Viņu sauc par trombona Paganīni. Viņam komponējuši Jannis Ksenakis, Toru Takemitsu, Lučāno Berio, Arvo Perts un citi 20. un 21. gadsimta skaņraži. Pirms ceturtdaļgadsimta viņš izkāpa no orķestra bedres, lai sāktu trombonista solokarjeru, kas atnesa pasaules slavu. Izcils mūziķis, komponists un diriģents, kura priekšnesumi ir neaizmirstami gan allaž negaidīto performanču un galvu reibinošas tehnikas, gan dziļi jūtīgā lasījuma dēļ.
Pirms nedēļas trakais trombonists Kristians Lindbergs atkal viesojās Rīgā, pārsteidzot publiku ar savu jaunāko teatralizēto skaņdarbu Kundraan. Lai arī divdesmit gadu vecumā pirmā neveiksme kompozīcijā gandrīz atstāja 21. gadsimtu bez komponista Kristiana Lindberga, šobrīd kompozīcija ir viņa prioritāte.
– Šoruden Rīgā jau otrreiz skan jūsu pirmais skaņdarbs Arabenne, kā arī jaunākais skaņdarbs Kundraan. Pastāstiet par tiem!
– Arabenne bija mana pirmā kompozīcija, kas rakstīta stīgām un trombonam. Tās iedvesmas avots bija ceļojums uz Jeruzalemi. Tur ir īpaša skaņu pasaule, ko rada arābu un ebreju kultūru un reliģiju koeksistence. Taču tehniski mans mērķis bija atklāt trombona melodiskās iespējas un raksturu, izmantojot dažādas instrumentālās tehnikas – balss un lūpu multifoniju, stīgu pizzicato un īpašo trombona spēles paņēmienu col legno.
Patiesībā nemaz negribēju kļūt par komponistu. Divdesmit gadu vecumā mēģināju komponēt, nekas labs neiznāca, tāpēc nolēmu ar to vairs nekad nenodarboties. Taču 39 gadu vecumā mans labākais draugs un izcilais komponists Jans Sandstrēms mani pārliecināja pamēģināt vēlreiz. Ja nekas neiznākšot, nekas briesmīgs taču nenotikšot. Savukārt, ja izdošoties, es būšot atradis savu radošo izpausmi paša rakstītā mūzikā. Pēc pirmatskaņojuma koncerta pie manis pienāca divu koncertorganizāciju pārstāvji un pasūtīja nākamos skaņdarbus.
Acīmredzot man bija izdevies. Kopš tā laika komponēju un komponēju. Kompozīcija kļuvusi par manu pamatnodarbi, turklāt pasūtījumi nāk cits pēc cita – Skotijas kamerorķestris, Čikāgas simfoniskais orķestris un citi.
Viena no nesenākajām kompozīcijām ir Kundraan, kas skanēja 30. oktobra koncertā kopā ar Sinfonietta Rīga. Kundraan pasūtīja orķestris Tronheimas solisti, un es pie šīs kompozīcijas strādāju trīs gadus. Šo trīs gadu laikā klasiskās mūzikas pasaule piedzīvoja ļoti daudz notikumu, turklāt ne visi tie bija patīkami. Tā man ienāca prātā šis tēls, nīgrs, neapmierināts un mazliet augstprātīgs. Agrāk viņš bija naivs un ideālistiski noskaņots, ar cerībām skatījās nākotnē, bet tad, ārējo apstākļu ietekmēts, pamazām ierāvās sevī. Skaņdarba beigās viņš sastop Luciferu, un redz, ka arī Luciferu ir pārņēmis pasaules ļaunums, taču tad smalka sievietes balstiņa pavēsta, ka arī Kundrāns ir tikpat saindēts ar to. Viņš apjauš, ka tā ir patiesība, un lūdz balstiņai, lai tā viņu glābj, un viņa arī to apsola. Pēc pirmatskaņojuma Norvēģijā skaņdarbs tik ļoti iepatikās gan publikai, gan mūziķiem, ka saņēmu pasūtījumu rakstīt turpinājumu. Tas ir uzrakstīts, un tā nosaukums – Kundrāna karma. Pirms pāris nedēļām notika pirmatskaņojums Londonā. Iecerēta arī trešā daļa, taču tai man droši vien vajadzēs vismaz četrus gadus.
– Jūs savulaik satricinājāt pasauli, pasludinot trombonu par solo instrumentu. Vai varat atminēties sevi kā to jauno cilvēku Zviedrijas Karaliskās operas orķestra trombonu grupā, un kas lika pieņemt lēmumu uzsākt solokarjeru?
