Latvijas Nacionālajā operā (LNO) izskanējis viens no gaidītākajiem sezonas projektiem – Verdi operas Otello koncertuzvedums. Tas klātienē ļāva baudīt tenora Aleksandra Antoņenko sniegumu titullomā, kas pamatoti tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām, bet arī grūtākajām tenoru lomām. Turklāt Dezdemonu pirmoreiz un ļoti pārliecinoši dziedāja līdz šim vairāk baroka repertuārā un Mocarta operās dzirdētā Inga Kalna. Abu šo dziedātāju dēļ Normunda Vaiča diriģētais koncertuzvedums nenoliedzami pieskaitāms pie sezonas nozīmīgajiem opermūzikas notikumiem, spītējot tam, ka dažādu apstākļu dēļ Otello jau pirms vairākām sezonām iecerētajam iestudējumam LNO tā arī nebija lemts tapt.
Pozitīvākais šā muzikālā projekta ieguldījums bija iespēja Latvijā dzirdēt Eiropā un pasaulē koncertējošus pašmāju solistus, ar kuriem katra tikšanās ir svētki. Turklāt šis ir jauns tandēms – šķiet, Aleksandrs Antoņenko un Inga Kalna kopā uzstājās pirmo reizi. Antoņenko Otello lomā jau piedzīvojis gan slavas stundas, gan kritiku, bet Ingai Kalnai šī bija vokāli spoža debija Dezdemonas tēlā, kas pavisam drīz turpinās gaitas vienā no Eiropas vadošajiem operteātriem. Sniegums Rīgā apliecina, ka Inga Kalna būs izcila Dezdemona – emocionāli piesātināta, sievišķīga, vokāli nevainojama. Tomēr kaut kā šajā koncertuzveduma pietrūka. Pats dīvainākais, ka tas pat nav tik daudz saistīts ar vokālo sniegumu, kā varbūt varētu domāt. Ko tad īsti mēs gaidām no koncertuzveduma? Teorētiski dramatiskā darbība nav obligāta. Muzikālās attīstības kolīzijas iešifrētas partitūrā, kas šajā gadījumā ir gana daudzslāņaina, īpaši jau orķestrācija. Arīdzan balss krāsas, īpaši jau vadošajam tenoram šādā tīrā, vizuālo efektu nepārsātinātā formā, iespējams parādīt visplašākās – šī opera pamatoti tiek uzskatīta par labāko Verdi opermūzikas šedevru. Taču Otello spēcīgais sižets un galvenā varoņa jūtu drāma neļauj iztikt bez iejušanās tēlā. Īpaši tādēļ, ka operas fabula un bēdīgais iznākums publikai ir labi zināms, līdz ar to Daces Volfartes palīdzīgā roka vērtusi koncertu tomēr nosacīti izrādei līdzīgu, pamatā izmantojot dažādus uznācienus un nogājienus no skatuves, atturoties no liekām darbībām, ko varētu pārprast vai neizprast līdz galam. Turklāt Aleksandrs Antoņenko ir ārkārtīgi temperamentīgs dziedātājs, kurš vienkārši nevar nespēlēt, izdzīvojot jebkura konkrētā varoņa stāstu. Vokāli tenora sniegums pierādīja - kopš Zalcburgas festivāla laika, kad viņa sniegums izpelnījās visai pretrunīgu kritikas vērtējumu, pēc lomas izskanēšanas citos Eiropas teātros, patlaban tā ir jau labi pieslīpēta un iegūlusies balsī, tādēļ liktenīgu nejaušību iespējamība samazināta līdz minimumam. Tenora tembrs ieguvis gana sulīgas varonīgas nokrāsas un baritonālu spēku, kas gan vietumis šķiet ejam pāri malām, taču šajā gadījumā diskutēt var tikai par klausītāju atšķirīgo skaņas gaumi, nevis par dziedātāja balss atbilstību repertuāram. Antoņenko ir viens no retajiem tenoriem pasaulē, kas salīdzinoši agrā vecumā var nodziedāt Otello, turklāt nemaz nelepojoties ar stiprām baritona saitēm, kas ir fundamentāls balsts plašajam balss diapazonam, piemēram, Plāsido Domingo - vienam no visu laiku labākajiem Otello lomas izpildītājiem. Jāatzīst, Antoņenko balss iespējas nelīdzinās nevienam citam šobrīd Latvijā skolotam tenoram. Tas gan nenozīmē solistu idealizēt, kā pie mums daždien pieņemts. Vismaz 5. martā viņa sniegumā bija dzirdamas kakla skaņas un forsējums, kas, protams, var būt skaidrojams ar mūsu ziemas klimata nelabvēlību. Vietām balss plūdumā varēja vēlēties vairāk atbrīvotības augšējo rezonatoru virzienā, izvairoties no žokļa pieturēšanas, kas negatīvi ietekmē skaņveidi. Tomēr