Mārtiņš Kalita – aktieris, kurš filmēsies pie Ņikitas Mihalkova

Nepārspīlēšu, apgalvojot, ka pirmsjāņu nedēļas galvenās, turklāt pozitīvās, kultūras ziņas avots bija Liepājas teātris, kurš medijiem izsūtīja preses relīzi ar šādu virsrakstu: Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita atveidos galveno lomu Ņikitas Mihalkova filmā!

Lai nu kā tiktu vērtēta Ņikitas Mihalkova pēdējo gadu darbība, viņš ir viens no ievērojamākajiem Krievijas režisoriem, kurš ierakstījis savu vārdu pasaules kino vēsturē, saņemot balvas prestižajos starptautiskajos kinofestivālos un ASV kinoakadēmijas Oskaru.

Ņikita Mihalkovs atzīst, ka uz šo filmu, kuras scenārijs tapis pēc krievu rakstnieka un dzejnieka Ivana Buņina stāsta Saules dūriens, gājis 35 gadus. Pirms gada Krievijas medijos izplatījās ziņa, ka lomu šajā filmā viņš piedāvājis Bredam Pitam. Tagad kļuvis zināms, ka filmēšana sāksies šā gada augustā, tā notiks līdz gada beigām Krievijā, Ukrainā un Šveicē, bet galvenā loma tikusi jaunajam Liepājas teātra aktierim. Tomēr tas nenozīmē, ka Mārtiņš Kalita uz laiku pazudīs no Liepājas teātra – viņš apvienos filmēšanos ar darbu teātrī, spēlējot repertuāra izrādēs.

Svarīgi, ka jauno aktieri atbalsta Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins: «Mārtiņš ir Liepājas teātra jaunais aktieris, kurš aktīvi tiek iesaistīts repertuārā. Ņikita Mihalkovs ir pasaules līmeņa kinorežisors. Buņina Saules dūriens ir literatūras šedevrs. Šāda kombinācija laimesratā iekrīt ļoti reti. Tāds gadījums ir jāizmanto! Kaut arī teātrim ir uzlikta papildu spriedze, plānojot repertuāru un jauniestudējumus, es personīgi atbalstu šo iespēju. Mārtiņam gribu novēlēt atcerēties, ka aktiera profesija rūdās TIKAI teātrī. Veiksmi!»

Saprotamu iemeslu dēļ par filmu Mārtiņš Kalita runāt izvairās. «Negribu pats sev bedri izrakt,» viņš saka.

– Apsveicu ar iespēju filmēties pie Ņikitas Mihalkova!

– Kad uzzināju, ka esmu apstiprināts lomai, emocijas bija tādas, ka realitāte uz kādu mirkli pazuda. Tā ir ļoti liela iespēja, ko sākumā nemaz nevar īsti aptvert. Domāju, ka jebkuram aktierim emocijas būtu ļoti līdzīgas, jo tas tomēr ir zināms režisors, darbi ir zināmi un redzēti. Tā brīža emocijas ir grūti aprakstīt. Prieks ar pozitīvu satraukumu. Tā diena bija saulaina. Tieši tajā dienā bija izrāde un spēlēt – interesanti, jo realitāte kaut kur pazudusi. Tā ir veiksme, protams. Paldies Dievam par šādu izdevību un visiem pārējiem apstākļiem.

– Pastāsti, kāds bija ceļš līdz šim piedāvājumam, kā tiki pie šīs lielās iespējas?

– Ar aktiera Egona Dombrovska palīdzību iepazinos ar producenti Gordanu Miļevčiču. Bijām pie viņas ciemos Maskavā. Egons man ir ļoti palīdzējis, arī pat neapzināti. Mans ļoti labs draugs Aigars Spāģis ir otrs cilvēks, kurš ļoti daudz palīdzējis, lai kaut kas varētu notikt. Uztaisījām videorullīti par mani, viņš palīdzēja, vienalga, bija rīts, nakts vai vakars. Viņš arī uztaisīja bildes, izsūtījām manu portfolio [to var noskatīties You tube – Martins Kalita/portfolio] producentei uz Maskavu. Tad izrādījās, kāds tur bija interesējies, prasīja vēl bildes. Bija ļoti maz laika, ar Aigaru atkal nakts laikā taisījām bildes. Tad jau bija notikums, kad Maskavā tikos ar pašu režisoru. Proves ilga piecas stundas. Gāja ļoti labi. Bija ļoti interesanti parunāties ar režisoru.

– Kādu iespaidu viņš atstāja? Kāda bija komunikācija?

– Ļoti pozitīva. Viņš atstāja vislabāko iespaidu. Bet par filmu pagaidām negribu runāt. Kaut vai tikai satikt, parunāties ar tādu režisoru, būt provēs, ir liels notikums. Jebkuram aktierim, jauns vai pieredzējis, vienalga, fakts paliek fakts –

tāda iespēja ir. Ļoti patīkami apzināties, ka mums Latvijā ir iespēja tikt filmēties pie lieliem režisoriem, ka tas nav neiespējami.

– Tātad, nokļūšana Mosfiļm datubāzē bija mērķtiecīgs solis, un tevi pamanīja.

– Viens pats jau to nevar dabūt gatavu. Egons Dombrovskis, producente, mans draugs – tie ir cilvēki, kas man palīdzēja. Arī Liepājas teātris, kas visu salika, lai tas varētu notikt, palaida uz provēm. Viss jau iet ķēdītē. Galvenais ir nebaidīties, un darīt visu, lai izdotos.

– Šķiet, ka liktenīga nejaušība ir tava nokļūšana teātrī, jo tu stājies reklāmas dizaineros?

