Pasaulei kļūstot aizvien nemierīgākai, trauksme jūtama arī finanšu tirgos. Tur šogad notikušas visai pamanāmas zelta cenas svārstības. Ir pamats domāt, ka pasaules drošības situācija tuvākajā laikā neuzlabosies un arī nenoteiktība globālajā ekonomikā varētu turpināties. Vai tas nozīmē, ka lielākā uzkrājumu daļa būtu jāpārvērš dārgmetālos, lai paglābtos no iespējamajām krīzēm, vai jārēķinās, ka zelta rotaslietas varētu kļūt dārgākas?
Zelts tradicionāli ticis uzskatīts par savdabīgu glābšanas riņķi dažādu politisko un ekonomisko satricinājumu laikā. Cauri gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem tas bijis stabilitātes garants tiem, kas centušies savus ieguldījumus pasargāt no dzīves dārdzības pieauguma. Arī brīžos, kad palielinās politiskā un ekonomiskā nedrošība, šis dzeltenais metāls ir bijis draudzīgs krājējiem. Līdz ar to, raugoties no pašreizējā politisko un ekonomisko procesu skatupunkta, šobrīd būtu labvēlīgs laiks zelta pirkšanai un tā cenai vajadzētu augt. Šogad zelta cena jau ir pieaugusi par 11-12%. 21. decembra pēcpusdienā tā atradās nedaudz virs 2050 ASV dolāru atzīmes par Trojas unci.
Teorētiski varētu rasties iespaids, ka jādodas zelta pirkumos, tomēr praksē viss nav tik vienkārši. Ļoti daudz ko nosaka formāts, kādā zelts kā investīciju aizsardzības līdzeklis tiek iegādāts, jo no tā atkarīgs, ar cik lielām izmaksām nākas saskarties. Ja runa būtu par fiziska zelta iegādi uzkrājumiem, iegādājoties, piemēram, šī dārgmetāla stieņus, tad ir jārēķinās, ka šādi iegādātu metālu nedrīkst vienkārši mājās iemest rakstāmgalda atvilktnē. Nav runa tikai par to, ka šādi uzglabātus dārgmetālus kāds var nozagt. Katra nodevīgi radusies švīka var kalpot par ieganstu būtiskam cenas samazinājumam tad, kad rastos vēlme to pārdot. Tāpēc tradicionāli šādi iegādāts zelts tiek uzglabāts bankas seifā, kura īrēšana rada papildu izmaksas. Daudz ērtāk, turklāt cilvēkiem ar ierobežota budžeta iespējām, ir veikt vērtspapīru iegādi, kuru vērtība mainās atkarībā no tā, kas notiek ar zelta cenu pasaulē. Šajā gadījumā vairs nav nepieciešamas vairāku tūkstošu vai desmitu tūkstošu izmaksas, jo var pietikt ar dažiem simtiem eiro. Šādi vērtspapīri var būt dažādu ieguldījumu fondu daļas, kuru vērtība mainās līdzi zelta cenai. Tāpat tās var būt zelta ieguves uzņēmumu akcijas, kuru vērtība tradicionāli pieaug, tiklīdz šis investīciju metāls ieguldītāju acīs sāk spīdēt spožāk. Taču vēl grūtāk ir noteikt īsto laiku, kad veikt dārgmetālu iegādi. Sevišķi ja raugāmies uz tirgus situāciju aizejošajā gadā, kad pasaulē ir bijuši it kā kardināli ekonomiskie pavērsieni, piemēram, straujš inflācijas kritums. Tomēr šos pavērsienus jau varēja prognozēt iepriekš. Paredzot tos iepriekš, tiem var laikus sagatavoties. Līdz ar to tādu reālu pārsteiguma momentu nemaz nav tik daudz. Tāpēc ir jautājums, vai reaģēt uz politisko un ekonomisko nenoteiktību pasaulē ar dārgmetālu pirkšanu jau nav par vēlu. Izvērtējot zelta iegādi, der palūkoties arī uz iepriekšējo desmitgadi, kas zeltam un par tā “mazo brāli” dēvētajam sudrabam nemaz tik spīdoša nav bijusi. Tajā skaitā pēdējo desmit vai padsmit gadu gaitā brīžiem var redzēt, ka inflācijas uzplaiksnījuma brīžos zelts pat ir nodarījis zaudējumus. Tiesa, kā jau minēts, viss ir atkarīgs tieši no brīža, kad šis metāls ir ticis nopirkts.
