Novembra nogalē Rīgā viesojās viens no leģendāriem krievu diriģentiem – Jurijs Simonovs. Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) pults Jurijs Simonovs pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma atgriezās 27. novembrī koncertciklā Krievu mūzikas pērles, klausītājiem piedāvājot ne tikai izcilu krievu mūzikas programmu koncertā (ar simtprocentīgi izpārdotām biļetēm!), bet arī publisku ģenerālmēģinājumu, ko tad arī apmeklēja šo rindu autore.
Publiski ģenerālmēģinājumi allaž ir ārkārtīgi interesanti, jo atklāj maģisko orķestra un diriģenta savstarpējās ķīmijas veidošanās procesu, dod ieskatu dažādu diriģentu darba stilā un ļauj ne gluži pa atslēgas caurumu, bet pilnīgi leģitīmi ielūkoties orķestra virtuvē. Protams, parasti mazliet tādā kā parādes variantā, jo principā ģenerālmēģinājums tāpēc ir ģenerālmēģinājums, ka tā norise ir gandrīz identiska koncertam. Taču Jurijs Simonovs pieder pie tiem diriģentiem, kam ģenerālmēģinājums nenozīmē tikai programmas caurlaidi, bet gan nianšu slīpēšanu. Tāpēc ne vienam vien mazāk sagatavotam mēģinājuma apmeklētājam varēja rasties maldīgs priekšstats, ka orķestris nav gatavs vakara lielajam uznācienam, jo diriģents nemitīgi atrada vēl un vēl uzlabojamas lietas, pārtraucot skaņdarbu plūdumu ar daiļrunīgiem, orķestrim adresētiem komentāriem. Šāds darba stils raksturo daudzus lielus meistarus – atminos, cik ļoti daudzus pārsteidza sera Saimona Retla skrupulozais, pat piekasīgais darbs ar Berlīnes Filharmoniķiem (!) koncerta dienas ģenerālmēģinājumā pagājušā gada maijā. Ne tikai tempu atkārtošana, bet atsevišķu takšu izstrādāšana pat atsevišķās instrumentu grupās – un to ģenerālmēģinājumā dara viens no Eiropas vadošajiem orķestriem! Arī Jurijs Simonovs nepieļauj neuzmanību no mūziķu puses, viņš prasa precizitāti un nopietnu attieksmi pret katru noti. Un ģenerālmēģinājums ar šo diriģentu ir atsevišķs priekšnesums.
Koncerta programmas pērle bija Sergeja Rahmaņinova 2. klavierkoncerts, kurā kopā ar LNSO muzicēja viens no mūsu jaunajiem pianisma spīdekļiem, starptautiski godalgotais Andrejs Osokins – spilgta individualitāte ar lielisku tehnisko un māksliniecisko sagatavotību. Šai pērlei tad nu arī Jurijs Simonovs veltīja īpašu uzmanību, pārliecinādams čellu grupu veidot spēcīgāku skanējumu («lai es dzirdētu ne tikai pirmo pulti, bet visu grupu»), aicinādams precīzi izspēlēt mazās notis un likdams saprast, ka ikvienam mūziķim galvenais uzdevums ir skatīties uz diriģenta roku. «Viss ir ļoti vienkārši – man ir labi jādiriģē, un jums ir labi jāspēlē!», ar humoru saka maestro, vēstīdams šo it kā ābeces patiesību. Solists Andrejs Osokins klavierkoncertu spēlē no galvas, savos akordos un arpēdžijās mēģinot izaudzēt Rahmaņinova īsto nervu, būt mākslinieks un interprets, taču diriģents vairākkārt viņu pārtrauc, liek atrast konkrēto vietu notīs, un kaut ko skaidro solistam. Arī zālei, kas jau sajutusi Rahmaņinova šedevra emocionālo vilni, tas krīt uz nerviem, tomēr neko darīt – šis nav koncerts. Visbeidzot Simonovs nāk klajā ar atziņu: «Ir tādas vietas, kuras jāspēlē, kā rakstīts, un tādas, kas ir atvērtas interpretācijai. Pats galvenais ir tās nesajaukt...» Viņš ātri uztaustījis arī vienu no orķestra vainām – tendenci pārlieku uzmanību pievērst nošu partitūrai, nesekojot žestiem, kas nosaka mūzikas plūdumu «šeit un tagad» situācijā. «Tempu nevar iemācīties, tas nav profesionāli. Te var būt ritenuto, bet var arī nebūt, jums jāskatās uz mani! Katra atskaņojuma reize var būt atšķirīga no iepriekšējās. Tas ir kā vadīt mašīnu – visu laiku jāseko līdzi ātrumam, te mainās apstākļi, te jums priekšā var gadīties luksofors, te gājējs!», diriģents piedāvā spilgtu piemēru.