– Tas notika ļoti dabiski. Patiesībā joprojām klasiskajā mūzikā ir diezgan daudz lietu, ko es labprāt gribētu mainīt. Tolaik man bija tikai 19 gadu, kamēr lielākajai daļai orķestrantu Zviedrijas Karaliskās operas orķestrī bija ap piecdesmit un vairāk. Redzēju, kā viņi skatās pulkstenī, gaidot mēģinājuma beigas, dzirdēju, kā apspriež, cik garlaicīgs ir viens vai otrs diriģents un cik slikti dzied soliste. Tur bija tik daudz negatīvas enerģijas! Domāju: «Vai patiešām tā jābūt, un kļūšu tikpat nīgrs kā viņi?» Man mūzika nekad nav bijusi tikai darbs, iztikas pelnīšana. Tā bija visa mana pasaule ar miljoniem iespēju, kuras durvis, sēžot orķestra bedrē, diemžēl bija slēgtas. Jutu – man ir jākļūst par sava ceļa gājēju, un ne brīdi to neesmu nožēlojis. Turklāt trombons klasiskajā mūzikā izrādījās milzīgs neizmantotu iespēju lauks.
– Vai apzinājāties, ka mainīsiet trombona likteni, padarot to par tādu pat solo instrumentu kā, piemēram, vijole vai klavieres?
– Tas notika diezgan apzināti. Biju apostījis kompozīciju, domāju par diriģēšanas studijām, taču sastapu izcilu trombona spēles skolotāju, un tāpēc pieņēmu lēmumu trombonu padarīt par ieroci mūzikas virsotņu sasniegšanā. Mans mērķis bija spēlēt uz tā vislabāko un visdažādāko mūziku, nepieļaujot nekādus kompromisus kvalitātes ziņā. Bija ļoti daudz jāvingrinās. Es arī lasīju grāmatas par mūziku un mākslu, gatavodamies kļūt par solistu, tas prasīja gandrīz desmit gadus. Bija daudz skeptiķu, kas teica: «Kas nu trombons par solo instrumentu», bet es spēlēju koncertus, kas rakstīti gan vijolei, gan obojai uz trombona, pamazām šos priekšstatus lauzdams. 30 gadu vecumā es biju trombona solists, kam komponisti pamazām sāka rakstīt solo skaņdarbus, kuru skaits šobrīd jau mērāms simtos. Tas vienmēr ir īpaši – spēlēt skaņdarbu, kas komponēts speciāli tev, tā ir milzīga atbildība.
– Jūsu uzstāšanas ir slavenas ar viena aktiera teātri – te jūs dziedat, te ķērcat, te deklamējat, motociklista biksēs atskaņojat Motociklista odiseju. Kāpēc vajadzīgas šīs performances? Vai jums šķiet, ka mūzika pati par sevi nav pietiekami izteiksmīga?
– Nē, tā nav! Mūzika pati par sevi ir vairāk nekā pietiekami izteiksmīga, tā ir pietiekama un pilnīga. Taču esmu aizrāvies ar ideju, ka šai izteiksmei var piešķirt vairāk. Jaunībā atskaņoju Lučāno Berio Sequenza ar teātra elementiem, tas bija tik dabiski un normāli, ka mūzika ir vienlaikus arī teātris, ka partitūru iespējams papildināt ar aktiermākslu un mizanscēnām. Pēc Sequenza atskaņojuma pie manis pienāca ļoti slavens zviedru aktieris, kurš teica: «Tu neesi parasts mūziķis, tu esi arī aktieris, no sākuma līdz beigām». Man tas nozīmēja savdabīgu papildu iespēju –varēju reizē muzicēt un spēlēt teātri, tas ir tik brīnišķīgi – radīt papildu vērtību. Iespējams, kādam tas šķiet dīvaini, kādam pat varbūt nepatīk, bet mani tas īpaši neuztrauc. Lai arī pārdzīvoju, ja kāds saka ko sliktu, vienmēr uzdodu sev jautājumu, vai tā varētu būt, analizēju, tomēr parasti esmu pilnīgi drošs par katru savu pieņemto lēmumu. Simtprocentīgi. Kāpēc nepadarīt vēl interesantāku to, kas ir tikai interesants?
– Ko komponējat pašlaik?
– Tikko esmu pabeidzis 40 minūšu kameroperu, tās pirmizrāde notiks TV formātā, un strādāju pie koncerta tubai, ko man pasūtījuši trīs orķestri. Nosaukums būs Iemīlējusies panda. Komponēju katru dienu. Ceļos ļoti agri no rīta, dažkārt par četros vai piecos, paņemu gultā datoru un komponēju. Skaņdarbi top lēni, salīdzinoši ilgā laika periodā, pārsvarā divu vai trīs gadu laikā.
