Caur ērkšķiem uz zvaigznēm
Beidzamos desmit gados pasaules slavas virsotnes iekarojuši daudz talantīgu latviešu mūziķu. Daudz ir tādu, kuru karjerai esam sekojuši kopš agras jaunības, klātienē vērojot viņu pieaugšanu, izkūņošanos un pārvēršanos greznos tauriņos, taču ir arī neatlaidīgi sava ceļa gājēji, kas kā mūziķi patiesi piedzimuši un savas karjeras pirmos nopietnos soļus spēruši Rietumeiropā un par kuriem dzimtenē rausta plecus.
Tāda ir arī operdziedātāja Silga Tīruma – jau astoņus gadus viņa mīt Austrijā, kur pamazām veiksmīgi piepilda savus sapņus vokālajā mākslā. Šodien Silga dziedās savējiem Siguldas Opermūzikas svētkos.
– Pagājis jau krietns laiks, kopš aizbraucāt uz Austriju. Kādi mērķi un iespējas jūs motivēja doties uz Grācu, nevis mēģināt karjeru sākt veidot Latvijā?
– Tas bija pirms astoņiem gadiem. Pabeidzu Latvijas Mūzikas akadēmiju un kā operdziedātāja biju norakstīta. Pēc četriem mācību gadiem man tomēr bija lielas problēmas ar balss skanējumu. Jutu, ka neizmantoju savas balss maksimālās iespējas. Biju izgājusi grūtu dzīves skolu, cīnījusies ar šaubām, bet vēlamā rezultāta nebija. Taču mani nekad nav pametusi ticība, ka es darīšu to, ko vēlos, ka nesamierināšos un iešu tālāk, līdz sasniegšu mērķi. Man bija tikai divas iespējas – vai nu pamest šo profesiju, vai arī meklēt labu dziedāšanas speciālistu, kas varētu manai balsij palīdzēt. Pabeidzu Mūzikas akadēmiju kā koloratūrsoprāns, bet nejutos labi šajā repertuārā. Man ir dabas dots labs, skanīgs augšējais reģistrs, varbūt tādēļ tiku iedalīta šajā balss grupā. Tēlaini izsakoties, jutos kā zilonis trauku veikalā. Jutu, ka varu dziedāt kā koloratūrsoprāns, taču mana balss patiesībā ir smagāka, krāsaināka, pilnāka un spēcīgāka. Dziedāju vairāk kamermūziku, tādējādi atpūtinot balsi no neērtā koloratūrsoprāna repertuāra. Gadu nostrādāju arī Cēsu mūzikas koledžā kā vokālā pedagoģe, bet sapratu, ka tas pagaidām mani neinteresē, es vēlos dziedāt pati, atrast savu īsto balsi, kas tobrīd šķita iespiesta tādā kā pārāk šaurā rāmītī. Taču pedagogi kamerdziedāšanā – Maija Krīgena un Pēteris Plakidis – ticēja manām spējām un skubināja nepadoties, arī Arturs Maskats, kas piedalījās eksāmenu komisijā, mudināja doties uz ārzemēm mācīties. Esmu viņiem par to pateicīga. Tā sākās lielās pārmaiņas manā dzīvē.
– Kāpēc izvēlējāties Austriju? Par vokālās mākslas citadeli taču tradicionāli uzskata Itāliju.
– Itālija bija ļoti dārga, iespēju doties uz turieni izslēdzu uzreiz. Itālijā ir ļoti augsta mācību maksa un patiesībā mazliet nenopietna attieksme pret mācībām. Tur valda uzskats, ka mācīties var visi, kuriem ir nauda, vismaz toreiz bija radies tāds priekšstats. Tas mani atbaidīja. Vācija man absolūti neinteresēja, jo vācu dziedāšanas skola izraisīja protestu ar šauro skaņas veidošanu un padziedāšanu pusbalsī, skaņveidē neizmantojot elpas spēku jeb, kā dziedātāji saka, "neuzliekot uz elpas". Mocarts tanī laikā bija viens no maniem mīļākajiem komponistiem un īstenībā ir joprojām, par spīti tam, ka Mocartu dziedāt ir ļoti grūti. Iespējams, tieši Mocarts bija viens no iemesliem, kura dēļ izvēlējos doties uz Austriju. Austrija, Vīne man likās kā mūzikas Meka, jo tur dzīvojuši un radījuši neskaitāmi ievērojami komponisti. Biju bruņojusies ar apņēmību, taču mani dzina arī ziņkārība. Arī Anglija fascinēja ar profesionāliem un talantīgiem māksliniekiem, bet mācības un dzīvošana tur bija ļoti, ļoti dārga. Sponsoru man nebija, varēju paļauties vienīgi uz sevi. Austrijā bija liela konkurence iestājeksāmenos, bet, ja tika uzņemts, nebija jāmaksā lielā mācību maksa. Vīnē biju nokavējusi pierakstīšanos uz eksāmeniem, vienīgā vieta, kur varēju pieteikties, bija Grāca. Sakrāmēju savu koferi un kā Sprīdītis devos uz Grācu, nezinot, kas būs, kā būs, kas mani tur gaida. Vienīgā ideja, kas bija galvā, – nedrīkstu padoties, kamēr nebūšu sasniegusi mērķi. Ar informāciju un naktsmājām man palīdzēja Grācā dzīvojošā latviešu pianiste Ieva Oša. Ierados tur pilnīgi bez jebkādiem kontaktiem, bet piedalījos konkursā, izturēju, un mani savā klasē uzņēma viena no labākām pasniedzējām – austriešu dziedātāja Johanna Borovska-Isera. Ieguvu Erchercoga Johana stipendiju un biju laimīga, ka varu sākt īstenot savu sapni.
