Patēriņa izmaiņas liecina par aizvien dziļāku plaisu sabiedrībā

© Raitis Plauks/F64

Inflācijas nomocītie Latvijas iedzīvotāji reizē gan taupa, gan tērē. Pēdējie mazumtirdzniecības dati skaidri norāda uz visai izteiktu sabiedrības noslāņošanos, radot iespaidu, ka netrūkst tādu mājsaimniecību, kuras taupa uz pārtikas rēķina, vienlaikus netrūkstot arī tādām, kas turpina dzīvot uz pilnu klapi.

Tāpat dati norāda, ka pēc Covid-19 pandēmijas radušies labvēlīgāki apstākļi tam, lai nauda tiktu tērēta vairāk nekā iepriekš.

Patēriņš kā ekonomikas spogulis

Viens no indikatoriem ekonomikas veselības noteikšanai ir mazumtirdzniecības apgrozījuma pārmaiņas, rēķinot salīdzināmajās cenās, tātad atrēķinot inflācijas ietekmi. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, šis apgrozījums šā gada oktobrī bija par 5,8% lielāks nekā pērn gada desmitajā mēnesī.

Viens no iemesliem, kas izskaidro kāpumu, ir ekonomistu jau daudzkārt pieminētais Covid-19 laikā atliktais patēriņš, kad, iedzīvotājiem vairāk uzturoties mājās, arī nauda tika tērēta mazāk, līdz ar to patēriņu “pārnesot laikā”, un mazāki tēriņi iepriekš daudziem ļauj tērēt vairāk tagad. Tas sevišķi izpaužas nepārtikas preču tirdzniecībā, kur apgrozījums salīdzināmajās cenās, neskaitot autodegvielu, gada laikā ir kāpis par 14,9%. Šobrīd vēl aizvien ir redzama tendence, ka, neraugoties uz pirktspējas kritumu, liela iedzīvotāju daļa turpina būvēt un remontēt. Par to liecina fakts, ka tādā segmentā kā metālizstrādājumu, instrumentu, būvmateriālu un santehnikas mazumtirdzniecība apjomi gada laikā ir auguši par 40%. Ja tam vēl pierēķinātu inflāciju, var izteikt viedokli, ka būvēšanai un labiekārtošanai nominālā jeb naudas izteiksmē iedzīvotāji ir tērējuši pat par 60% vairāk nekā gadu iepriekš.

Tendenci varbūt zināmā mērā sekmē iedzīvotāju bailes par to, ka nākotnē nāksies pirkt par vēl augstākām cenām, tāpēc, lai no tā izvairītos, iespējams, šobrīd tiek izdarīti lieli pirkumi uz aizņemšanās rēķina. Tiesa, šeit būtu jānorāda, ka augsti inflācijas periodi nemēz būt ilgstoši, un ar ļoti lielu ticamību var apgalvot, ka šādi patlaban izdarīti pirkumi mājsaimniecībām nozīmē lielākus finansiālus zaudējumus. Proti, augsta inflācija un lielas cenas nav akmenī iecirstas, un nevaram izslēgt, ka diezgan drīz tās varētu samazināties. Turklāt ir jāatceras, ka par aizņēmumu ir jāmaksā procenti un tas kopējo procesu sadārdzina vēl vairāk.

Uz to, ka ir iedzīvotāju daļa, kas pašreizējās augstās inflācijas apstākļos pērk vairāk, norāda arī samērā augsts kāpums mājsaimniecības elektroierīču mazumtirdzniecībā, kur apjomi gada laikā kāpuši par 19,2%, kā arī kultūrai un atpūtai paredzēto preču segmentā - kāpums par 36,6%. Vēl ir ļoti interesanti, ka, neraugoties uz augstajām degvielas cenām, to pārdošanas apjomi gada izteiksmē ir kāpuši par 2,7%. Tātad, ja raudzītos uz tirgu kopumā, tas ir pietiekami maksātspējīgs, lai absorbētu arī dārgo degvielu. Turklāt ir vērts piebilst, ka kopējais iedzīvotāju skaits valstī aizvien visai nepatīkami samazinās, ja runājam par vietējiem un kopējā iedzīvotāju skaitā nerēķinām tos, kas šeit nokļuvuši, bēgot no kara šausmām Ukrainā.

Draud strauja sabiedrības noslāņošanās

Vienalga, kā mēs rēķinātu demogrāfiskās izmaiņas - ar vai bez migrācijas, statistikas dati liecina arī par kādu visai nepatīkamu tendenci. Proti, ļoti bīstamu signālu raida fakts, ka gada laikā pārtikas mazumtirdzniecības apjomi ir sarukuši par 3,8%. Līdz ar to Ukrainas iedzīvotāju iebraukšana nav spējusi kompensēt negatīvās tendences, kas pārtikas tirdzniecībā ik pa laikam jau bija manāmas iepriekš. Tagad šai negatīvajai tendencei, kas saistīta ar iedzīvotāju skaita samazināšanos, klāt nāk arī atziņa, ka mūsu valstī netrūkst tādu mājsaimniecību, kam aizvien ciešāk ir jāsavelk jostas un taupīšana notiek arī uz pārtikas rēķina.

Šo nepatīkamo emocionālo atskārsmi papildina vēl divas negatīvas praktiskas tendences. Pirmkārt, apkures sezonai turpinoties, būs aizvien vairāk tādu mājsaimniecību, kas ar saviem tēriņiem nevarēs sekmēt vietējās ekonomikas attīstību. Otrā ir sabiedrības noslāņošanās. Kā izriet no statistikas datiem, mums ir ļoti daudz iedzīvotāju, kuri aizvien var atļauties tērēt vairāk, un inflācija varbūt pat ir kāpinājusi viņu ienākumus straujāk, nekā tas noticis iepriekš, pat rēķinot pēc viņu reālās pirktspējas. Taču vienlaikus šī inflācija ir novedusi pie daudzu iedzīvotāju knapināšanās, un mazāk atalgotie cilvēki un vairums pensionāru var nokļūt dziļākā finansiālā bedrē nekā iepriekš. Rezultātā pastāv risks “atgriezties deviņdesmitajos” ar ļoti izteiktu ienākumu atšķirību un sabiedrības dalīšanos “bagātajos” un “nabagajos”.

Ekonomika

Degvielas cenu pieauguma pamatā ir piegādātāju alkatība un autobraucēju gatavība tai pakļauties, nevis vietējā ražojuma biodegvielas piejaukums — tādu ainu rāda degvielas cenu vēsture un valsts struktūru iepriekš veiktās izmaiņas ar biodegvielas obligātumu.