PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Antīkā pasaule. Romiešu un grieķu nozīmīgākie svētki

(Turpinājums. Sākums žurnāla 1. numurā, 2019.) Senie romieši un grieķi bieži rīkoja dažādus svētkus un izpildīja rituālus, lai cildinātu dievus. Starp godināmajiem bija arī Venera, Jupiters un Marss, kuru vārdos nosauktas planētas. Šajā publikācijā aplūkosim antīkās pasaules nozīmīgākos svētkus aprīlī, maijā un jūnijā.

Aprīlis. Mīlas, auglības un vīna svētki

Senie romieši aprīli uzskatīja par skaistuma un mīlas dievietes Afrodītes jeb Veneras mēnesi, kad dīga jauna zāle, laiks kļuva silts un saulains, un zeme sāka dot auglību jaunai ražai. Īpaši dievieti godināja 1. aprīlī. Sievietes tad tīrīja dievietes statujas, paslēpušās zem mirtēm. Šī tradīcija radusies tamdēļ, ka dievieti mazgājamies reiz novērojis Satīrs (sengrieķu mitoloģijā - viena no zemākajām dievībām cilvēka veidolā ar āža kājām, asti un ragiem). Dieviete ķermeni aizsegusi ar šiem augiem, tāpēc arī, tīrot Veneras statuju, tā bija jāapklāj ar mirtēm.

Svētkos sievas dzēra medu, kas izspiests no šūnām, lai tas kalpotu kā afrodīzijs. Šajā dienā maigo dievieti piesauca ar liegu lūgšanu, lai viņa sievietēm dotu gudrību un labsirdību.

Afrodītei jeb Venerai par godu tika būvēti tempļi, jo romieši uzskatīja, ka dieviete gādā par to, lai sievietēm būtu labs raksturs. Romas impērijā valdīja uzskats, ka daiļā dzimums pārstāvēm nepārtraukti jābūt maigām un pazemīgām vīriešu priekšā.

Zevu jeb Jupiteru kā uzvarētāju un palīgu uzvarās, kuras sniedz slavu un brīvību, cildināja 13. aprīlī - Īdās.

Savukārt dievieti Dēmetru jeb Cereru kā auglības un ražas aizgādni godināja no 12. līdz 19. aprīlim - Cereāliju svētkos. Tad tika rīkotas dažādas spēles. Cilvēki uzskatīja, ka Dēmetra jeb Cerera savulaik iemācījusi viņus apstrādāt laukus, lai nebūtu jāēd zāle un koku lapas. Par to viņi dievietei bija ļoti pateicīgi, jo, apsaimniekojot laukus, tika vairota pārticība. Dieviete neprasīja lielas dāvanas - tikai sajaukt putraimus ar sāli un vīraku un tad sadedzināt uz ugunskura. Ja vīraka nebija, tad labi derēja arī sveķaini zari. Dievietei ziedoja arī pienu, medu un vīnu. Senie romieši domāja, ka Dēmetra jeb Cerera negrib, lai nogalina vēršus, kuri ir zemes arāji, labāk ziedot kādu cūku. Dievietei par godu aizdedza lāpas.

Sens mitoloģijas nostāsts vēsta, ka Dēmetra jeb Cerera ar meitu Persefoni bija svētkos Hennā, kur viņas tika cildinātas. Dievietes un pilsētnieki lasīja ziedus, kad Persefone pēkšņi pazuda. Visi steidzās viņu meklēt, bet cilvēku priekšā izvirda vulkāns Etna. Lava dedzināja visu sev apkārt, savukārt Dēmetras priekšā pēkšņi kā divas lāpas aizdegās priedes. Dieviete izmisusi meklēja meitu, bet nevarēja atrast. Tad viņa prasīja visu redzošajai saulei, vai tā nav meitu redzējusi. Atbilde apbēdināja māti: Persefoni bija nolaupījis Zeva jeb Jupitera brālis Aīds jeb Plūtons un aizvedis uz Tartaru. Dieviete lūdza Zevam jeb Jupiteram noskaidrot patiesību, un, kad tas apstiprinājās, viņa krita izmisumā un zeme kļuva neauglīga, viss zaļojošais nokalta. Tikai tad, kad Zevs jeb Jupiters apsolīja, ka Persefone sešus mēnešus varēs pavadīt debesīs, dieviete atguva sirdsmieru, un arī uz zemes atgriezās dzīvība.

