Gada pēdējās dienās, kā jau ierasts, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) un tā galvenais diriģents Karels Marks Šišons piedāvās spilgtus Jaungada galā koncertus. Tiem šogad pievēršama īpaša vērība, jo tie uz Rīgu atvedīs šeit ļoti mazpazīstamo un reti atskaņoto spāņu sarsuelu (zarzuela), sauktu arī par spāņu opereti ar tikai šim žanram raksturīgu muzikālu un teatrālu šarmu, kas ideāli piestāv Jaungada karnevāla noskaņām. Dzirkstošas un kvēli dedzīgas melodijas, plaši kori un sarsuelas žanrā trenētu solistu balsis kopā ar aizraujošo Šišona diriģēšanas stilu un orķestri savā labākajā garastāvoklī varētu būt viens no jautrākajiem piedzīvojumiem, kuru vēl iespējams notvert vecajā gadā, tā teikt, lai nākamais sāktos uz pozitīvas nots.
Komēdija kazenājos
Kas tad īsti ir sarsuela? Tas ir muzikāli dramatisks darbs, ko veido dziesmas, dialogi, kori un dejas. Lai nerauc degunus tie, kas tagad iedomājas kādu no tā saucamajiem vieglajiem žanriem – varietē, kabarē utt. Sarsuela ir mūzikas žanrs, kas veidojies un attīstījies praktiski tikai Spānijā. Var mēģināt salīdzināt sarsuelu ar dziesmuspēli, mūziklu, opereti, meklējot kopīgu un atšķirīgo, tomēr simtprocentīga analoga nevienā citā kultūrā tai nav. Par sarsuelas priekšteci Spānijā var uzskatīt reliģisko teātri (piemēram, Ziemassvētku stāsta izrādīšana baznīcās) ar itāļu operas atdarinājumiem. Par sarsuelas žanra pionieriem var uzskatīt 17. gadsimta spāņu dramaturgus Feliksu Lopi de Vegu un Pedro Kalderonu de la Barku, kā arī mūziķi Huanu Idalgo. Viņu libretos sastopamie varoņi ir gan mitoloģiski personāži, gan teoloģiskas alegorijas, kas pasniegtas tolaik modernajā itāliskajā stilā. 1657. gadā Spānijā Karaliskajā rezidencē Spānijas karalis Filips IV, karaliene Mariana un viņu galms noskatījās pirmo Pedro Kalderona de la Barkas jaunākās komēdijas El Laurel de Apolo ar Huana Idalgo mūziku uzvedumu. Šī pirmizrāde tradicionāli tiek uzskatīta par jauna muzikāla žanra – sarsuelas - rašanos. Pats nosaukums Sarsuela (La Zarzuela) radies par godu karaļa medību rezidencei Palacio de la Zarzuela, kas atradās attālā lauku vietā, kas bija aizaugusi ar zarzas jeb kazenājiem.
No baroka līdz mūsdienām
Tradicionāli sarsuelas iedala atbilstoši laikmetiem. Baroka sarsuelā sakausēta mitoloģiska dzejas drāma ar operas solo dziedājumiem, populārām tautas dziesmām un dejām. Personāži agrīnajās, baroka sarsuelās arīdzan bija visdažādākie – dievi, mitoloģiskas radības, zemniecisku jeb pastorālu komēdiju varoņi. Pretēji citām operas formām, sarsuelā bija runājami iespraudumi-interlūdijas, kas nereti bija rakstītas dzejā. Savukārt romantiskā sarsuela attīstās pēc 1868. gada revolūcijas Spānijā, kad ekonomiskās krīzes dēļ publika nevarēja vairs atļauties grandiozo izrāžu dārgās biļetes. Tas iezīmēja Teatros Variedades attīstību, kuros tika uzvesti varietē stila viencēlieni un biļešu cenas bija zemas. Pieprasījuma dēļ sarsuelu komponisti pievērās šai viencēlienu kultūrai. Viencēlienu sarsuelas tika klasificētas kā mazais género chico (mazais žanrs), kamēr garākās trīs cēlienu sarsuelas, kuras ilga līdz pat četrām stundām, tika sauktas par género grande (lielais žanrs). Izveidojās īpaši teātri, kuros uzveda lielās sarsuelas, piemēram, Madrides Sarsuelas teātris, kuru dibināja Fransisko Barbjēri 1850. gadā. 1873. gadā atvērās Apolo teātris, kurā sākotnēji uzveda lielā žanra sarsuelas, bet septiņdesmito gadu beigās ekonomisko apstākļu un pieprasījuma dēļ tas kļuva par mazā žanra Meku.
