Kas modē vīriešiem? Atbild aktieris Maksims Busels

© Foto: Naira Kosyan

Mēdz teikt, ka vīrieši savu īsto dabu atklāj mazliet nekaunīgā vienkāršībā. Tad nu NRA.lv Dzīvesstils dosies šajā ekspedīcijā, lai atklātu, kas slēpjas aiz Latvijas talantīgajiem, šarmantajiem un spēcīgajiem vīriešiem. Jautājumi, kas mazliet atgādina vecās, labās, bet jau aizmirstās dienasgrāmatas, kur ikviens varēja būt viņš pats. Līdz pašām sirds dzīlēm.

Pats aktuālākais Maksima Busela notikums šogad ir gaidāmais jauniestudējums: rokopera “Sfinksa”, kas pirmizrādi piedzīvos jau 22. februārī. Rokoperā atdzims Jāņa Lūsēna mūzika un Māras Zālītes dzeja. Tas būs muzikāls stāsts par slavenā pareģa Eižena Finka suģestējošo likteni. “Rēzijas Kalniņas režijā man ir pagodinājums spēlēt galveno lomu. Pašlaik notiek mēģinājumi un tagad pētu sīkāk par to visu. Man ir svarīgi, lai šis darbs mums izdodas. Galvenā loma ir uzticēta, tagad vajadzēs to attaisnot,” bilst aktieris.

Publicitātes foto

Mīļākā bērnības atmiņa?

Man ir divas mīļākās bērnības atmiņas. Un tās ir saistītas ar mammu. Bija karsta vasaras diena un mamma mani veda uz bērnudārzu, viņai bija skaistas augstpapēžu kurpes un bija tik karsti, ka viņa ar savām kurpēm atstāja uz asfalta caurumus, punktiņus.

Asfalts bija izkusis un es biju šokā. Bērna acīm biju pārsteigts. Likās, ka mamma tik pārliecinoši un spēcīgi iet, ka pat asfaltā aiz viņas paliek pēdas.

Atceros, kad pirmo reizi biju karuseļos. Biju tik saviļņots, ka likās - es lidoju debesīs. Un mamma tāda - skaista, māj man ar roku un stāv, vējā viņai tik skaisti viļņojās mati. Mana mamma vienmēr bijusi princese, gluži kā no Disneja filmām.

No izrādes "Grāfs Monte Kristo" / Foto: Mersedes Margoit

Kad izaugšu liels, es…?

Es pat nezinu kāpēc, bet vienmēr teicu, ka kļūšu par burvi. Vēl atminos, ka bērnībā teicu, ka pārdošu ziedus. Būšu pārdevējs puķu veikala. Taču par burvi es biju pārliecināts, jo vēlējos nodarboties ar maģiju. Ģimene tagad saka, ka es gandrīz esmu burvis, jo aktiera darbs ir līdzīgs.

Vai bērnībā podus gāzi?

Bērnībā es biju pārāk pareizs. Mana mamma, neskatoties uz to, ka viņa bija ļoti jauna, kad es piedzimu, viņai bija vien 21 gads, viņa bija arī stingra. Man bija disciplīna mājās. Vienu blēņu gan atminos, kad mamma gulēja, es biju paņēmis cigaretes, izņēmu no tām tabaku un aplēju tās ar aukstu ūdeni.

Vēlējos no tām tēju uztaisīt, bet pēc garšas nesanāca. Un tad, kad mamma pamodās, protams, viņa bija šokā. Nezinu, kāpēc tā darīju, bet bērna prātā ienāca doma, ka varētu sanākt tēja, jo biju redzējis, ka tējās ir dažādas lapiņas. Taču doma man bija ar labiem nolūkiem vadīta. Vēlējos brokastīs mammai vienkārši uztaisīt tēju.

Kad pēdējo reizi pikojies?

Neatceros. Droši vien, kad biju mazs!

Mācību priekšmets, kas sagādāja zobu sāpēs?

