Par ģēnijiem no Rīgas

© F64

«Veidojot filmu, man galvenais dzinulis bija mēģināt pašam atbildēt uz jautājumu, kādā veidā top cilvēks, šajā gadījumā – ģēnijs? Vai ir skaidri nosakāmi faktori, kas vienam cilvēkam dod iespēju realizēties, citam – nedod? Mana pamatinterese bija pētīt tapšanu, iespēju realizēties,» saka režisors Dāvis Sīmanis.

No šodienas kinoteātrī Splendid Palace sāks demonstrēt režisora Dāvja Sīmaņa jaunāko filmu Escaping Riga. Filma ir uz dokumentāliem notikumiem balstīts stāsts par divām izcilām 20. gadsimta personībām – režisoru Sergeju Eizenšteinu un filozofu Jesaju Berlinu, kas abi ir dzimuši un bērnību pavadījuši Rīgā. Izsekojot abu varoņu dzīves gaitas uz 20. gadsimta pirmās puses dramatisko notikumu fona, filma stāsta, kā viens no viņiem kļūst par «izcilāko savas paaudzes kinorežisoru» totalitārajā Padomju Savienībā, bet otrs – par «izcilāko savas paaudzes domātāju» liberālajā Lielbritānijā. Vizuāli filma veidota kā dokumentāli «autentisks» materiāls, taču situācijas, lai arī uz dokumentāliem faktiem balstītas, ir inscenētasw. Lai gan filmai ir ļoti plaša ģeogrāfija – abu varoņu dzīves aizved gan uz ASV un Meksiku, gan daudzām Eiropas un Krievijas pilsētām, taču visas vietas atrastas un piemērotas Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē. Filmēšanas vietu meklēšana esot bijis savdabīgs process, jo nācies meklēt «pili Šveicē vai lauku ceļu Īrijā, vai Baireitas operanama zāli». Dāvis Sīmanis stāsta: «Laikmets, kuru centāmies rekonstruēt, dramatiski atgādina laiku, kurā dzīvojam. Nav tālu jāskatās, lai ieraudzītu to pašu totalitārisma agresiju, varas aklumu un kultūras personību apspiešanu, kas valdīja laikā, kad dzīvoja mūsu varoņi. Tas ir šokējoši, tas nozīmē, ka vēsturiskā atmiņa ir ļoti īsa. Man šobrīd bail domāt par šo kontekstu, un varbūt tāpēc ir labi, ka šāda filma ir, jo tā vismaz ir kā daļējs atgādinājums. Lai gan pirms pusgada par šo filmu pat nevarētu domāt tādās kategorijās. Tomēr filmā nav tikai traģiskais un nopietnais, mēs centāmies atrast un parādīt arī visai komiskas un dīvainas situācijas mūsu varoņu dzīvēs.»

Bez bailēm sevi realizēt

Laikā, kad tik daudz tiek runāts par cilvēku aizbraukšanu no Latvijas, arī intelekta aizplūšanu, protams, aktuāls ir vēl viens jautājums, ko skar šī filma, – vai Berlinam un Eizenšteinam noteikti bija jāaizbrauc no Rīgas, lai realizētos? Dāvim Sīmanim ir sava atbilde: «Laikam jau jā. Dzimtā vide kaut kādā veidā paredz to, ka cilvēks rīkojas un rada, izejot no sociālā konteksta, kurā pats ir iekļauts. Kad ir izmests ārpus savas vides, cilvēks var atļauties būt kategoriskāks un radikālāks. Un savas izteiksmes formas ziņā gan Berlins, gan Eizenšteins ir ļoti radikāli intelektuālā nozīmē. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc aizbraukšana dod iespēju. Tomēr nedomāju, ka mūsdienās ir analoģiski, jo mūsdienu kapitālisms paredz zināmu diskomunikācijas formu, kurā visu laiku esi it kā aizbraucis un jebkur jūties kā svešumā.»

Lai gan ģēniju dzimšanu nevar ne izskaitļot, ne argumentēt, ne prognozēt, režisors uzskata, ka nebūtu pārspīlēti domāt, ka divu ģēniju piedzimšana Rīgā 19. un 20. gadsimta mijā bija zināmā mērā likumsakarīga. Sīmanis domā, ka 20. gadsimta sākumā, pirms Pirmā pasaules kara Rīga «ir fundamentāla metropole ne tikai cariskās Krievijas kontekstā, bet visas Eiropas kontekstā un ar ļoti īpatnēju daudzveidīgu kosmopolītisku kultūru, kurā savijās latviešu, krievu, vācu un ebreju kultūra. Manuprāt, to var redzēt ne tikai tajos cilvēkos, kas te ir piedzimuši, bet arī tajos, kuri brauca šurp. Ja paskatāmies, piemēram, kas tajā laikā diriģēja Latvijas Nacionālajā operā, tad var redzēt, ka tur uzstājušies visi tā laika Eiropas lielākie diriģenti. Neko līdzīgu mēs nepiedzīvojam šodien, jo 20. gadsimtā notikusi apzināta šīs pilsētas mērdēšana, laikmets spieda pie zemes šo pilsētu, līdz tā zaudēja savu metropoles statusu. Ja šobrīd pilsēta spēs kļūt kaut uz pusi tas, kas tā bija 20. gadsimta sākumā, tad dzīvosim vērā ņemamā kultūras centrā.» Lai to sasniegtu, īpaši daudz darīt nevajagot, vien nedrīkst ļauties viensētnieku psiholoģijai, proti, nav jāļaujas pārspīlētam nacionālam romantismam, kas bieži vien ved pie kultūras degradācijas. Dāvis Sīmanis ir pārliecināts, ka «latvisko kultūru nedrīkst uzskatīt vien par latviskā gara celšanas instrumentu, jo latviskumam jābūt dabiski jeb ģenētiski katram klātesošam, un nevajag to mēģināt mākslīgi vairot. Mums jābūt ar ļoti plašu, banāli sakot, eiropeisku, skatienu, kaut vai tikai tādēļ, lai jebkas, ko mēs šeit radītu vai mēģinātu pateikt, var konkurēt ar līdzīgām lietām, kas top ārpus šīs valsts, šīs pilsētas. Potenciāls šeit ir, tikai bieži vien politisku spēļu vai sociālu problēmu rezultātā šis potenciāls tiek atbīdīts malā vai arī tam ir bail sevi realizēt.»