Muzikālā satura diapazons šajā laikā ir no pilnasinīgām operu ārijām līdz tautas dziesmām, augstvērtīgiem dzejas drāmas dialogiem līdz sadzīviskām raksturu komēdijām. Šajā periodā eksistēja arī daudzu citu veidu sarsuelas, kas nav pieskaitāmas nevienam no augstāk minētajiem žanriem. Kamēr sarsuelas tradīcija visvairāk plauka Madridē, kas uzskatāma par tās šūpuli, lepnā Katalonija attīstīja pati savu sarsuelu ar libretu kataloņu valodā. Atmosfēra, sižeti un mūzika bija diezgan atšķirīgi no Madridē triumfējošā modeļa. Kataloņu sarsuela centās piesaistīt citādāku publiku, valdošo šķiru, buržuāziju. Maz pamazām kataloņu sarsuela pārvērtās par teatre líric català (kataloņu muzikālo teātri) ar savu specifisku identitāti un modernisma komponistiem un dzejniekiem.
Sarsuelas zelta laikmets sākās 19. gadsimta otrajā pusē. Pirmkārt, jaunā uzplaukuma esence bija eksotisko žanru miksēšanas rezultāts – sarsuela nepatiks nevienam, kas mīl teatrālā žanra tīrību. Klasiskajā sarsuelā drosmīgi sadzīvo izsmalcināta mūzika, ansambļi, ārijas, kas saplūst ar dzejas un prozas dialogiem, tautas dziesmām un ikdienišķiem komiskiem tēliem.
Runājot par mūsdienām, interese par sarsuelu, īpaši tās mūziku, atdzimst 20. gadsimta 70. gados. Eiropā pieauga interese par lirisko operu, īpaši jauno skatītāju vidū. Uz Eiropas lielākajām skatuvēm parādījās spilgtas personības – dziedātāji, kas saista mediju un skatītāju uzmanību. Mūzikas veikali sāk piedāvāt albumus ar sarsuelu ierakstiem, kas papildināti ar brošūriņu, kurā atrodams satura izklāsts un informācija par autoru. Radio un televīzija veido programmu sērijas, kas veltītas sarsuelai. Tās slavenāko interpretu vidū ir tādas zvaigznes kā Viktorija de los Anheles, Terēza Berganca, Monserata Kabaljē un Hosē Karerass.
Labākais interprets
Latvijā Karels Marks Šišons ar LNSO līdz šim jau ir atskaņojis sarsuelu mūziku, daudzi Elīnas Garančas talanta cienītāji atminēsies viņas temperamentīgo sarsuelu no Ruperto Čapi Zebedeja meitām gan koncertprogrammās, gan piedevās. Jaungada programmā Elīna Garanča gan nepiedalīsies, toties Šišonam pievienosies kanādiešu soprāns Sifaive Makenzija Edelmane un kataloniešu tenors Alekss Visenss. Abi dziedātāji ir pieredzējuši dažādos vokālajos žanros, tostarp arī sarsuelas interpretācijā. Alekss Vinsenss, starp citu, ir viena no spēcīgākajām figūrām mūsdienu sarsuelas interpretācijā - 2002. gadā Frančesko Vinjas konkursā viņš izcīnīja otro vietu un Plasido Domingo balvu kā labākais spāņu dziedātājs un labākais sarsuelu interprets.
Visus trīs sarsuelas galā vakarus 28., 29. un 30. decembrī kuplinās arī Valsts akadēmiskais koris Latvija, lai ārijas un duetus papildinātu ar spilgtajiem koriem, tādējādi veidojot pilnīgāku priekšstatu par spānisko muzikālo šovu – sarsuelu. Temperamentīgie spāņu ritmi sasildīs pat aukstajā Baltijas ziemā.