Indygo: grupa, kas pārsteidz

DARBĪBĀ. Mārtiņš Vaters: «Tas bija posms, kad mēs joprojām kaut ko darījām, taču sanācām kopā retāk, jo katrs no mums šajā periodā mēģināja atrast savu nišu dzīvē un nostabilizēties – kam darbi, kam ģimene utt.» © Publicitātes foto, Nils Vilnis

Par vienu no pagājušā gada interesantākajiem albumiem kļuva grupas Indygo garadarbs Stars – perfekts darbs, par kuru cildinošas atsauksmes izteica daudzi mūzikas kritiķi.

Neatkarīgās apskatnieks uz sarunu aicināja grupas līderi, ģitāristu un vokālistu Mārtiņu Vateru.

– Atgādini, kurš pēc skaita jums ir šis albums?

– Pirmais bija 2005. gadā, tas tā arī saucās Indygo. Pēc tam mums iznāca piecu dziesmu ripulītis Under Construction, ko ierakstījām Zviedrijā, pēc tam nāca klajā Decoy (2013), bet tagad – Stars, kas ir trešais lielformāta studijas albums.

– Un tik ilgi tev vajadzēja nobriest domai, ka latviski Indygo varētu izklausīties labāk?

– Nē, mēs vienmēr zinājām, ka latviski skanam labi (smejas)! Taču kaut kā līdz šim nebijām aizdomājušies par iespēju izdot albumu latviski. Muļķīgi būtu noliegt, ka mēs, tāpat kā daudzas citas grupas, gribējām kļūt populāri arī ārpus Latvijas robežām – šī iemesla dēļ spēlējām gan angliski, gan arī latviski. Lai gan esmu latvietis un mīlu savu valodu, tomēr nākas atzīt, ka pasaulē roka valoda ir angļu, tamdēļ šķita, ka, spēlējot rokmūziku, pareizā valoda ir angļu, jo mums sanāk spēlēt arī ārpus mūsu valsts robežām. Lai nebūtu jādomā teksti divreiz, lielāko daļu repertuāra veidojām angliski.

– Man liekas, ka pareizā shēma būtu šāda: gūt popularitāti savā zemē, dziedot dzimtajā valodā, bet pēc tam mēģināt iekarot citas zemes angļu valodā. Bet mums parasti ir otrādi.

– Jā, esmu pamanījis, ka daudzas grupas, kas tikai uzsāk savu pastāvēšanu, dzied angliski. Man ir sava versija par šo parādību: latvieši baidās savas emocijas izteikt dzimtajā valodā. Arī es kādreiz esmu uzrakstījis tekstu latviešu valodā, bet pēkšņi aizdomājos – kā, tagad taču visi sapratīs, ko es ar to esmu domājis?! Nē, pārtaisīšu to angliski! Bet tad es aizdomājos, ka tāpēc jau arī raksta šo tekstu vai dzeju, veido ziņojumu, lai klausītājam ar to kaut ko pavēstītu, tāds taču ir tavs mērķis!

– Kā tu varētu raksturot šo jauno astoņu dziesmu vidējo vēstījumu?

– Šis ir diezgan raibs albums par visu – par cilvēciskām saistībām un attiecībām, brīžiem kaut kur parādās arī nacionālā tēma, brīžiem – kaut kādi vājuma posmi cilvēkā kā personībā utt. Šis tiešām beidzot ir albums par visu, te nu pateikts ir visiem viss (smejas)!

– Savukārt muzikāli man šis albums šķita kā labs Soundgarden un Alice In Chains krustojums.

– Es pat varētu tam piekrist, jo tā ir mana jaunības dienu mūzika – Nirvana, Alice In Chains, Stone Temple Pilots, Soundgarden, viss tā laika Sietlas vilnis un grunge. Man tas vienmēr bijis diezgan tuvs. Esmu gan savā mūzikas izvēlē diezgan daudzpusīgs un elastīgs, man patīk ļoti daudzi un dažādi stili, bet šī ir mūzika, ar kuru es uzaugu. Lai gan mana māmiņa klausījās Deep Purple, Kiss vai Def Leppard – man bija šāda mūzika. Protams, skolas laikos iepazīstoties ar metālistiem, kuri klausījās Cradle Of Filth un tamlīdzīgas grupas, esmu gājis cauri arī tam, tomēr palicis pie vecajām vērtībām. Arī grupas biedrs Jānis – nedaudz jaunāks, taču tā ir arī viņa mūzika. Savukārt mūsu basists Leja ir gājis cauri pankrokam, mūsu bundzinieks Mikiņš ir dzīvojies pa veco hardcore skatuvi utt. Tā tas kopējais rezultāts veidojas. Šis skanējums ir atrasts, un ar latviešu valodu, manuprāt, šis sietliskais piegājiens ļoti labi iet kopā.

