Padega versijas

Līdz nākamā gada 15. janvārim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) skatāmas divas Kārļa Padega simtgades atcerei veltītas izstādes: Baltajā zālē – Trauslais izaicinājums un Mazajā zālē – Padegs un pilsoniskā madāma.

Būtu naivi domāt, ka liels talants vienmēr atradīs ceļu pie savas auditorijas. Skaidrs, ka mārketingam mākslā ir tikpat liela nozīme kā citās nozarēs. Mainoties valsts iekārtām un sociālajai domai, reklāmstāsti par māksliniekiem dzīvo līdzi laikam – no vienas puses, tiem vienmēr jābūt leģendu apstiprinošiem, no otras – elastīgiem un jaunu informāciju piedāvājošiem. Ieskatoties latviešu padomju mākslas mantojumā, tagad daudzus autorus atzīstam par robežpārkāpējiem, sistēmas nesaprastiem un atstumtiem radošās brīvības cīnītājiem (reizēm pamatoti, bet brīžiem mazliet uzspēlējot, lai piesaistītu izstāžu apmeklētāju uzmanību), savukārt, ja pētām pirmās brīvvalsts laika mākslu, par galveno autsaideru jāatzīst klasiķis – talantīgais gleznotājs, zīmētājs, grafiķis un paštēla veidotājs Kārlis Padegs (1911–1940).

Viņa darbu tēmas un motīvi nenoliedzami ir saistīti ar paša veidoto tēlu un vēlamās pārsteiguma, pat šoka reakcijas izraisīšanu skatītājos. Par to, cik dendija ārišķība un spāniskā bravūra patiesībā atbilda Padega cilvēciskajai būtībai, lai šķēpus lauž vēsturnieki un psihologi. Un biogrāfi vai psihoanalītiķi pēta, kāpēc Vilhelma Purvīša dabasskatu meistardarbnīcas absolvents nesekoja tradīcijas pēdās, bet iedomājās zīmēt krogus padibenes, mošķus (galvenokārt pretkara ideju vadīts), kas tagad šķiet kā izkāpuši no Pink Floyd videoklipiem, neķītras un komiskas situācijas, kariķētus pašportretus, kā arī mulsinošas parafrāzes par mākslas klasiku (skat. Padega versiju darbam Svētais vakarēdiens).

Skaidrs, ka viņa darbos (lai cik izaicinoši tie joprojām daudziem šķistu) jaušamas romantiskas ilgas pēc bēgšanas no realitātes un cilvēciski saprotama vēlme izcelties starpkaru Rīgas mākslas vidē. Tāpēc visvairāk priecē darbi, kuros maska mazliet sašķiebusies un viņš atkāpies no paša noteiktās koncepcijas (piemēram, 1934. gada Vientulība). Jāpiebilst, ka satikšanās ar Padega diplomdarbu Osta (Doks) bija līdzvērtīga jebkura ārzemju šedevra ieraudzīšanai kādā Eiropas muzejā, bet par daudziem iepriekš neredzētiem darbiem (piemēram, Pēdējā māte – māte gāzmaskā) gribas teikt – jaunie gleznotāji, Padegs to izdarīja pirmais!

Domājot par Padegu, rodas asociācijas ar Čārlija Čaplina eklektisko klaidoņa tēlu. Aiz virspusēja komisma Čaplina filmās slēpjas dziļa smeldze un saviļņojums, ko rada perfekti notverts laikmeta traģēdijas atainojums. Līdzīgi kā Čaplins, arī Padegs izvēlējās draudzēties ar sabiedrības marginālijām, saskatot tajās pilnasinību un īstumu, pretēju iestīvinātajai – paredzamajai sabiedrībai. Taču šķiet, ka Padegam tas bijis īsts patvērums, bet izcilais angļu režisors un aktieris vienmēr apzinājies šīs idejas utopiskumu.

Atbilde uz jautājumu par Padegu mūsdienu kontekstā slēpjas ne tikai mūsdienīgā stilu sajaukumā (viņa daiļradē redzami gan sirreālisma, gan ekspresionisma, jūgendstila un pat popārta elementi), traģikomiskā un ironiskā attieksmē pret laikmetu, identitātes spēlēs, kuras šodien var novērot, piemēram, virtuālajā vidē, bet arī tajā, ka Padegs (gan viņa personība, gan darbi) ir interpretējams bezgalīgi, jo šis mākslinieks gribējis panākt, lai par viņu runā vienmēr.

Jāpiebilst, ka ar Padegam veltīto izstāžu un pasākumu (gaidāma tikšanās ar izstādes kuratoru Jāni Kalnaču, kā arī citi notikumi) programmu LNMM galvenā ēka uz trim gadiem atvadīsies no saviem apmeklētājiem, lai piedzīvotu pilnīgu rekonstrukciju un restaurāciju, no jauna durvis verot 2014. gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Padega jubilejai veltīto pasākumu sēriju papildina apgāda Neputns izdotā apjomīgā Jāņa Kalnača monogrāfija Rīgas dendijs un autsaiders.

Izklaide

Kultūrvietā “Hanzas perons” pagājušās nedēļas nogalē norisinājās “Austras balvas 2024” pasniegšanas ceremonija, kas beidzās ar nelielu (daudziem pat lielu) pārsteigumu – par prestižās balvas ieguvējiem kļuva jau daudzus gadus nepastāvošā grupa “kuba”, kura šovasar izdeva pirms diviem gadu desmitiem radītus ierakstus. Kā tā? Pavērsim priekškaru.

Svarīgākais