“Šobrīd zelts šķiet mazliet pievilcīgāks, jo apkārt valda liela nenoteiktība. Taču tas tagad nav nepieciešams kā aizsardzības līdzeklis pret dzīves dārdzības pieaugumu, jo patlaban inflācija “gāžas” lejup visā pasaulē. Bet ir citi aspekti, kas šobrīd vairo zelta pievilcību,” norāda “SEB bankas” Finanšu pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš. Vienu no tiem viņš saista ar eiforiju akciju biržās, jo tirgus dalībnieki gaida, ka nākamgad centrālajām bankām būs jāglābj ekonomika, samazinot procentu likmes. “Akciju tirgus uz šādu centrālo banku rīcību raugās pozitīvi, jo naudas sadārdzināšanās ir beigusies, taču tas ir pozitīvs viedoklis par negatīvām vēsmām. Proti, procentu likmju samazināšana ir jāveic tāpēc, lai atbalstītu ekonomiku, kurai neklājas labi. Tas neizslēdz iespēju, ka var pienākt arī grūti laiki, piemēram, pieaugt bezdarbs. Līdz ar to zelta cena uz ekonomiskās situācijas pasliktināšanās fona var iegūt,” skaidro A. Lāriņš. To, ka procentu likmju kritums var sekmēt zelta cenas pieaugumu, atzīst arī “Rietumu bankas” Klientu aktīvu pārvaldīšanas nodaļas vadītājs Konstantīns Goluzins. Viņš skaidro, ka procentu likmju samazinājums nozīmētu arī valūtas vērtības kritumu, jo palielinātu šī dārgmetāla vērtību šīs valūtas izteiksmē. “Tomēr jāatceras, ka zelta cena atspoguļo nākotnes gaidas, kas patlaban jau ierēķina procentu likmju samazinājumu nākamgad. Līdz ar to, ja procentu likmju samazinājums nākamgad nenotiks vai arī būs mazāks, nekā to gaida finanšu tirgi, tas varētu arī negatīvi ietekmēt zelta cenu,” vērtē “Rietumu bankas” eksperts. Viņš akcentu zelta cenas iespējamajā pieaugumā liek uz nemierīgo situāciju pasaulē. “Ģeopolitiskie riski var turpināt balstīt un palielināt zelta cenu, jo šis dārgmetāls turpina saglabāt savu “miera ostas” statusu. Tomēr arī nav pamata domāt, ka šo konfliktu atrisināšanās spētu stipri pazemināt zelta cenu,” spriež K. Goluzins. Jautāts par sudraba cenas perspektīvām, viņš teic, ka tas mazākā mērā tiek uzskatīts par “miera ostas” aktīvu, tomēr arī tam ir tieša korelācija ar valūtas vērtību pārmaiņām. Eksperts norāda arī uz sudraba rūpnieciskā izmantojuma iespējām, tāpēc tā cena ir arī atkarīga no ekonomiskajiem cikliem. “Tāpēc patlaban sudraba cena ir “iespiesta” starp augstākām likmēm un ekonomisko aktivitāti. Ja ekonomika turpinās izaugsmi, tas palielinās sudraba pieprasījumu un pozitīvi ietekmēs tā cenu, tomēr stipra ekonomika arī nozīmēs augstākas procentu likmes, kas samazinās tā pievilcību investoru vidū, jo sudrabam būs ienesīgākas alternatīvas un otrādi,” skaidro ieguldījumu speciālists.