– Obojists un komponists Haincs Holligers intervijās apgalvo, ka oboja viņam kā komponistam vairs nav interesanta, jo tajā vairs nevar atklāt neko jaunu. Vai esat izsmēlis trombona iespējas kompozīcijā?
– Droši vien pārzinu lielāko daļu trombona iespēju kompozīcijā un interpretācijā (smejas), taču nedomāju, ka būtu izsmēlis šī instrumenta iespējas. Pēc tubas koncerta man ir pasūtīts arī koncerts trombonam. Man personīgi nav īpašas atšķirības, vai rakstīt trombonam, tubai, vijolei vai citam instrumentam. Trombons par manu instrumentu kļuva nejaušības pēc, līdz ar to fakts, ka esmu trombonists, tik ļoti neietekmē mani kā komponistu, kam ļoti patīk arī stīgu instrumenti. Dažādi instrumenti ir kā dažādi cilvēki, katram sava skaņa un dvēsele.
– Šogad pirmoreiz sastapāties ar orķestri Sinfonietta Rīga, kādi ir iespaidi?
– O, tas ir brīnišķīgs orķestris! Protams, zināju – tas būs labs, jo pazīstu Normundu Šnē, un zinu, kā viņš strādā, tomēr šie jaunieši ir kas īpašs. Piemēram, ja runājam par jau pieminēto skaņdarbu Kundraan – pirms koncerta Rīgā šo skaņdarbu biju spēlējis kopā ar sešiem citiem orķestriem. Tajā ir dažas patiešām grūtas taktis, ko neviens orķestris uzreiz nevar nospēlēt, pie kurām ir diezgan daudz jāstrādā. Biju ļoti pārsteigts, ka, ierodoties Rīgā un aizejot uz pirmo mēģinājumu ar Sinfonietta Rīga, orķestris šīs vietas nospēlēja pareizi ar pirmo reizi, viņi tās īpaši bija vingrinājušies. Tas nozīmē, ka varējām sākt darbu pavisam citā līmenī. Šiem jaunajiem mūziķiem patīk smagi strādāt, viņi vēlas to darīt, un tas ir brīnišķīgi. Rezultāts ir gandarījums mums visiem.
– Savā interneta vietnē esat sācis rakstīt autobiogrāfiju. Kāpēc jums tas šķiet svarīgi?
– Man šķiet svarīgi dokumentēt savus iespaidus, nevis ļaut par tiem spriest kādam citam. Esmu daudz lasījis citu cilvēku autobiogrāfijas, memuārus, kas parasti tapuši, kad to autori jau ir ļoti cienījamā vecumā, taču šādi memuāri satur daudz falsifikāciju, viss ir izrediģēts, izskaistināts. Arī citu cilvēku rakstītās biogrāfijas ir tikai interpretācija, jo viņi paši nav piedzīvojuši to, ko piedzīvojis biogrāfijas varonis. Ak, dievs, man ir tik daudz iespaidu, tik daudz piedzīvojumu, par kuriem varētu pastāstīt! Esmu pierakstījis savus bērnības iespaidus, spilgtākās atmiņas, tostarp arī baisākās no tām, kas reizumis mani vajā vēl šodien. Esmu ticis līdz 11-12 gadu vecumam, kad dziedāju zēnu korī, kamēr tā vadītājs netika apsūdzēts pedofilijā, un koris tika likvidēts. Man vēl ir ļoti daudz stāstāmā, taču esmu ļoti aizņemts, nav laika rakstīt. Varbūt tāpēc, ka jūs man uzdevāt šo jautājumu, es pavisam drīz atkal piesēdīšos un uzrakstīšu kādu turpinājumu. Esmu gatavs tam, ka autobiogrāfijas rakstīšana var ilgt kādus 30 gadus. Taču tā būs ļoti vērtīga, jo tas būs patiesais stāsts par Kristianu Lindbergu.
– Ir dzejnieki, kam nepatīk skaļi lasīt savu dzeju. Vai jums patīk atskaņot un diriģēt savu mūziku labāk, nekā, ja to dara citi? Vai esat piekasīgais vai demokrātiskais autors mēģinājumu zālē?