Tā bija matemātika, bet pats interesantākais ir tas, ka es mācījos klasē, kas bija ar matemātikas novirzienu. Man bija grūti. Varu saprast pēc profesijas tagad, ka matemātika nebija mans priekšmets.

Mīļākie latviešu svētki?

Līgo, kā arī Dziesmu un deju svētki. Ja jānosauc viens, tad ir Līgo svētki, jo tie ir katru gadu, kas ir jauki. Arī Ziemassvētki ir internacionāli. Turklāt par tiem es visiem stāstu vienu - vai jūs zinājāt, ka pirmā egle pasaulē bija Rīgā. Es par šo faktu jūtos pagodināts.

Foto: Mediju Nams

Iecienītākā latviešu aktrise un kāpēc?

Ja pateikšu tikai vienu, tad pārējās apvainosies. Jāpadomā. Nav viegli. Protams, ir daudz labas aktrises. Paldies Dievam, Latvija ir bagāta ar aktrisēm…

Es teikšu Sandra Kļaviņa, jo mani viņa visvairāk pārsteidz un iedvesmo. Neskatoties uz to, kāda viņai ir loma maza, liela, viņa tās izspēlē vareni. Katrā savā lomā viņa atdod sevi visu.

Un tas ir redzams. Kā viņai deg acis! Viņa ir ielikusi savu bagāto profesionālo spektru, savu emocionālo pasauli, jūtu pasauli, kas ir bezgalīga. Viņa dalās un sevi nežēlo.

Foto: Mediju Nams

Īpašība, ko cieni savos tuvākajos?

Sapratne. Kas ir laime? Tad, kad tevi saprot! Tas ir pa īstam. Un kad tas ir abpusēji, tad tā jau ir mīlestība. No sapratnes sākas viss pārējais.

Pati labākā darba alga?

Labākā darba alga ir tad, kad novērtē. Teātrī tas izpaužas ar aplausiem. Kad pēc savām lielajām lomā izrādēs es dzirdu aplausus, emocijas, tad tajā brīdī paliek skaidrs, ka viss nav bijis velti.

Es visu sevi atdevu uz skatuves. Un brīžiem ir grūti, bet skatuve tajā brīdī izglābj. Labākas algas par novērtējumu nav. Un pat ne tad, kad pasaka, Maksim, tu biji ģeniāls, nē. Piemēram, tad, kad man piedāvā nākamo darbu un aicina. Tas ir visforšākais, jo es saprotu, ka esmu izdarījis tā, ka mani vēlas redzēt citur. Es turpinu attīstīties.

Ko tev nozīmē būt uz skatuves?

Man skatuve nozīmē visu! Tur viss ir iespējams. Skatuve mani atdzīvina. Un ļoti bieži tā ir kā terapija. Es varu gan atslēgties no pasaules, gan tajā pašā laikā runāt ar pasauli vai par pasauli.

Jo īpaši šodien, skatoties uz to, kas notiek pasaulē, ir ļoti svarīgi runāt par aktuālo, lai būtu spējīgi mainīt uz labo, brīžiem varbūt izglītot garīgi… Tajā pašā laikā ir arī tādas izrādes, kad skatuve ir kā glābiņš - gan man, gan skatītājiem, jo uz kādu brīdi ir iespējams atslēgties no reālās dzīves, lai pieskartos kam mūžīgam.

Kāda ir aktiera profesijas garoza?

Šis darbs nepieņem melus. Tu nevari melot skatītājiem, tev ir jābūt patiesam un godīgam, īstam. Aktiera profesija prasa arī nežēlot sevi. Es nežēloju sevi, kas nav pareizi, tāpēc ik pa laikam saskaros ar veselības problēmām, jo tā ir galējība un rodas pārslodzes.

Aktiera profesija nav nekas romantisks, bet reizēm šo profesiju romantizē. Ja vēlies būt pieprasīts, jābūt mobilam - jāprot runāt, jābūt domājošam, jāprot dziedāt un dejot. Jārūpējas par sevi, lai izskatītos labi, ir jābūt formā.

