Tautlietu vārdene - valodas enerģijas vācele

Nemateriālās kultūras valsts aģentūra laidusi klajā literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes Tautlietu vārdeni. Apjomīgā izdevuma atvēršanas svētkos jautājot, kāpēc viņa, nebūdama valodniece, turpina apzināt, apkopot un skaidrot mūsu valodas parādības, Janīna Kursīte atbildēja – tā ir valodā noglabātā enerģija.

«Vairākus gadus es veidoju sev interesējošu vārdu krājumu, sava prieka pēc. Bet ceļi, nejauši vai jauši, kas to var pateikt, sakrustojās ar Jura Karlsona ceļiem, un viņa pēkšņo jautājumu, vai man nav padomā kaut kas ar mūsu nemateriālās kultūras mantojumu saistīts. Paldies viņam par šo drusciņ neprātīgo priekšlikumu, ko tikpat drusciņ neprātīgi es veicu, palīdzot ļoti lietpratīgai kompānijai», grāmatas prezentācijā, stāstot par Tautlietu vārdenes tapšanas vēsturi, sacīja Janīna Kursīte.

Tāpat kā pirms diviem gadiem, klajā laižot Neakadēmiskās latviešu valodas vārdnīcu jeb Novadu vārdeni un piedāvājot jaunu terminu vārdene, arī tautlietas ir Janīnas Kursītes piedāvāts jēdziens, ar to apzīmējot to, kas attiecas uz tautas tradīcijām visdažādākajās izpausmēs. «Tautlietas ir kā savstarpēji savienotas istabas, kurās visam ir sava vieta un visam ir savs zīmju klāsts, kurā vienlīdz pārstāvēti kā vieliskā, tā garīgā gabali. Kopā tas veido latvieša pasauli», raksta Tautlietu vārdenes autore grāmatas ievadā. Tautlietu vārdenē apkopotie un skaidrotie vārdi saistīti ar garīgiem priekšstatiem (piemēram, dievības, rituāli, svinības, skaitļu simbolika, parunas un zīmīgi izteicieni), lietiskiem priekšstatiem (ēkas un to daļas, darba rīki, trauki, apģērbs un tā sastāvdaļas, rituālu piederumi, nauda, mērvienības) un sabiedriskiem, ģimeniskiem, mantiskiem priekšstatiem (radniecības nosaukumi, šķirisko stāvokli un nodarbi raksturojošie nosaukumi). «Līdzīgi kā arheologs, izrokot no zemes rotaslietas, darbarīkus, apģērba fragmentus, veido priekšstatu par mūsu senču dzīvi tajā laikmetā, vēstures posmā, šī ir iedziļināšanās vārdu nozīmēs ar mēģinājumu saprast, no kurienes mēs nākam, un iespējams, arī, uz kurieni mēs ejam. Varbūt tā ir tikai neveselīga ziņkāre, bet man gribējās zināt, kāpēc latviešiem vārds «jā», ir aizgūts? Vai tiešām mūsu senči prata pateikt tikai nē?» – grāmatas atvēršanas svētkos skaidroja Tautlietu vārdenes autore Janīna Kursīte. Piemēram, vai zināt, kas ir govkuņģis un kā latviešu valodā ienākusi granapipka? Ja tautastērpu detaļas, un konkrēti, šo suitu villaines veidu, pārzina jomas speciālisti, granapipku kā grādīga dzēriena ekvivalentu, pateicoties Raimonda Paula dziesmai, latvieši lieto nemaz ne reti. Janīna Kursīte citē Blaumani, un skaidro, ka tā ir degvīna šķirne, kas Parīzes izstādē bija ieguvusi galveno balvu. Kā tad latvietis izrunās smalko grand prix? Tautlietu vārdenes bagātības smeltas gan no publicētiem folkloras avotiem, gan teicēju stāstītā, gan no daiļliteratūras un dokumentārās literatūras, kā arī zinātniskās un uzziņu literatūras.

«Arvien vairāk dzirdu gan sev, gan citiem uzdotu jautājumu – kas būs ar latviešu valodu pēc 20, pēc 50 gadiem. Pēc simts – nemaz neprasa neviens. Tas ir jautājums ar tādu kā nolemtības garšu. No vienas puses, varētu teikt un samierināties, ka viss reiz mirs, arī valodas pazūd. No otras puses, no pašiem runātājiem lielā mērā atkarīgs, vai viņi grib kādā valodā turpināt runāt», atgādina LU profesore Janīna Kursīte. Runājot tikai Tautlietu vārdenes valodā, mūs neviens visticamāk nesapratīs, taču zināt un apzināties savas saknes, tradīcijas un mūsu valodas bagātību gan lieti der, jo sevišķi tiem, kas sūdzas par tās nabadzību.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais