9.lapa
Pirmdien, 7. oktobrī, plkst. 19.00 leģendārā pianiste Marta Argeriča (attēlā), kura tiek dēvēta arī par “dižo argentīnieti”, ar koncertu viesosies Latvijas Nacionālajā operā.
Programmā: Sergeja Prokofjeva un Sergeja Rahmaņinova skaņdarbi.
83 gadus vecā māksliniece intervijas sniegt nemīl. Tāpat viņai nepatīk uzstāties vienai vai spēlēt ierakstu studijās, un tas ir cilvēciski saprotams. Taču jau 67 gadus - kopš uzvaras Ženēvas Starptautiskajā mūziķu konkursā un Ferručo Buzoni Starptautiskajā pianistu konkursā Bolcāno 1957. gadā - viņa ir mediju un publikas uzmanības centrā.
Martas Argeričas biogrāfija ir episkas Holivudas filmas vērta, turklāt dokumentālo lenšu par mākslinieci uzņemts ne mazums.
Tajā ierakstītas gan karstās senču asinis - Ukrainas ebreji no vienas, Spānijas katalāņi no otras puses -, gan vecāku ekonomistu sociālistiskie centieni, gan Argentīnas prezidents Perons, kurš pats personīgi nosūtīja Argeriču ģimeni uz Vīni, lai meita brīnumbērns iegūst augstvērtīgu mūzikas izglītību, gan jaunības gadu krīze, kas sekoja pirmajam triumfa gājienam, gan laiks, kad izkristalizējās Argeričas personiskais spēles stils - drosmīgs, spilgts, bez pārmērībām un jūtelīguma -, gan kolosālie panākumi Friderika Šopēna Starptautiskajā pianistu konkursā Varšavā 1965. gadā, gan smaga slimība, gan atveseļošanās, gan vīri, gan meitas, gan viņas elpu aizraujošais skaistums, gan neganti asais raksturs, kam veltītas leģendas…
Pie klavierēm Marta Argeriča ir kopš triju gadu vecuma. Uz skatuves - kopš astoņu gadu vecuma.
Lai kļūtu par diženu mūziķi, ilgi gadi jāaizvada vienatnē ar instrumentu. Tagad māksliniece atzīst, ka visu mūžu bēgusi no vientulības.
“Pianists Frīdrihs Gulda, kurš man iemācījis ārkārtīgi daudz, reiz teica: “Pamati tev ir jāapgūst līdz 16 gadu slieksnim, pēc tam cilvēks kļūst dumjāks”. Savos septiņpadsmit gados es dzīvoju četrdesmitgadīgas dāmas dzīvi… Un atzinu to par skumju esam: ceļoju pa pasauli, bet biju viena. Biju kautrīga, un tāda esmu joprojām. Man šķiet, šī īpašība mūs nepamet. Taču tagad man visur ir draugi.”
Mūzikai, viņasprāt, ir nozīme un jēga tikai tad, ja tajā var dalīties. Un ne tikai ar klausītājiem, bet arī līdzradītājiem - saviem lieliskajiem kolēģiem.
Tāpēc no tiem 54 (!) koncertiem, kurus Marta Argeriča sniedz no 2024. gada janvāra līdz oktobrim, no Tokijas līdz Barselonai, 53 tiek spēlēti duetā, ansamblī vai ar orķestri, bet tikai viens šajā koncertturnejā ir bijis solokoncerts.
Jāpiebilst, ka regulāri Martas skatuves partneri ir vijolnieks Gidons Krēmers un čellists Miša Maiskis. Mūsējie. Savukārt oktobrī Operā viņas skatuves biedrene būs japāņu pianiste Akane Sakai (attēlā). Kopā viņas muzicē jau desmit gadu un saprotas tik labi, ka kopīgi strādā pie ikgadējā Martas Argeričas festivāla, kurš norisinās Hamburgā.
Kādēļ Marta Argeriču pelnīti tiek atzīta par mūsdienu akadēmiskās mūzikas ikonu? Noteikti ne izcilās virtuozitātes dēļ: ņipri pirksti sen vairs nav sensācija.
Spožais diriģents Antonio Papano teic, ka klausītāji intuitīvi saprot - Argeriča mūziku “neizpilda”, viņa pati ir mūzika.
“Pievērsiet uzmanību viņas enerģijai! Tā ir satriecoša, taču šis temps, šīs vētrainās emocijas viņai netraucē ļoti precīzi atveidot ikvienu muzikālā zīmējuma niansi. Bet to dara vien retais pianists. Viņu nevar iesprostot būrī, aiz atslēgas, likt pakļauties - viņa ir absolūts gara brīvības iemiesojums. Un vēl - šī augstā klase, šī vecmodīgā elegance… Šķiet, viņa pārstāv citu laikmetu… Tas ir apbrīnojami!”
Trīs “Grammy” balvas, Japānas, Francijas, ASV, Itālijas un, protams, dzimtās Argentīnas goda ordeņi, mūziķes vārdā nosaukti festivāli (gan Hamburgā, gan arī Lugāno un Buenosairesā), vieta žurnāla “Gramophone” Slavas zālē un skaļu epitetu buķete - “dievišķā”, “apburošā”, “ fenomenālā”…
Viņai nekas nav jāpierāda. Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves Marta Argeriča darīs savu ierasto darbu: vienkārši radīs mūziku pārpildītas skatītāju zāles acu priekšā.