Sarežģītais laiks

Ražošanas procesā šobrīd ir Dāvja Sīmaņa pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Pelnu sanatorija, kurai jābūt gatavai nākamā gada sākumā. Režisors uzskata, ka topošā Pelnu sanatorija ir daudz viengabalaināka, poētiskāka, estētiskāka, intīmāka un pilnīgi pretēja Escaping Riga, kas ir daudz dumpinieciskāka filma. Pasaules harmonijas meklēšanas stāstam filmā Pelnu sanatorija viņš izraudzījies Pirmā pasaules kara laiku, ko viņš dēvē par šausminošu laiku, kurā slēpjas visas lielākās vēsturiskās traģēdijas. «Tas ir laiks, kad man tuvā 19. gadsimta kultūra pārstāja eksistēt, jo izrādījās, ka tie, kas līdz tam ticēja cilvēka un prāta visvarenībai, vienā brīdī atradās pilnīgi nekontrolējamu spēku priekšā, kas turklāt izraisīja sociālu situāciju, kurā sākās karš. Ticība cilvēka prātam un tam, ka ir iespējams izdarīt pareizus un nekļūdīgus lēmumus, izrādījās kaķim zem astes. Sabruka visa vērtību sistēma, un tas, kas notika līdz pat 20. gadsimta beigām, izrādījās sekas Pirmajam pasaules karam. Gadu desmitiem sabiedrība turpināja dzīvot bezvērtību vai tieši otrādi – agresīvu, debilu vērtību varā. Šobrīd mums nav parādījušās jaunas fundamentālas vērtības, šobrīd atrodamies statiskā stagnējošā fāzē, kad neakumulējam sevī lielas emocijas, ideoloģisku resursu. Un tad uzrodas radikāļi, kuri darbojas, kā nu viņiem ienāk prātā, bet sabiedrība uz tiem skatās, domājot, ka tas jau mūs neskar. Un tā ir visbīstamākā tendence. Jo var izrādīties, ka stagnācija var novest pie iznīcības kaut kādā formā. Varbūt ne fiziski, bet noteikti intelektuāli.»

Studenti – vienaudži

Laikā, kad Dāvis Sīmanis nestrādā pie jaunām filmām, viņš pasniedz studentiem Latvijas Kultūras akadēmijā un Ālto universitātē Helsinkos. «Tā visu laiku nodarbojos ar kino gan praksē, gan teorijā. Pārsvarā lasu trīs kursus – kino montāžas teoriju, režijas kursu un kino teorijas vēsturi, kas tuvojas kino filozofijai,» saka Dāvis Sīmanis.

Uz Helsinkiem viņš braucot ik pēc laika, tur dzīvojot mēnesi, pusotru un pilnīgi nododoties darbam ar studentiem. Ālto universitāte režisoru atradusi diezgan nejauši, pirms kāda laika uz Latviju bija atbraukusi somu studentu grupa un meklējusi kādu speciālistu, kurš Somijas nacionālās filmu skolās studentiem varētu pastāstīt par Latvijas dokumentālā kino vēsturi. Kāds ieteicis Dāvi, studentiem un pavadošajai pasniedzējai lekcija patikusi, un pēcāk viņš aicināts lasīt lekcijas Helsinkos. «Man patīk strādāt ar studentiem gan Latvijā, gan Somijā. Pirmkārt, tāpēc, ka es daudz runāju. Un tiem, kas daudz runā, vajadzīga iespēja izrunāties, un lekcijas ir vislabākais veids, kā to darīt,» smaidot saka Dāvis Sīmanis un min vēl vienu faktoru, kas viņam patīk pasniedzēja darbā. «Tā kā es kino uzskatu par racionālu konstrukciju, man ir prieks redzēt cilvēkus, kuri balstās uz emocijām un intuīciju, nevis uz racionālu pieeju. Domāju, ka, izejot no tā, var tapt daudz labāki darbi nekā tie, kas tiek veidoti, visu ar prātu aprēķinot, mēģinot visu precīzi saprast. Precizitāte un aprēķins bieži vien izslēdz nejaušību, arī brīnuma iespējamību.» Par repliku, ka iepriekš teiktais vairāk atgādina vieda vīra atziņas pusmūžā, 34 gadus vecais režisors pasmaida. «Iespējams, esmu par ātru novecojis. Daudzi mani studenti ir mani vienaudži vai tuvu manam vecumam, un tomēr es jūtu distanci starp viņiem, ka pārstāvam dažādas paaudzes, pat neskatoties uz to, ka mūs nešķir gadu robežas.»

Izklaide

Kas gan būtu kino bez mūzikas? Protams, sava burvība ir arī mēmajam kino, taču skaņa piešķir mākslas darbam plašumu, aizkustina un ļauj skatītājiem dziļāk iegrimt stāstā, – no majestātiskām simfonijām līdz minimālistiskiem elektroniskajiem skaņdarbiem – katra muzikālā kompozīcija veido raibu emocionālo paleti, vēsta straumēšanas platforma “Disney+”.

Svarīgākais