Cilvēki ticēja, ka Dēmetrai jeb Cererai ir balta un laba dvēsele un viņa nes pasaulei auglību un pārticību, tāpēc viņai par godu svētkos valkāja baltas drēbes.

Pēdējā Cereāliju svētku dienā cirka arēnā romieši izlaida lapsas, kurām pie astēm piesietas degošas lāpas. Karseolas ekvu cilts bija dusmīga uz šo dzīvnieku, un tas saistās ar vēl vienu senu mītu.

Karseolas aukstā zeme nebija derīga olīvu stādīšanai, bet pietiekami laba labībai. Tur pieticīgi dzīvoja vīrs ar sievu, un viņiem bija dēls, kurš kādu dienu beidzot noķēra lapsu, kura bieži laupīja putnus. Viņš aptina dzīvnieku ar salmiem un sienu, pēc tam aizdedzināja, bet lapsa izrāvās un bēga cauri labības laukam. Tajā brīdī palielinājies vēja stiprums, un nabadzīgajai ģimenei nodega vienīgais labības lauks.

No tā laika Karseolas iedzīvotāji izjuta lielu naidu pret lapsām un katru gadu Cereāliju svētkos dedzināja arī lapsu lelles.

Vīna svētki Vīnāliji tika svinēti 23. aprīlī. Kā raksta Ovīdijs poēmā «Fāsti», šos svētkus saista vairāk ar Zevu jeb Jupiteru, bet Dionīsu jeb Bakhu cildina mazāk. Tas esot tāpēc, ka valdnieks Turns un Enejs cīnījās par varu. Turns par uzvaru vēlējās pirmo latīņu vīna mucu no jaunās ražas, viņš bija pārliecināts, ka viņa karavadonis Mezencijs uzvarēs. Abi apbruņojās un gatavojās cīņai, un Enejs lūdza Zevu jeb Jupiteru, lai valdnieks saņem vīnogu ražu, bet latīņu vīnu lai savāc pats dievs. Enejs Mezenciju uzvarēja, un tā tika nosargāta Zeva jeb Jupitera vīnogu raža.

Vīnālijos gan sievietes, gan vīrieši dzēra iepriekšējā gada vīnu un to ziedoja Zevam jeb Jupiteram, lai tas sniedz labu jauno ražu. Šajā dienā cildināja arī Afrodīti jeb Veneru, jo viņa bija varoņa un romiešu priekšteča Eneja māte. Dievietei pina vainagus no mirtēm un piparmētrām, veidoja pušķus no rozēm, lai viņa būtu labestīga pret sievietēm.

Bet dievietei Florai, kas sargāja un dāvāja skaistus ziedus, par godu svētki tika svinēti 28. aprīlī. Tos dēvēja par Florālijiem. Tika spēlētas spēles, valdīja jautrība, skanēja smiekli un joki. Cilvēki priecājās par dabas pavasara atmodu.

Maijs. Ziedu rotas un spokošanās

Dievietei Florai veltītie svētki turpinājās līdz 3. maijam. Floru Romas konsuli nolēma godināt pavasarī, kad viņa rada krāsainus un smaržīgus ziedus. Florālijos tika rīkotas dažādas spēles, cilvēki rotājās ar ziediem un pušķoja apkārtni. Svētku svarīga sastāvdaļa bija vīns, jo uzskatīja, ja dzer vīnu, tad valda rotaļīga gaisotne. Uzskatīja, ka Flora vēlas, lai svētki ir pieejami visiem, jo viņa savus ziedus arī dāvā ikvienam. Dievietes svētkos cilvēki ģērbās krāsainās drēbēs, jo arī ziedi dabā ir tik daudzkrāsaini.

Vareno dievu Areju jeb Marsu pieminēja12. maijā - Marsa spēļu laikā. Romieši cīnījās cirka arēnā, godinot dievu par palīdzību varonīgajiem karavīriem, kuri cīnījās pret valsts ienaidniekiem un postītājiem.

Dievu vēstnesim, mirušo dvēseļu pavadonim, ceļinieku, ganu, tirgotāju aizbildnim Hermejam jeb Merkuram par godu rīkoja svētkus Merkurālijus, kurus antīkajā pasaulē svinēja 15. maijā, un šajā dienā tirgotāji uz galvas un uz savām precēm rasināja ūdeni, kurš nācis no svētā Hermeja jeb Merkura avota, tā lūdzot veiksmi tirdzniecībā. Īpaši tika atzīmēti arī svētki par godu Hermejam jeb Merkuram Hermeji, kuru neatņemama sastāvdaļa bija dažādas sporta spēles un sacensības. Tās izvērtās kā jauno zēnu iniciācijas pasākums vīriešu kārtā, jo šajās sacensībās piedalīties bija aicināti galvenokārt tikai jauni zēni. Šādi svētki dokumentāli zināmi kopš 6. gs. p.m.ē.