– Dziedāšana kā profesija – vai šo izvēli stimulēja jūsu ģimene?
– Manā ģimenē vairākās paaudzēs ir dziedājuši un spēlējuši dažādus mūzikas instrumentus. Mamma ir diriģente un bērnu mūzikas skolotāja Valkā. Viņa ir arī mana pirmā skolotāja. Arī tētim bija ļoti spožs tenors. Savulaik Aleksandrs Viļumanis seniors, noklausoties tēta balsi, bija ieteicis viņam mācīties konservatorijā. Taču viņu iesauca padomju armijā, un šo sapni piepildīt neizdevās. Vecākus kopā saveda mūzika un dziedāšana. Mani vecāki un brālis ir mani vislielākie kritiķi. Tā ir mana spēcīgā aizmugure, mans spēks. Pusaudzes gados sapņoju kļūt par diriģenti kā mamma, gribēju būt virsdiriģente un diriģēt Dziesmu svētku estrādē. Pašai tagad smiekli nāk, to atceroties. Tā mērķa vadīta, pabeidzu arī Alfrēda Kalniņa mūzikas koledžā kordiriģentus un vokālo nodaļu. Atceros, mamma toreiz bija ļoti neapmierināta, kad es viņai paziņoju, ka gribu savu dzīvi saistīt ar mūziku. Viņa mēģināja mani pierunāt to nedarīt. Neizdevās, jo es pēc dabas esmu ļoti stūrgalvīgs cilvēks. Nepadodos, pat ja iet grūti. Cēsu mūzikas koledžā mana mīļā vokālā pasniedzēja – skolotāja Gaida Ungure – pateica, ka man ir laba balss un ir jādzied. Viņa mani iedrošināja, lika noticēt saviem spēkiem un iemācīja dziedātprieku. Visu mūžu būšu viņai ļoti pateicīga. Taču, ja es nebūtu dziedātāja, tad, iespējams, būtu kļuvusi par ārsti. Man ļoti patīk palīdzēt. Nevaru mierīgi noskatīties, ja kādam sāp. Es vispār ļoti mīlu cilvēkus un ne tikai, varētu arī būt veterinārārste. Maza būdama, esmu uz māju stiepusi un ārstējusi dažādus slimus zvērēnus, un pieaugušie ir klieguši, lai nolieku slimo dzīvnieku zemē, dabūšot vēl kādu slimību.
– Kas pa šiem gadiem, ko esat pavadījusi Austrijā, ir mainījies? Vai esat guvusi kādas atklāsmes vai atziņas, kas saistītas ar mākslinieces dzīvi?
– Šie gadi, ko esmu pavadījusi Austrijā, ir padarījuši mani emocionāli stiprāku, izglītotāku, vispusīgāku, komunikablāku, veidojuši plašāku redzesloku. Austrijā man ir savi klausītāji un daudz labu draugu. Jā, protams, arī vācu valoda, ko esmu šajā laikā apguvusi, man kā māksliniecei palīdz, īpaši dziedot vācu repertuāru. Dziedot Vāgneru vai Štrausu, valodas zināšana man palīdz vairāk izjust satura nianses, krāsas. Esmu satikusi daudzus cilvēkus, kuri man ir ne tikai palīdzējuši, bet kurus nekad nebūtu satikusi, ja paliktu Latvijā. Kā vienu no tādiem varu minēt slaveno dziedātāju Kristu Ludvigu, Johannu Borovsku, diriģentu Gustavu Kūnu un daudzas citas spilgtas personības.