– Patīk turēt roku uz pulsa, kontrolēt, kas notiek. Un man ļoti patīk spēlēt savu mūziku, jo tad man nav jādomā par to, ko komponists tur iecerējis (smejas)! Taču, ja nopietni, ārpus šīs pārliecības, ka simtprocentīgi īsteno komponista, respektīvi, savas, ieceres, nav lielas atšķirības spēlēt vai diriģēt savu vai cita autora darbu. Mēģinājumos esmu profesionāls – orķestrim jāievēro viss, kas rakstīts partitūrā, pārējais var tikt interpretēts individuāli. Reizēm es pat esmu ļoti patīkami pārsteigts par to, kā to vai citu vietu var interpretēt. Tomēr parasti komponēju ar ļoti skaidru mērķi, ko un kā vēlos vēstīt.
– Jūs tikko esat pieņēmis piedāvājumu kļūt par jaunizveidotā Norvēģijas Arktiskā Filharmonijas orķestra galveno diriģentu? Kā šajā krīzes laikā iespējams tikt pie jauna orķestra?
– Tā ir fantastiska iespēja. No Norvēģijas puses jaunā orķestra veidošana ir ļoti drosmīgs solis šajā nestabilajā laikā, lai gan, protams, Norvēģija var to atļauties. Tomēr tas ir ne tikai drosmīgs, bet arī gudrs solis, jo šobrīd orķestri visi pamanīs, pievērsīs uzmanību. Man ar orķestri jau pirmajā tikšanās reizē izveidojās fantastiska ķīmija, tāpēc esmu ar to saistījies uz četriem gadiem. Programma jau lielās līnijās ir ieskicēta, taču tā pagaidām ir konfidenciāla. Varu atklāt tikai to, ka sāksim ar Bizē Karmenas daļēju iestudējumu.
– Jūs vienlīdz pārliecinoši muzicējat jebkurā repertuārā, kam ķeraties klāt. Bet kas jums pašam ir tuvākais?
– Katra laikmeta mūzikai ir savs šarms. Tas ir atkarīgs, ar kādu orķestri strādā – ja tas ir liels orķestris, protams, visinteresantākais šķiet laiks, kas uzplauka lielie orķestri, 19. gadsimta otrā puse, Gustavs Mālers – es runāju par diriģēšanu. Taču nekas nav salīdzināms ar Mocarta simfonijām – tās diriģēt ir tīrā bauda. Kas attiecas uz agrākiem periodiem, baroka mūziku, šādi projekti prasa lielus ieguldījumus, meklējot mūziķus, kas spētu to kvalitatīvi interpretēt. Šogad ar nepacietību gaidu savu pirmo tikšanos ar Māleru. Mālera 4. simfoniju diriģēšu augustā. Pēc tam sekos arī pirmā un otrā simfonija. Esmu daudz diriģējis Sibēliusu, patlaban man ir ļoti interesants projekts ar ierakstu kompāniju BIS – Alana Peteršūna simfonijas. Alans Peteršūns ir Zviedrijas Gustavs Mālers, dzimis 1911. gadā un miris astoņdesmitajos. Viņš ir sarakstījis 17 simfonijas, kas ir ļoti sarežģītas, smagas un vienlaikus gaišas, taču tā ir lieliska mūzika nākamajiem gadsimtiem. Domāju, ka pēc simt gadiem tās spēlēs daudz vairāk.
– Ko jums patīk darīt ārpus mūzikas?
– Man ļoti patīk spēlēt basketbolu ar dēliem, uzturēties mūsu salas mājiņā Stokholmas arhipelāgā. Vēl, ja ir laiks, es daudz lasu, piemēram, Augustu Strindbergu, visus kopotus rakstus no sākuma līdz beigām. Strindbergs ir tik iedvesmojošs, esmu sacerējis jau trīs skaņdarbus, kuru pamatā ir Strindberga teksti. Un vēl es skrienu maratonu. Reiz pēc koncerta Spānijā ierados Berlīnē, nākamajā dienā noskrēju Berlīnes maratonu, bet jau nākamajā lidoju uz Londonu, kur diriģēju koncertu. Izklausās diezgan nenormāli, bet man tas likās pilnīgi normāli.
– Jūsu bērni arī nodarbojas ar mūziku?
– Mana meita Andrea ir komponiste, viņai ir 28 gadi, tikko beigusi studijas. Taču mēs rakstām absolūti dažādu mūziku, un savstarpēji nekonkurējam (smejas). Mana mūzika ir vitāla un ekstraverta, bet viņas mūzika ir citāda, lai gan Andrea pati ir ļoti līdzīga man, tikpat dzīvespriecīga. Daži kritiķi par viņu jau rakstījuši, ka viņa ir jaunais Mesiāns. Par to esmu ļoti lepns.