Uzskatīja, ka Hermejs jeb Merkurs radīja liru, sacīkstes, boksu un sargā atlētus, tāpēc visās šajās lietās grieķi un romieši viņam lūdza palīdzību un veiksmi.

Viss maijs pagāja jautrās noskaņās. Antīkajā pasaulē svinēja pavasara kvintesenci, par kura aizgādni dēvēja Apollonu jeb Fēbu, kurš pavasarī pie debesīm parādās arvien vairāk un ilgāk, dodoties braucienā ar saviem mirdzošajiem ratiem, zeltainajiem matiem plīvojot.

Senie romieši neaizmirsa arī aizsargāt sevi un svinēja Lemūriju svētkus 9., 11. un 13. maijā. Nostāsti vēsta, ka šajās dienās apkārt klīst mirušo spoki, un romieši centās viņus pielabināt un aizbaidīt. Romiešu mitoloģijā tos sauca par lemūriem - ļauni, traucējoši un nemierīgi gari un ēnas, kuras vajadzēja padzīt. Šajā laikā veica dažādus rituālus un centās pielabināt mirušo dvēseles - lemūrus, lai tās nenāktu pie dzīvajiem radiniekiem un nedarītu viņiem ļaunu. Rituāla dēļ «pater familia» - ģimenes galva - cēlās pusnaktī, nomazgāja rokas un apstaigāja saimniecību, neskatoties atpakaļ, spļaujot melnas pupas un skaitot lūgšanu deviņas reizes. Pēc rituāla viņš atkal nomazgāja rokas un taisīja troksni. Senie romieši uzskatīja, ka lemūri savāks melnās pupas cilvēku dvēseļu vietā, nobīsies no trokšņa un aizbēgs no mājas. Lemūriju svētku dienās vestālietes no kviešiem cepa svētu maizi, lai visi, kas to ēd, tiktu svētīti un pabaroti, bet gari aizbaidīti.

Maiju kopumā uzskatīja par nelabvēlīgu laulībām, jo šajā mēnesī bija jācīnās ar mirušo gariem, kas laulātajiem varētu nest slimības un nelaimes.

Ovīdijs savā poēmā «Fāsti» raksta: mīts par Lemūriju svētku izcelšanos vēsta, ka tos sākotnēji ieviesa Senās Romas valdnieks Romuls, lai nomierinātu sava brāļa Rema garu. Šis mīts ved tālā senatnē, kad tika dibināta Roma.

Trojas kara beigās ahajiem ar viltu izdevās ieņemt Troju, bet no viņu aplenkuma paspēja izbēgt vadonis Enejs. Pēc tam viņš ilgi kuģoja pa jūru, kamēr nokļuva kādā krastā, kurā zeme bija skaista un auglīga. Tā iepatikās trojiešiem, un arī vietējais valdnieks Latīns visus laipni uzņēma. Enejs apprecēja Latīna meitu Lavīniju un uzcēla pilsētu ar nosaukumu Lavīnija, godinot savu sievu. Pēc Latīna nāves Enejs kļuva par valdnieku, bet tautas, pār kurām viņš valdīja, sāka dēvēt par latīņiem. Kad Eneja dēls Askanijs Jūls izauga, tad viņš Latijā nodibināja jaunu pilsētu Albalongu un kļuva par tās valdnieku. Vēlāk šīs pilsētas valdnieks bija Numitors. Bet viņam bija varaskārs un skaudīgs brālis Amūlijs, kurš gāza Numitoru no troņa. Nežēlību Amūlijs parādīja arī tad, kad Numitora meitai Rejai Silvijai piedzima dvīņi. Amūlijs izbijās, ka pieauguši viņi atriebsies par vectēva gāšanu no troņa, un lika zēnus iemest Tibrā. Tomēr grozs ar bērniem aizķērās aiz zariem, un puisēni no izsalkuma sāka raudāt. To dzirdēja vilcene un pazīdīja bērnus, tā viņus izglābdama. Vēlāk bērnus atrada gans, kurš viņus pieņēma un deva vārdus - Romuls un Rems. Dvīņi izauga par stipriem jaunekļiem un uzzināja par Amūlija ļaunajiem darbiem. Brāļi iebruka pilī un nogalināja Amūliju, bet Numitors atkal kļuva par valdnieku. Savukārt Romuls un Rems nolēma dibināt paši savu pilsētu tajā vietā, kur viņus atrada vilcene un gans. Tomēr starp brāļiem izcēlās strīds, un Romuls dusmās nogalināja Remu. Pilsētu 753. gadā p.m.ē. Romuls nosauca par Romu un kļuva par tās valdnieku. Viņu vajāja bailes no sava brāļa Rema gara, tāpēc viņš centās viņa spoku pielabināt un aizbaidīt, iedibinot Lemūriju svētku tradīciju.

