Novembra beigās Rundāles pilī notika trešais koncerts projekta «Sinfonietta Rīga» muzicē Rundāles pilī ietvaros, kur Vīnes klasikas programmā satikās orķestris Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē un ģeniālais pianists Vestards Šimkus, dāvājot neaizmirstamus muzikālus mirkļus, kurus varēs piedzīvot ikviens, kas ieslēgs LTV1 26. decembrī pulksten 22.55.
Koncerta pirmā daļa ieturēta lakoniskā klasicismā, atskaņojot visu trīs Vīnes klasiķu uvertīras. Sākumā likās, ka izvēlētā programma ir par daudz piezemēta, tomēr interpretācijas pārliecināja par pretējo. Visvairāk priecēja fakts, ka Sinfonietta Rīga interpretācijā atklājās katra komponista rokraksta īpatnais šarms, par spīti skaņdarbu hrestomātiskajai atpazīstamībai. Uvertīras no Mocarta Figaro kāzām un Dona Žuana izskanēja izsmalcinātai kamermūzikai raksturīgā filigrānumā, saglabājot katras operas īpašo gaisotni un tēlu raksturojumu kopsavilkumu tēmās. Nevar nepamanīt arī to, ar kādu kaifu un meistarību diriģents kopā ar orķestri paši izbauda un ļauj klausītājiem baudīt Haidna partitūras valdzinājumu. Koncertā izskanējušais opuss – uvertīra no operas Vientuļā sala, šķiet, bija koncerta pirmās daļas saldākā rozīnīte gan tāpēc, ka abas Mocarta uvertīras pieder pie miljonreižu atskaņotajām, gan tādēļ, ka Bēthovena muzikālā valoda līdzās Mocartam un Haidnam var šķist par smagu. Tomēr man personīgi jaunums un pārsteigums bija tieši orķestra Bēthovena mūzikas lasījums (iespējams, līdz šim nebija gadījies to dzirdēt Sinfoniettas atskaņojumā, vai arī dzirdētais nav palicis spilgtā atmiņā) gan koncerta pirmajā daļā atskaņotajā Kolorianā un uvertīrā no baleta Prometeja radījumi, gan arī tandēmā ar Vestardu Šimku Bēthovena Piektā klavierkoncerta interpretācijā. Normunds Šnē ar saviem mūziķiem prot atklāt Bēthovena ģēniju bez bieži vien dzirdētās pārspīlētās eksaltācijas stīgās un pūšamajos instrumentos, tomēr arī nevairoties versmainā romantisma tuvošanos vēstošā temperamenta instrumentācijas daudzslāņainībā un dinamiskajos kontrastos. Tieši šis vienotais orķestra pulss un kopējā elpa, veidojot spriedzes-atslābuma brīžu kompozīciju ir panākumu atslēga Bēthovena partitūrās, kurās jebkuram orķestrim ir ļoti viegli iekrist pārspīlēta dramatisma lamatās.
Taču nenoliedzami, koncerta lielākais trumpis ir Piektais klavierkoncerts (angliski runājošajā pasaulē pazīstams arī kā Imperatora koncerts) Vestarda Šimkus interpretācijā. Šī pianista vārds jau sen vairs neprasa komentārus, vien liek ar nepacietību gaidīt salīdzinoši retos koncertus Latvijā. Toties tas ir mākslinieciski augstvērtīga un bezgalīgi radoša snieguma garants, jo Vestards pat visstingrākajās partitūras norādēs spēj iepīt individuālu raksturu, tādējādi katru koncertu un skaņdarbu padarot par īpašu, vienreizēju sniegumu. Varu atzīties, ka arī šoreiz jebkādi centieni pievērsties interpretācijas un snieguma analīzei tika aizskaloti emocionāli piesātināta līdzpārdzīvojuma viļņos, pat nesaprotot, kur palicis laiks starp pirmajiem spēcīgajiem akordiem un trešās daļas rondo. Šimkus improvizatora gara piepildītās kadences dzirkstīja kā spoži akcenti pilnasinīgajā skanējumā, savukārt orķestrāli krāšņās atbildes klavieru tēmām piepildīja zāli pārliecinošā muzikālā kvalitātē, ko, cerams, varēs pilnībā izbaudīt arī televīzijas ierakstā.
Vīnes klasika nenoliedzami ir viens no orķestru repertuāra stūrakmeņiem, ko var slīpēt un slīpēt līdz dimanta mirdzumam, tomēr allaž saglabājot neierobežotas iespējas atklāt ko jaunu interpretācijas laukā. Koncerts Rundāles pilī bija izcila solista personīgās meistarības un orķestra augstās muzikālās inteliģences sintēze – Vīnes klasika ar attieksmi. Dziļi un personīgi uzrunājoša.