Sintija Lenone. Džons. Tulkojis Jānis Elsbergs. Mansards Rokmūzikas faniem ar stāžu būtu vērts pievērst uzmanību divām apgādā Mansards izdotajām visnotaļ līdzīgi noformētām un sēriju atgādinošām grāmatām, kas veltītas 20. gadsimta roka leģendām.
Sintijas Lenones, Džona Lenona pirmās sievas, Džuliana Lenona mātes memuāru grāmata Džons, protams, veltīta Džonam Lenonam. Manuprāt, interesantākais šajā stāstā ir sākums. Tas vēsta, kā The Beatles dzima un veidojās, atklāj pavisam vienkāršu, mācībās slinku, bet ar mūziku apsēstu puišu un meiteņu dzīvi, uzdzīvi un attiecības. Grāmatā pavīd tādi šodien aizmirstu The Beatles līdzgaitnieku vārdi kā bundzinieks Pīts Bests un basģitārists Stjuarts Satklifs, tādi nosaukumi kā Quarrymen, John And the Moondogs. Labākais ir tas, ka Sintija Lenone pati ir šī stāsta sastāvdaļa un zina ko raksta, jo pieredzējusi visu pati savām acīm. Gan Džona Lenona nesavaldīgo un kauslīgo dabu, gan Stjuarta mitekli, ko dekorēja tukšs zārks, luksofors un citas grabažas, gan ballīšu dzīvi. Hronoloģiskā secībā cits citam seko neviena nepazītās rokgrupas Hamburgas periods, narkotikas, pirmais fanklubs, meiteņu greizsirdības un citas detaļas, kas atstāstītas sirsnīgi panaivā formā. Pāri visam, protams, ir viņa augstība Džons – amizanta ir vieta, kur Sintija raksta par Braiena Espataina homoseksualitāti, apgalvojot, ka Lenonam ar viņu nu nekas TĀDS nevarētu būt bijis. Liels šī izdevuma bonuss ir fotogrāfijas – pievērsiet uzmanību to visnotaļ daudznozīmīgajiem parakstiem.
Džons kopumā ir grāmata, kas neprasa lielu smadzeņu piepūli – vienkārši paplašināti teikumi, saskarsme ar leģendām, tomēr to vērts palasīt. Uzlieciet fonā, piemēram, Love Me Do, lasiet The Beatles stāstu un pie viena uzziniet, ka šī dziesmiņa sākotnēji nevienam īpaši ģeniāla nešķita.
Kleptons. Autobiogrāfija. Tulkojis Klāss Vāvere. Mansards
Ieraudzījis šo grāmatu, tīri vai sabijos – vai tiešām viņš prot arī rakstīt un spēj kaut ko tik garu sacerēt, tomēr pamanījis piezīmīti «by Eric Clapton with Christopher Simon Sykes» nomierinājos. Nudien neesmu spējīgs sagremot mūziku, kuru Kleptons rada, bet autobiogrāfija atstāj diezgan spēcīgu pat nomācošu iespaidu. Te nav Sintijas Lenones pačalošanas par greizsirdīgiem zaķiem, kas saskrāpē bītla kārtējai mīļākajai seju (nu ko gan no Liverpūles vispār var gribēt?). Ērika Kleptona savītajam stāstam varētu likt virsrakstu Atkarībnieka grēksūdze. To, ka šāda līmeņa zvaigzne spēs tik atklāti vēstīt par saviem dēmoniem, narkotikām un alkoholu nudien nebiju gaidījis. Šo darbu profilaktiskos nolūkos derētu lasīt priekšā jebkuram, kas sapņo par rokstāra vai popstāra karjeru, jo laikam jau tādu mūziķu, kas nomirst pārdozējuši vai pārdzērušies, ir krietni vairāk, nekā tādu kā Ēriks Kleptons, kurš bez īpašas koķetēšanas raksta, ka brīnās, kā vispār spējis palikt dzīvs, noraujot mūziķu bohēmas romantisko plīvuru un atklājot tās visnotaļ nepievilcīgās aizkulises.
Nedomāju, ka tāpēc, ka esmu izlasījis autobiogrāfiju, tagad skriešu uz tuvāko mūzikas veikalu, lai pirktu ripuļus ar Ērika Kleptona dziesmām, tomēr visu cieņu Leyla un Tears in Heaven autoram. Monētai ir vēl otra puse – tagad vēl vairāk nespēju saprast to popsu, kas labprāt uzrauj Kleptona dziesmu atvieglotās versijas. Nav nekāds jaunums, ka nauda nesmird, bet drusciņ rodas asociācijas ar kaut ko mazu, zilu un spārniņiem apveltītu.