Tāpat ir jāizglītojas. Nepārtraukti jāattīstās. Šī profesija prasa godīgu atdevi.

Ko dari, kad liekas, ka visa ir par daudz? Kā izvairīties no izdegšanas?

Šeit neesmu talantīgs. Esmu darbaholiķis un nespēju atteikties no darbiem. Ja deg viss, tad atsakos. Ko es daru, kad viss ir par daudz? Kad ir tikai viena diena - tad es eju uz SPA, masāžu, jo tas man palīdz atgūt spēkus. Kad vairāk laika, tad vislabāk ir rehabilitēties pie dabas.

Foto: Mediju Nams

Regulāri palīdz meditācija ar elpas vingrinājumiem, kas palīdz atgriezties pie sevis. Tāpat man ļoti svarīgi, ik pa brīžiem, būt vienam, ar sevi, jo tas ir dārgākais laiks, lai es varētu atgriezties pie sevis. Piemēram, mani aicina tur, tur, tur, bet, kad es brīžiem pārstrādājos, tad zūd jau kvalitāte, es pazaudēju sevi, bet man ir vajadzīgs laiks sev. Filmēšanas, mēģinājumi, pasākumi un tas viss iet uz apli. Arī laika pavadīšana ar tuvākajiem palīdz sazemēties.

Diena, kas izmainīja tavu dzīvi uz visiem laikiem?

Kad mani, nepabeidzot skolu, jo tā bija 11. klase, uzreiz paņēma uz aktieru kursu, ko gatavoja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim. Tas mainīja manu dzīvi.

Arī diena, kad kopā ar Ļizu Maniju uzvarējām “Dejo ar zvaigzni”. Es neticēju tam. Jā, mēs atdevām sevi pilnībā, bet brīdī, kad mēs uzvarējām, es tam neticēju.

Foto: Mediju Nams

Pirmo reizi kaut kas tāds ar mani notika dzīvē. Tas bija liels sacensību ceļš, mēs negaidījām to, ka uzvarēsim. Pēc tam sākās citāds popularitātes ceļš. Un man kā darbaholiķim piedāvāja daudz dažādus projektus un darbus.

Skaistākie vārdi, ko esi kādam veltījis?

Es tevi mīlu! Paldies, ka esi tāda vienīgā. Tas man nozīmē daudz. Vienreiz tādus vārdus esmu teicis.

Tavs spēks, kad vārds “nevaru” liek par sevi manīt?

Kad mācījos aktieros, meistari teica: “Nav vārda “nevaru” un “neprotu”, ja tu vēlies, tu varēsi.” Man ir reti, kad nevaru. Tad, kad es nonācu slimnīcā ar 40 grādu temperatūru, tikai tad es nevarēju neko citu, jo tad man bija jāizveseļojas. Mans spēks ir mērķis. Kad tev ir mērķis, tev ir motivācija.

Iecienītākais apģērbs ziemā?

Cepure. To es nedrīkstu aizmirst.

Esi kritisks pret sevi?

O, jā! Mana problēma ir tā, ka esmu perfekcionists, kas man nemaz nepalīdz. Ir gan arī brīnišķīgi brīži, kad es sarunājos ar savu perfekcionistu un ļauju, kas ir reti, būt tā, kā ir, kad esmu izdarījis maksimumu. Esmu paškritisks pret sevi. Un tas nenāk par labu.

Foto: Maria Prokhorova

Vai tev ir veiksmes amulets?

Ko es mācos un esmu iemācījies. Es nevēlos pieķerties lietām, jo tad es kļūšu atkarīgs. Tieši tāpēc mans amulets visdrīzāk ir cilvēki, domas, filmas. Tas nav nekas fizisks. Mans amulets ir sirdī un galvā.

aizvadīji 2023. gada sirsnīgākos svētkus - Ziemassvētkus?