– Vai jūtaties piederīga vāciskajai/austriešu muzikālajai videi, un kas tajā ir īpašs vai īpatnējs?
– Vai jūtos piederīga šai videi? Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Austrija ir tā zeme, kur ļoti ciena savus tautiešus. Tas nozīmē, ka tev var arī nebūt tik labas un kvalitatīvas balss, bet, ja esi austrietis, tev būs priekšroka, jo tu esi savējais. Šajā ziņā daudzreiz ir nācies vilties gan man, gan visiem pārējiem cittautiešiem. Lai gūtu panākumus, jābūt pārākam par jebkuru austrieti, visu laiku jāattīstās un sevi jāpierāda. Tas ir devis stimulu būt formā un vienmēr sevi pilnveidot. Vācieši un austrieši ir pedantiski vācu valodas izrunas ziņā. Esmu izjutusi, ka mīl manu balsi, bet jūt latviešu akcentu. Šajā ziņā man ir ļoti palīdzējis pianists Māris Skuja. Domāju, ka man ir izdevies austriešu muzikālajā vidē iekļauties. Esmu strādājusi ar labiem pedagogiem un ieguvusi maģistra izglītību, labi veicies vokālajos konkursos. Esmu dziedājusi dažādas lomas un daudzus koncertus. Esmu apmierināta, taču nenoliegšu, ka mans ceļš ir bijis garš un grūts. Balss prasīja briedumu un lielu neatlaidīgu darbu ar sevi.
– Kas, jūsuprāt, dziedātāja ceļā ir visgrūtākais?
– Sākumposmā visgrūtākais ir atrast labu pedagogu, kas piemērots balsij, kas izpratīs patieso potenciālu, nevis izvēlēsies vieglāko ceļu attīstīt to, kas jau skan. Tas ir tiešām ļoti smalks darbs. Vēlāk dziedātājam pašam ir jābūt pietiekami paškritiskam, jāizvērtē, kas ir un kas nav piemērots viņa balsij, vienmēr jābūt labā formā – jebkurā dzīves situācijā un jebkādos apstākļos, nepārtraukti jāattīstās un sevi jāpierāda. Arī tie, par kuriem šķiet, ka viss iet kā pa sviestu, ļoti smagi strādā, lai nonāktu tur, kur atrodas. Slavas augļi ir saldi, bet nezinu nevienu, kam tie būtu viegli nākuši.
– Kāda šobrīd ir jūsu dziedātājas ikdiena?
– Otro gadu piedalos Tiroles Festspiel pie diriģenta Gustava Kūna. Viņš ir viens no populārākajiem diriģentiem Austrijā, Vācijā un Itālijā, ļoti stingrs, prasīgs un diezgan nežēlīgs diriģents. Pagājušo gadu dziedāju Evu Vāgnera operā Nirnbergas meistardziedoņi un šogad Papagēnu Mocarta Burvju flautā. Kūns šo operu traktēja ļoti savdabīgi, Papagēnas lomu iedodot lielai balsij. Man tas bija liels izaicinājums arī kā aktrisei, jo Kūns vienlaikus bija arī šā iestudējuma režisors. Nākamajā gadā būs atkal Nirnbergas meistardziedoņi, kur šoreiz jau esmu Eva pirmajā sastāvā. Kūns bija viens no tiem diriģentiem, kas atklāja, ka varu dziedāt Vāgneru un Štrausu. Šovasar jūnijā nodziedāju koncertu ar Vīnes Filharmoniķu grupu, kas arī apgrieza manu dzīvi kājām gaisā. Ir bijuši kopīgi projekti ar Kristu Ludvigu.
Tagad atpūšos mājās Valkā un gatavojos Siguldas Opermūzikas svētkiem. Runājot par tuvāko nākotni – esmu izturējusi konkursu Parīzes operā uz vairākiem projektiem. Tātad rudenī būšu Parīzē, bet šobrīd par to negribu runāt, jo esmu mazliet māņticīga. Ir arī citi piedāvājumi, būs jāizdara izvēle, taču kāda, to vēl negribu atklāt. Tāpat kā mani kolēģi ikdienā daudz strādāju ar savu balsi, mācos lomas, apmeklēju privātskolotājus. Balss attīstās un mainās nepārtraukti. Gribu iemācīties runāt tās valsts valodā, kurā es dziedāšu un kādu laiku dzīvošu, tāpēc pastiprināti mācos franču valodu.
– Pašlaik pasaulei sevi veiksmīgi pieteikuši vairāki latviešu operdziedātāji, kuru dēļ arī aģenti vairāk saausās, dzirdot Latvijas vārdu. Vai jūsu karjeru tas kaut kādā veidā ietekmējis?