– Sastāvs beidzot ir nostabilizējies?

– Pirms četriem vai pieciem gadiem, pirms vēl iznāca mūsu iepriekšējais albums Decoy, sākām strādāt šādā četrotnē. Protams, žēl, ka nesanāca turpināt kopā ar mūsu ritmikas daļu Lindu un Andreju – viņi joprojām ir mums mīļi cilvēki, tā ir kā ģimene, kas šobrīd mazliet atvirzījusies malā, dodot iespēju Mikam un Lejam. Esam ļoti labi saspēlējušies, saprotam viens otru no pusvārda un mīmikas. Ir viegli, ir forši.

– Vai pauze sešu gadu garumā, kas bija starp mazās platītes un Decoy izdošanu, bija saistīta ar sastāva maiņām vai pašu pagurumu?

– Tā pat nebija pauze. Tas bija posms, kad mēs joprojām kaut ko darījām, taču sanācām kopā retāk, jo katrs no mums šajā periodā mēģināja atrast savu nišu dzīvē un nostabilizēties – kam darbi, kam ģimene utt. Mums visu laiku bija rokenrols, ballītes, koncerti, pasākumi – protams, tas viss bija forši, taču beidzot prasījās kaut kur izmest enkuru un nobāzēties. Mēģinājumi notika pāris reizes mēnesī, arī koncertus spēlējām tikai paretam – tas bija brīdis, kad mēģinājām saprast, ko mēs īsti gribam – vai vispār gribam spēlēt, vai gribam spēlēt kopā, vai gribam spēlēt tādu mūziku kā līdz šim, vai taisām žurnālu, cepam bērnus utt. Sapratām, ka bez mūzikas mēs tomēr nevaram, tāpēc turpinājām. Lindai bija ļoti laba darba izaugsme, savukārt Andrejs vienmēr bijis dabas cilvēks – viņam pat koncertos patika aiziet kaut kur pastaigāties. Viņš nebija pilsētas cilvēks, viņš bieži vien aizgāja pastaigāties kaut kur nostāk. Laikam mēs ar Jāni [Volkinšteinu] sapratām, ka varam turpināt.

– Vai bija vērts izdot CD? Šajos laikos taču šāds formāts vairs nav aktuāls.

– Jā, bet mūsdienu tehnoloģiju pasaulē viss notiek ļoti ātri – sazvanies, satiecies, tev ir sarunāts, ka tiecies pie Laimas pulksteņa vai veldzītē tikos un tikos, ir pavisam citādāk. Tviters, feisbūks, instagram – mēs ļoti nododam informāciju. Vai bija vērts izdot disku? Jā! Citiem varbūt nav CD atskaņotāju, tāpat kā kādreiz nebija kasešu atskaņotāju. Protams, ka vienmēr vari uzmeklēt internetā, kāds var būt disks, kāds var būt pats šis produkts? Bet kāpēc? Par disku tāpat: jā, forši, džeki ir izdevuši albumu. Un? Bet ir labi to apčamdīt, paņemt rokās, apskatīt, redzēt. Sadarboties ar mūsu pirmo dizaineiru Germanu Jermiču, kas ar mums strādā kopā jau no mūsu pirmā albuma. Mums šobrīd ir iznācis disks, un ceru, ka līdz aprīlim būs arī plate. Tā būs dizainiski atšķirīgāka. Lai tā būtu turpinājums kaut kam citam.



Izklaide

Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA) ir saņēmusi apliecinājumu no Patentu valdes par apbalvojuma GAMMA preču zīmes reģistrāciju. Preču zīmes īpašnieks ir biedrība, kura ir izpildītāju un fonogrammu producentu dibināta bezpeļņas organizācija, un Latvijā veic pašmāju un ārvalstu tiesību īpašnieku mantisko tiesību kolektīvo pārvaldījumu.

Svarīgākais