Ar ģimeni, draudzeni un draudzenes ģimeni. Tas bija skaisti, jo aicinājām ciemos vēl manu kolēģi un draugu no teātra, kurš kara dēļ pārvācās uz Latviju. Mēs gribējām, lai viņa pirmie Ziemassvētki Latvijā būtu gaiši svētki un atstātu labu iespaidu.

Ziemassvētki jau ir par to, ka ir jādalās ar gaismu. Jādalās ar silto sajūtu. Un mums izdevās. Man visvairāk bija prieks, ka dalījāmies ar Ziemassvētku tradīcijām - svētku galds, dāvanas, paralēli Harija Potera filmas un Ziemassvētku dziesmas.

Protams, vēl arī sirsnīgas sarunas un pašgatavotas piparkūkas. Esmu pieradis pie šīm tradīcijām un tāpēc katru gadu tās gaidu. Man ir svarīgi, lai ir omulīga svinēšana. Un mans draugs, kolēģis bija aizkustināts. Tas man visvairāk patika. Tādiem svētkiem ir jābūt, tad ir jēga. Svētki, kas bagātina sirdi.

Pati skaistākā dziesma, ko klausīties vairāk par septiņām reizēm?

Tas nav vienkārši, jo ir daudz dziesmu. Izvēlos Roo Panes “Lullaby Love”.

Foto: Naira Kosyan

Tava vērtīgākā aizvadītā gada atziņa?

Esmu sapratis, ka atslēga ir dialogā. Ir jāprot runāt, komunicēt. Nedrīkst baidīties runāt. Svarīgi, lai ir godīgi, lai atklāti teiktu, kā tu jūties, ko vēlies. Īpaši ar tiem, no kā viss ir atkarīgs. Ne tikai būvēt dialogu, ir jāmācās runāt. Ja cilvēki pasaulē būtu spējīgi pa īstam runāt, tad nebūtu karu.

Ko te nozīmē atstāt savus iniciāļu kino laukumā?

Ja tas ir vērtīgs darbs, kas kādam palīdzēs kaut ko saprast, kaut ko izmainīt un uz labu, tad varu teikt, ka mans dzīves mērķis būs sasniegts, jo tad es kaut ko vērtīgu pasaulei būšu atstājis.

Kā mainījās dzīve pēc uzvaras “Dejo ar zvaigzni”?

Tagad mēģinu tikt galā ar visiem piedāvājumiem, kas nāk, bet ne visiem man ir laiks un spēks. Paldies Dievam, ka tā ir noticis, jo man tas patīk. Es cenšos apvienot karjeru ar projektu jauniem piedāvājumiem.

Foto: Mediju Nams

Kam dod priekšroku - saldam, sāļam?

Tagad sāļam. Kādreiz bija saldam, bet tagad sāļam.

Mīļākā latviešu grupa?

Mana mīļākā latviešu grupa ir “Carnival Youth”.

Tava miera osta?

Miera osta man ir daba. Itālijas daba. Skan brīnišķīgi. Vasara, lai būtu silts, svaigs gaiss, jo daba dod dzīvību.

Foto: Mediju Nams

Novēlējums lasītājiem 2024. gadā?

Sargājiet sevi, jo, kad jūs sargāsiet sevi, savu veselību, jūs tajā pašā laikā rūpēsieties par tuvākajiem. Viens no otra atkarīgs. aTāpat arī, lai dialogs būtu ne tikai ar partneri, sievu, vīru, tuvāko cilvēku, bet ar sevi. Tas ir svarīgi. Dzirdēt sevi. Un rūpēties.

Dzīvesstils

“Jo aukstāks laiks aiz loga, jo vairāk vakarus gribas pavadīt mājās, skatoties filmas un aicinot ciemos draugus. Kādi tusiņi bez uzkodām? Un kādas uzkodas bez mērcītēm? No tā visa izriet, ka garajos un tumšajos vakaros mērcītes ir pat obligātas,” atzīmē virtuves huligāns Pipars.

Svarīgākais