galvenokārt šajā koncertā Aleksandra Antoņenko sniegumā stāsta ticamības nostiprināšanai pietrūka viena komponenta – noskatoties koncertversiju līdz galam, tā arī nesapratu, kur tad palikusi mīlestība – tā pati apmulsušā, pat mazliet naivā maura bezgala kvēlā un pazudinošā mīlestība, kas sadeg šaubu un greizsirdības uguņos, pakļaudamās viltīgā Jago provokācijām? Šis Otello jau no paša sākuma izskatījās gatavs atbrīvoties no Dezdemonas, ja vien atrastos kāds pamatots iemesls. Pat slavenais mīlas duets, par spīti tā vokālajam krāšņumam un abu solistu balsu saskaņai, nepārliecināja par šo jūtu eksistenci no Otello puses. Pretēji savā maigumā saviļņojošajam, inteliģentajam Ingas Kalnas lomas lasījumam (īpašs bravo par fantastiskajiem piano un līganajiem legato sevišķi smalki izstrādātajā Dezdemonas lūgšanā un nāves ainā) un centieniem arī ar minimālu dramatisko darbību aicināt skatuves partneri uz dialogu, paužot žestu valodā un skatienā mīlošas, bet likteņa priekšnojautu un baiļu pārņemtas sievietes trauslumu, Aleksandrs Antoņenko tomēr palika vairāk koncentrējies uz sevi, tādējādi nedaudz radot asociācijas ar «viena aktiera teātri», kurā bija gana daudz vētraina temperamenta, dusmu un greizsirdības, bet nemaz mīlestības.
Savukārt orķestra sniegums izskanēja ar šīs Verdi operas teju vāgnerisko vērienu, taču niansētā partitūra, manuprāt, prasa ažūrāku, grodāku lasījumu ne tik daudz ar dinamiskajiem kontrastiem, cik ieguldot vairāk darba atsevišķu instrumentu grupu skanējumā, lai kopaina veidotos no labi noslīpētiem, nevis neregulāras formas mozaīkas gabaliņiem. Vietumis arī orķestra varenā masa pārspēja solistu centienus. Īpaši tas sakāms par ansambļiem, kuros iezīmējās arī pamanāmas atšķirības galveno lomu atveidotāju un pārējo skaņveidē, padarot kopējo skanējumu neviendabīgu.
Lai arī Jāņa Apeiņa personīgā izaugsme gan vokāli, bet jo īpaši artistiski Jago tēlā ir pamanāma un sadzirdama, līdz īstam Jago viņam vēl patālu. Spilgtais rakstura atveidojums gan musinot Kasio (Viesturs Jansons), gan kolorīti iededzot greizsirdības ugunis Otello un panākot viņa atriebības zvērestu Dezdemonai, pārspēja vēlamo vokālo kvalitāti, ko varētu šajā partijā sagaidīt. Jago sievas Emīlijas loma šajā koncertuzvedumā bija uzticēta nule no kora mākslinieces par solisti pārtapušajai Olgai Jakovļevai, kas savas solistes ugunskristības izturēja Verterā, atveidojot Šarloti. Viņas balss šķiet piemērota Verdi repertuāram, augšējais reģistrs ir īpaši skanīgs, taču dīvaini likās tas, ka mecosoprāna krūšu reģistrs – sieviešu zemās balss krāsu kaste un lielais trumpis - labāk skanēja Ingai Kalnai, kas ir augsts, lirisks soprāns. Viesturam Jansonam ar Verdi iet grūti, viņa balss tam vienkārši ir par kamerisku. Oļegs Orlovs (Rodrigo), Krišjānis Norvelis (Montano) un Rihards Mačanovskis (Lodoviko) godprātīgi izpildīja uzticēto, taču bez īpaši atzīmējamiem pārsteigumiem.
Par spīti it kā šķietami labi zināmajam operas saturam, daudz saturisko nianšu paslīdēja garām titru trūkuma dēļ, kas koncertuzvedumos, īpaši jau atskaņojot tik sen nedzirdētu operu kā Otello ir būtisks atspaids. Tai pat laikā, atminoties, piemēram, Karela Marka Šišona vadītos koncertuzvedumus, tajos ne titru, ne dekorāciju nekad nav pietrūcis, jo emocionālais piepildījums tiek panākts ar izcilu muzikalitāti un perfektu sadarbību. Šajā koncertuzvedumā man būtu gribējies sajust, cik ļoti traģiski ar meistarīga un atriebīga nelieša palīdzību mīlestība var pārvērsties postošā un nāvi nesošā greizsirdībā. Var jau būt, ka tā ir tikai priekšstatu nesakritība ar iedomātu jābūtību, bet minētais Otello traģēdijas dziļums kā projicēts spoguļattēls jautās vienīgi Ingas Kalnas Dezdemonā.