pavisam citi izdzīvošanas instinkti?

E.T: Arī mums sākumā bija grūti saprast spēles noteikumus, jo nācām no citas skolas, nācām no Kanādas, bija cita pieredze. Taču, ja tu fokusē visu enerģiju uz labo, tad tev sanāks. Turklāt taviem ienākumu mērķiem ir jābūt lielākiem, lai saprastu, ka iztikas bāzi vari piepildīt un tev kaut kas vēl paliek pāri. Tev ir jāzina vairāki soļi uz priekšu.

Jums ir svarīgi, lai pašiem ir labi un lai būtu labi arī darbiniekiem?

E.T: Cenšamies.

M.Z: Vienmēr visi jau grib vairāk. Bieži daudziem liekas, ka citur ir labāk un zāle ir zaļāka.

P.R: Mēs vēlētos maksāt saviem darbiniekiem vairāk, bet maksājam to, ko varam atļauties.

M.Z: Jā, mēs vismaz pasakām to, ko varam un arī izdarām. Citur ir tā, ka pasaka, ka alga būs tāda, bet beigās nevar solīto izmaksāt. Labāk ir godīgi izrēķināt.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

E.T: Esam inovatīva firma. Mēs esam tikuši pāri visādām lietām, piemēram, arī Covid - 19 laikā, kad sākās pandēmija, tad Maija ar komandu izdomāja “Lulū bode”. Nedēļas laikā mums uztaisīja spēcīgu internetveikalu, lai varētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Sākām ēdienu piegādāt uz mājām, bija jāizdomā kaut kas jauns, ko varētu citādāk izdarīt šajā laikā. Esam pirmie daudzās lietās. Mēs esam pirmā e-komercijas firma Latvijā.

P.R: Mums arī ir centralizēts pasūtīšanas numurs.

M.Z: Un tad, kad bija telefona numurs 800 5858, kad vēl bija telefoni ar podziņām, tad 5858 bija L U - L Ū.

P.R: Tas bija laiks, kad cilvēki zvanīja no dzīvokļiem, kad vēl nebija mobilie telefoni. Pagāja laiks, kad mēs “Lattelecom” izskaidrojām, ko mēs gribējām ar to pateikt, jo viņi nesaprata - 800 un LU - LŪ.

M.Z: Pēc tam viņi numuram pielika vienu 0 blakus, 8000 5858.

Vai jūtaties Latvijā novērtēti un atzīti?

M.Z: Visu darām pareizi, kā tam ir jābūt un ar valsts institūcijām ir ļoti labas attiecības. Ar Pārtikas un veterināro dienestu un ar Valsts ieņēmumu dienestu nav problēmu. Ir arī apbalvojumi. Mēs, piemēram, esam saņēmuši balvu par labāko e-komerciju, par labāko mājas lapu.

Es zinu, ka daudzi žēlojas, ka ir grūti, ka nodokļu slogs ir liels, bet tā ir un ir jāstrādā, nevis čīkstot, bet strādājot, jo nevaram to visu izmainīt. Vienkārši ir jāpieņem likumi un jāstrādā.

Vēl mūs novērtē klienti. Klienti un darbinieki ir panākumu atslēga.

E.T: Lai būtu tur, kur tagad esam, esam ļoti daudz strādājuši. Ir bijuši arī vairāki domu gājieni, kā biznesā ejam uz priekšu un cik vispār ātri ir jāiet uz priekšu. Es pats personīgi ļoti bieži dzirdu augstu novērtējumu, kas mums ir veltīts. Visi zina, kas ir “Pica Lulū”, pa šiem gadiem esam kļuvuši atpazīstami. Ir, protams, kas varbūt nezina, bet lielākā daļa zina. Esam daudz strādājuši, lai tā būtu. Nesen man personīgi veltīja atzinību, sakot, ka vienmēr esam bijuši stilīgi.

Jums ir savs rokraksts?

E.T.: Tas cilvēks man saka: “Jums vienmēr ir bijušas interesantas reklāmas!” Jā, jo tajās vienmēr ir pilnīgs Lulū! Mums ir garšīgas picas, mums ir piegāde uz mājām un mēs augam. Pirms šiem vārdiem es iepriekš nebiju līdz galam sapratis, ko nozīmējam daudziem cilvēkiem. Tie, kas ir dzīvojuši līdzi, tie ir mūsu draugi ar saviem bērniem. Viņi ir kopā ar mums vēl aizvien, esam par to tikai pateicīgi, ka cilvēki ir bijuši lojāli. Tas ir brīnišķīgi. Tas, kas esam atzīti no PVD un VID, tas, ka esam atzīti e-komercijā, tas viss nāk no tā, ko runājām pašā sākumā. Tas viss ir liels darbs. Arī Maija nav tikai direktore, viņa ir darba rūķis, kā viņa strādā. Mums ir lepnums par visiem, kas strādā “Pica Lulū”.

Kam vēlaties pateikt paldies par to, ka 30 gadus esat Latvijā?

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

P.R: Kovida laikā varam pateikties tam, ka bijām maksājuši nodokļus, jo bija pabalsti. Es pats biju izbrīnīts, cik pretimnākoša bija valsts.

M.Z: Paldies arī uzticīgajiem darbiniekiem un klientiem, kas visus šos gadus ir bijuši ar mums.

E.T: Man pašam ir prieks redzēt, ka jaunieši, kas atnāk, sākumā ir mazi, bet kā viņi uzplaukst, cik daudz viņi iemācās. Daudzi “Pica Lulū” darbinieki tagad ir arī slavenības, piemēram, Toms Auškāps un Agnese Drunka. Ļoti daudzi ir izgājuši mūsu skolu.

P.R: Vai biznesa vadītāji beigās ir kļuvuši. Mūsu darbinieki ir spilgtas personības. “Lulū” skolu ir izgājušas interesantas personības.

E.T: Arī mūsu sadarbības partneri, kas ir palikuši mums uzticīgi, bet ir gadu gaitā gājuši pāri grūtībām. Ir svarīgi, ka tad, kad kādam sadarbības partnerim ir grūti laiki, spēt sarunāt sadarbību arī turpmāk, jo ne vienmēr viss iet gludi. Godīgums kopā ar sadarbības partneriem ir novērtēts un tas ir būtiski. Īpaši krīzes laikā, kad kaut kas notiek, ir jautājums: “Vai mēs kaut ko sarunāsim par tādu pašu cenu?”

M.Z: Arī kovida laikā bija tā, ka paši zvanījām un vienojāmies, jo sākumā bija neziņa, vai vispār varēsim strādāt. Toreiz neviens nesaprata, kas būs tālāk. Bija arī tādi sadarbības partneri, kas paši zvanīja un interesējās, kas likās forši, jo viņi no savas puses sper solīti pretī. Tieši viņi novērtēja to, ka esam bijuši vienmēr godīgi pret viņiem.

E.T: Šos 30 gadus esam bijuši kopā ar “Spilva”, “Gemoss” un “Reaton”. Tāpat lepojos ar to, ka nav tik daudz uzņēmumu, kas ir dzimuši un turpina strādāt aizvien, piemēram, ar tiem pašiem īpašniekiem. Esam pateicīgi arī trešajam dibinātājam, pāragri Viņsaulē aizgājušajam Kasparam Sūniņam, viņš bija latviešu partneris no sākuma.

P.R: Bija brīži, kad mēs abi uzticējāmies kādam cilvēkam, bet Kaspars pateica: “Neuzticaties, viņš apčakarēs, neesat stulbi kanādieši.” Es to atceros vairākas reizes, kad viņš brīdināja, viņš centās pasargāt.

E.T: Tas, ko es vēlos vēl pateikt, ir tas, ka esam latvieši. Uzaugām kā latvieši un es vairāk nekā pusi sava mūža esmu nodzīvojis Latvijā. Es arī jūtu sevi kā latvieti, lai arī man ir Kanādas saknes un mentalitāte, par ko esmu pateicīgs, bet esam Latvijā, šeit dzīvojam, darām un mums nav nekas cits, kā pārējiem. Mums rūp.

Kas ir palicis nemainīgs šajos gados?

P.R: Pirmās receptes, pirmās picas - desu pica, sēņu pica, asorti pica.

Picu receptes saņēmāt mantojumā? Kā tās radās?

P.R: Elmārs tajā laikā visvairāk arī strādāja pie receptēm.

Eksperimentējot?

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

P.R: Bija noteiktas garšas, ar ko uzaugām Kanādā. Pielāgojām to, kas bija iespējams Latvijā. Strādājām ar esošajām sastāvdaļām.

E.T: Es zināju recepti, es uztaisīju un sanāca. Kaut kas šodien drusciņ ir pamainījies, jo tagad ir grūtāk kontrolēt lielos apjomus. Kad esi maziņš, tad tev ir visas lietas. Tās ir kvalitātes lietas, kas sāp, jo tad, kad esi maziņš, ir daudz vieglāk, tagad ir jāievieš sistēma, ko darām un vēl jācenšas noturēt kvalitāti, bet šeit to ietekmē cilvēku resursi. Kādi ir cilvēki, tāda arī ir kvalitāte. Tie nav roboti, kas dara un cep. Kas vēl? Ir šķēles. Esam pazīstami ar tām. No pirmās dienas mums ir šķēles sistēma. Arī pirms gada ieviesām personīgās picas. Un mēs vienmēr domājam, lai picērijai būtu jauka vide. Mēs to saucam par “fun”, kas angļu valodā nozīmē jautrība, smiekli, prieks. Viss kopā. Arī mārketings mums ir spēcīgs. Mūsu reklāmas ir interesantas.

Jums patīk atšķirties?

E.T: Patīk, bet tas ir arī grūtāk. Esam bijuši līderi Latvijā. Esam pat redzējuši, ka nošpiko - interjerā, mājas lapas izveidē, arī picu idejās, bet tas ir okei, cilvēki dara to, ko dara, mēs darām to, ko uzskatām par pareizu. Zinām, kas ir mūsu konkurence, bet domājam un fokusējamies uz sevi, ko darām un kā darīsim. Tā tas arī paliks.

Svarīgākais