LNSO mūziķi vairākkārt apliecinājuši, ka romantisma mūzika ir viņu stiprā puse – gan sulīgā, daudzslāņainā skanējuma, gan melodiskuma ziņā šajās partitūrās ir, kur izvērsties, īpaši stīdziniekiem, kas, nav noslēpums, studiju gaitā mūsu muzikālās izglītības sistēmā visi tiek gatavoti par solistiem, lai arī par tādiem kļūst mazāk nekā trešā daļa. Tomēr, iestudējot Rahmaņinova klavierkoncertu, Jurijs Simonovs aicina orķestrantus nepārcensties: «Daudzi bieži pārspīlē, sakot, ka Rahmaņinova mūzika ir krievu dvēseles izpausme. Protams, tas nav Mocarts, Rahmaņinovs jāspēlē daudz greznāk, plašāk, izjustāk, ar skumjām, ar smeldzi, tomēr ne pārāk sentimentāli – lai neiznāk tāda torte, kurai krēms jau spiežas pa malām ārā.» daiļrunīgs ir diriģents.
Kritikas ģenerālmēģinājumā ir daudz, uzslavu maz, šad un tad pa lakoniskam «Spasibo, malaci! (Paldies, malači!)», taču tāds ir ceļš uz spožu rezultātu koncertā un stāvovācijām, klausītāju pārsteiguma sajūsmu un pašu gandarījumu un piepildījuma sajūtu. Gļinkas vijīgais Fantāzijvalsis pēc rūpīgi preparētā Rahmaņinova izskanēja kā atvieglota nopūta vienā elpas vilcienā ar poētiski plūstošu melodiju, liegiem legato un dzirkstošiem akcentiem. Arī Pētera Čaikovska salīdzinoši reti atskaņotā simfonija Manfrēds izskanēja viengabalaini, ievērojot spilgtos kontrastus starp salīdzinoši drūmo pirmo daļu, tēlaini liriskajām otro un trešo daļu un dramatiski ugunīgo finālu, kas atrisinās svinīgos ērģeļu akordos. Mūziķi spēlē zinādami, ka vakars nesīs atzinību un gandarījumu, jo krievu romantisma programma izskanēs lieliskā izpildījumā.
Galvenā atziņa, ko nesa Jurija Simonova un LNSO koncerta ģenerālmēģinājuma apmeklējums, droši vien nav oriģināla – mums ir lielisks nacionālais simfoniskais orķestris, bet vēl vairāk šāda prasību līmeņa viesdiriģentu dotu neatkārtojamu iespēju LNSO panākt vēl augstāku snieguma kvalitāti, nepārtraukti apzinoties, ka katrā nākamajā līmenī ir iespējams pakāpties vēl augstāk. Ceļa garums uz šo kopējo mērķi – augstāko iespējamo snieguma kvalitāti - atkarīgs arī no katra mūziķa individuālā darba un atbildības kolēģu un publikas priekšā.
Jurijs Simonovs pēdējo desmitgadi aizvadījis pie Maskavas Filharmoniskā orķestra pults, bet 1968. gadā bija pirmais padomju diriģents, kas uzvarējis prestižā diriģēšanas konkursā Rietumeiropā (Romas Santa Cecilia akadēmijas konkukurss), kam 80. gadu sākumā sekoja debija Londonas Koventgārdenā un darbs ar daudziem Eiropas un Amerikas orķestriem, Vāgnera operu atdzemdināšana pēc 40 gadu pārtraukuma Maskavas Lielajā teātrī 80. gadu vidū, un tā tālāk. Ne jau garš nopelnu saraksts ir tas, kas raksturo amata meistaru. Svarīgs ir rezultāts – visaugstākā iespējamā mākslinieciskā kvalitāte skaņdarbu atskaņojumā.