Jūnijs. Hēras jeb Jūnonas un Vestas cildināšana

Dievietei Hērai jeb Jūnonai senie romieši «dāvāja» jūniju - pateicībā par lielo ieguldījumu Romas labklājības veidošanā un godinot kā varenākā dieva Zeva jeb Jupitera māsu un sievu. Viņas vārdu cildināja un jūnija mēneša nosaukumu lietoja ne tikai Romā, bet arī tās apkārtnē.

Jūnijā vairākas dienas tika godināta dieviete Vesta. 9. jūnijā atzīmēja Vestāliju svētkus par godu mājas pavarda, mājas un ģimenes dievietei. Vestas templī dega mūžīgā uguns, kuru uzturēja priesterienes - vestālietes. Viņas glabāja arī valstsvīru testamentus, kas bija viens no svarīgākajiem un godpilnākajiem uzdevumiem senajā Romā. Vestālietes pastāvīgi atradās templī, un viņu reputācija sabiedrības acīs bija nevainojama, sievietes deva šķīstības solījumu. Vestas svētnīcai bija divas daļas - vienā dega svētā Vestas uguns, otrā atradās noslēpumainas svētlietas. Cilvēki ticēja, ka no tām atkarīga Romas laime. Vestas statuja atradās svētnīcas priekšnamā. Svinīgos rituālus svētnīcā vadīja priesterienes, un viņu galvenais uzdevums bija rūpēties par svēto un mūžīgo uguni uz dievietes altāra. Ja uguns nodzistu, tad to uzskatītu par ļaunu zīmi, kas vēsta postu visai valstij.

Vestas templis bija atvērts visām sievietēm no 7. līdz 15. jūnijam, bet ikdienā tajā varēja uzturēties tikai vestālietes. Savukārt vīrieši nekad netika ielaisti šajā templī. Tempļa atvēršana visām sievietēm bija daļa no svētku tradīcijas. 9. jūnijā tieši precētās Romas sievietes nesa dāvanas - ziedojumus uz Vestas templi. Bieži vien ziedojums bija kāds ēdiens. Sievietēm pirms ieiešanas Vestas templī bija jānovelk apavi. Šajā dienā maizniekiem bija brīvdiena, jo Vestas priesterienes cepa īpašu maizi no sālītiem miltiem un svētavota ūdens. Bet 15. jūnijā Vestas templis tika cītīgi iztīrīts, lai atjaunotu harmoniju, un ieeja tika slēgta, ļaujot tajā atrasties tikai vestālietēm.

Vestāliju svētkus svinēja arī vīri. Piemēram, maiznieki un dzirnavnieki savus ēzeļus rotāja ar ziediem, jo viņi palīdzēja darbā.

Vesta bija viena no senākajām un cienītākajām romiešu dievietēm. Viņu godāja jau tad, kad ģimenes dzīvoja slietņos un katrai ģimenei bija svēts savs pavards. Vēlāk cilvēki sāka veidot ciematus, un tad svēts kļuva viņu kopienas pavards. Izveidojoties Romai, Vestas templis tika uzskatīts par mājām valsts pavardam, kurš atradās apaļas formas būvē. Uguns Vestas templī bija simbols Romas varenībai.

Vestāliju svētkos pieminēja arī Zevu jeb Jupiteru, kuram arī bija izveidots templis, jo viņš palīdzēja grūtās cīņās pārvarēt visas ciešanas un uzvarēt, kā tas bija karā pret galliem.

11. jūnijā īpaši tika godātas mātes, kas bija māju pavarda uzturētājas un pēcnācēju devējas, lai Romai būtu tauta un karavīri, kas nodrošina valsts varenību un drošību.

13. jūnijā tika svinēti Mazie Kvinkvatriji, kad godināja Atēnu jeb Minervu. Cilvēki tērpās maskās, un tika spēlētas flautas.