– Jā, mēs, latvieši, varam lepoties ar tik ļoti daudz dziedātājiem, kas nes pasaulē Latvijas vārdu. Lepojos, ka nāku tieši no Latvijas. Vai tas ir ietekmējis manu karjeru? Domāju, ka īsti tomēr nē, esmu cīnījusies un pierādījusi sevi pati. Taču man prieks, ka mūsējiem veicas un ka tādējādi Latvija tiek pamanīta pasaules mūzikas elitē.
– Kas ir jūsu iecienītākais repertuārs?
– Jau otro gadu es sāku pastiprināti apgūt un iedziļināties Vāgnera un Štrausa opermūzikā. Te atkal ir jāpiemin Gustavs Kūns, kas mudināja šai mūzikai vairāk pievērsties. Nekad agrāk nebiju domājusi, ka tas varētu būt mans repertuārs. Šai mūzikai ir vajadzīga gan balss, gan personības briedums. Tā ir ļoti spēcīga mūzika. Ļoti daudz dziedu arī Mocartu, tas palīdz kontrolēt balsi, vokālo formu. Mocarta mūzikā neko nevar noslēpt, viss ir kā uz delnas, arī visas balss problēmas. Mana viena no mīļākām operām ir A. Vēbera Burvju strēlnieks. Patlaban mācos Agates lomu. Mana profesore un lielākā padomdevēja – dziedātāja Krista Ludviga – mudina ķerties pie Pučīni soprānu lielajām lomām. Tām šobrīd ļoti piesardzīgi tuvojos, prātīgi, kontrolējot situāciju. Starp lomām un ārijām labprāt atgriežos pie kamermūzikas – Mālera un Štrausa dziesmām, un Lista, kas pēdējā laikā veido manu kamermūzikas repertuāru. Pirms kāda laika pilnīgi saslimu ar Astora Pjacollas tango, pat sāku mācīties dejot tango, lai izprastu līdz galam šo žanru. Starp citu, šobrīd kopā ar pianisti Ievu Ošu gatavojam kamermūzikas koncertu, ko varēs dzirdēt arī Latvijā.
– Un kā ar opereti, kas Austrijā ir visai iecienīts žanrs?
– Esmu daudz dziedājusi arī opereti. Uzskatu, ka tās ir muļķības, ja kāds saka, ka operete ir balagāns – to dziedāt reizēm ir pat grūtāk nekā operu. Austrijā operete tiek augstu novērtēta. Principā, Austrijā, ja esi operdziedātājs, jāmāk dziedāt operete. Ja angažē kāds teātris, jādzied viss, nevar teikt, ka riebjas operete. Uz mani gan tas neattiecas, jo patīk dziedāt arī operetes. Ir reizes, kad gribas arī starp Evu, Grāfieni, Agati un Arabellu nodziedāt Silvu vai Rozalindu. Tikai ir viena problēma, par ko esmu daudz domājusi, – ja, opereti dziedot, pietēlo par daudz, tad ir risks, ka var sanākt farss. No tā jāprot izvairīties.
– Vai jums dziedāt Latvijā nozīmē ko īpašu?
– Jā, man Latvijā dziedāt nozīmē tiešām kaut ko īpašu. Tā ir arī ļoti liela atbildība. Latviešu publika ir ļoti sirsnīga, izglītota un arī kritiska. Mazliet uztraucos, jo mani šeit nepazīst, tāpēc zinu, ka sākumā vērtēs kritiski. Taču tas nav nekas jauns, es visu laiku to vien daru, kā pierādu, kas esmu un ko varu. Un es tiešām priecājos, ka man ir šī iespēja dziedāt Latvijā.
– Ko darāt tajā laikā, kad nedziedat?
– Man ļoti patīk sports. Esmu dažādu sporta veidu piekritēja. Bieži spēlēju tenisu un badmintonu. Savulaik gandrīz katru dienu gāju uz trenažieru zāli, kamēr sāku just, ka slodze ir par lielu un sāk traucēt balsij un elpošanas sistēmai. Esmu mazliet ekstrēmiste, tāpēc bieži nākas saņemties un sevi savaldīt. Vēl man ļoti patīk lasīt grāmatas. Un mācīties, apgūt kaut ko jaunu. Tajā pašā laikā reizēm varu tā vienkārši sēdēt, skatīties pa logu un pārdomāt, analizēt piedzīvoto. Kad esmu Latvijā, labprāt rušinos mammas dārzā. Šķiet, ka tā es saņemu zemes enerģiju tālākam darbam.