Pēdējo mēnešu gaitā zelta cena ir bijusi ļoti svārstīga, kas liecina, ka zelta tirgū nav vienota skatījuma par to, cik šobrīd politiski un ekonomiski droši ir pasaulē. Satraukums sāka pieaugt līdz ar “Hamās” kaujinieku uzbrukumu Izraēlai, kura izteikti neģēlīgais raksturs lika skaidri noprast, ka Izraēla nepaliks atbildi parādā un radīsies pamats bažām, ka konflikts var iet plašumā. Tikmēr arī potenciālās ekonomiskās norises nepaliek bez ievērības. “Kopš septembra cena ir bijusi gan pie 1800, gan pie 2100 dolāriem Trojas uncē, līdz ar to varētu teikt, ka tirgus dalībnieki nevar vienoties, vai tas, kas šobrīd notiek pasaulē, ir labi vai slikti,” piebilst “SEB bankas” eksperts. Viņš akcentē nenoteiktības fonu, norādot, ka jau maijā dzeltenā metāla cena bija pakāpusies virs 2000 dolāru robežas uncē, taču pēc tam tā atkal samazinājās. “Tirgus skatās, ko darīs centrālās bankas, kas būs ar ekonomiku, kas notiks ar inflāciju, kas notiks ar darba tirgu. Šobrīd nav krīze un vairums ekspertu negaida krīzi. Tas, ka ekonomika kritusies par pusprocentu vai procentu, tā nav krīze, bet parasta tehniska recesija, normāla ekonomikas cikla sastāvdaļa,” komentē A. Lāriņš. Viņš norāda, ka situācija šobrīd atšķiras no iepriekšējās krīzes. Toreiz pasaulē daudzi uzņēmumi, kuri bija guvuši labu peļņu, iesaistījās darbībās sfērā, kas nav viņu pamatbizness. Populārākā no tām bija nekustamā īpašuma tirgus. “Līdz ar to sanāca, ka, krītoties nekustamo īpašumu cenām, cieta uzņēmumi, kuriem no tā nebūtu jācieš. Ja paraugāmies uz nekustamo īpašumu tirgu tagad, tad tur šobrīd nav iesaistījusies visa pasaule kā tas bija toreiz, līdz ar to investori nav zaudējuši naudu kā toreiz,” skaidro “SEB bankas” pārstāvis Līdz ar to, pēc viņa domām, pat pašreizējos strauji pieaugušo procentu likmju laikā varētu nebūt sagaidāmi masveida bankrota viļņi. Runājot par uzņēmumu situāciju pašreizējos ekonomikas apstākļos, A. Lāriņš atgādina, ka daļa uzņēmumu iepriekšējā inflācijas lēciena laikā nostiprināja savu bilanci un arī šobrīd ir noturīgāki pret ekonomisko lejupslīdi. Savukārt runājot par darbaspēka izmaksām, eksperts atgādina, ka pasaulē masveidā algas tika paceltas nevis pirms, bet pēc inflācijas. Līdz ar to izdevumi pieaug vēlāk, bet ja ekonomika tagad nespēs pietiekami ātri attīstīties, tas var novest pie tā, ka darbinieku skaits būs jāsamazina un bezdarba līmenis pieaugs. Taču, ja tā nebūs “masveida slimība”, tad ekonomiskā situācija kardināli nepasliktināsies. Līdz ar to, runājot par ekonomikas iespējamajiem satricinājumiem kā par zelta cenas ietekmētājiem, A. Lāriņš teic, ka viņš nav liels optimists par šī investīciju metāla cenas pieauguma potenciālu. “Kāpēc pirkt zeltu, ja redzam labi strādājošus uzņēmumus, kuriem tuvākajā laikā nekādas būtiskas problēmas nav gaidāmas? Ja es būtu ļoti piesardzīgs par to, kas notiks ar pasaules ekonomiku tuvākajos pāris ceturkšņos, tad kādu drusciņu zelta varētu nopirkt. Tie, kas zeltu pirka iepriekš, kad tas maksāja 1600-1700 dolāru par unci, šobrīd jūtas labi, savukārt pirkt tagad, kad tas maksā ap 2000 dolāriem uncē, jau ir kaut kas pavisam cits. Es nesaku, ka nevar nopelnīt, taču ir jārēķinās, ka zelts šogad jau vairākkārt ir mēģinājis augt cenā, taču vienmēr pagriezies atpakaļ,” spriež A. Lāriņš. Līdz ar to šobrīd nav iespējams pilnīgi viennozīmīgi pateikt, vai lieli ieguldījumi zeltā nesīs cerēto. Uz juvelieru veikalu gan jāsteidz, bet ne tik daudz tāpēc, ka pirkums nākotnē varētu kļūt dārgāks, bet gan tādēļ, lai kādam rastu iepriecinājumu.