– Tieši tā. Nebiju domājis kļūt par aktieri, es pat nezināju, ka par aktieriem mācās. Vienkārši nebiju vispār par to domājis. Tad man teica, lai eju pamēģināt, ka Liepājas teātris uzņem aktieru kursu. Pēdējā dienā iesniedzu dokumentus, visas trīs kārtas izturēju, aizbraucu uz Klaipēdu. Tur man visa tā padarīšana ļoti iepatikās. Sapratu, ka šai profesijai ir jēga. Ir jēga dzīvot, ja ir šāda profesija. Protams, paldies pasniedzējiem, viņi ielika ļoti labu pamatu profesijai. Izturēju visus četrus gadus un arvien vairāk profesija mani vilināja, jutu, ka tā ir mana vieta. Tad Liepājas teātris mūs visus paņēma darbā. Teātris nāca pretī ar labām lomām un labiem režisoriem, par to milzīgs paldies. Visu mūsu sarunu varētu veidot mani «paldies».

– Studiju process ir viena lieta, darbs teātrī – jau kas cits. Vai studenta gadu vīzijas sakrita ar divās darba sezonās piedzīvoto realitāti, kādas atziņas gūtas?

– Atziņa ir viena – cilvēks mācās visu laiku. Man šķiet, tas ir jebkurā darbā – skolā iemācies ābeci, tevi sagatavo, lai varētu sākt mācīties, attīstīties. Katram posmam ir kas neatņemams un ar savu vērtību. Tas sākums ir ļoti svarīgs – cik sevi ziedo, lai pēc tam, sākot strādāt teātrī, varētu labāk attīstīties. Pamats ir svarīgs. Tagad turpinu mācīties. Ar katru lomu. Cita padodas ātrāk, citai ceļš, kamēr tā atdzīvojas, ir grūtāks, bet katrs posms ir jauna mācīšanās, lai ietu uz priekšu. Ar katru sezonu iegūsti ko jaunu.

– Tava pirmā loma kā Liepājas teātra štata aktierim bija ne vairāk un ne mazāk Edgars Blaumaņa Ugunī. Loma, ko citi gaida un tā arī nesagaida. Liela atbildība, bet arī liela iespēja. Vai Edgars kļuva par īpašu lomu, kas vairāk skolojusi? Varbūt kāda cita?

– Katra loma kaut ko māca, bet Edgars ir loma ar zināmu atbildību. Jebkura loma, vienalga, liela vai maza, cik daudz tā dod pašam, atkarīgs tikai no aktiera – kā pret to attiecies. Katra loma dod jaunu pieredzi. Edgars ir liela loma, un, cik daudz tajā laikā man bija pieredze, sapratne, cik varēju no sevis dot, tik daudz arī no sirds darīju.

– Tagad spēlētu citādi?

– Protams, jo laiks ir pagājis, pieredze ir gūta lielāka.

– Tad kuras lomas pašam sirdij tuvākas? Vai teiksi, ka visas mīļas?

– Protams, ir. Visvairāk sirdī palicis Toms diplomdarba izrādē Stikla zvērnīca, kas tapa vēl Klaipēdā. To taisījām paši, ļoti daudz strādājām. Tāpēc laikam stāsts kļuva ļoti tuvs. Tenesija Viljamsa dramaturģija jau pati par sevi ir vienreizēja, ļoti laba. Tas arī bija gandrīz pirmais darbs uz skatuves.

– Esi spēlējis kolēģa Kaspara Goda dibinātā, neatkarīgā Goda teātra izrādē Žurka. Ko deva šī pieredze?

– Tā ir cita forma. Šī izrāde tiek spēlēta skolā, gandrīz mazās zāles izrāde. Kaut kas līdzīgs bija Mārtiņa Eihes izrāde, arī dimplomdarbs Kauja pie..., ko tāpat spēlējām skolā. Aktiera pieredze jau ir vienāda, spēlējot tik un tā notici apstākļiem, vienalga, esi uz skolas vai teātra skatuves. Tās jau ir tikai vides. Problēmas vai emocijas no tā nemainās.

– Šo divu sezonu laikā tev sanācis strādāt ar dažādiem režisoriem, piemēram – Rolandu Atkočūnu, Dž. Dž. Džilindžeru, nupat – Juri Rijnieku. Ir kāds, ar kuru profesionālā ziņā saproties labāk, ar kuru vieglāk vai gluži otrādi – grūtāk, un tāpēc varbūt interesantāk ir strādāt?

– Katram ir savs rokraksts. Ar Džilindžeru ir ļoti patīkami strādāt, man tas stils ļoti patīk. Varbūt reizēm man trūkst pieredzes, lai es varētu simprocentīgi to izdarīt. Jo lielāka pieredze, jo vieglāk strādāt. Tie materiāli, ko viņš izvēlas, to cilvēkstāsti ir tādi, kuriem nepieciešama lielāka pieredze. Vajadzīgi personīgie piedzīvojumi, lai lomas izskanētu vēl dzīvāk, patiesāk. Bet tik un tā ar Džilindžeru ir ļoti interesanti strādāt. Bet katrs, tieši tāpēc, ka strādā atšķirīgi, liek domāt citādi, meklēt spēles veidus.

– Viens no iemesliem, kāpēc jūsu kurss mācījās Klaipēdā, nevis Latvijas Kultūras akadēmijā, bija, lai Rīga nepārvilinātu, kā tas jau ir noticis ar daudziem Liepājas teātrim audzinātajiem aktieriem. Studijām beidzoties, ar jums tika slēgti līgumi, kas paredz noteiktu termiņu strādāt Liepājas teātrī.

– Līgums tika slēgts uz divām sezonām, tagad to pagarināja.

– Tad jautājums par Rīgas vilinājumu, nav aktuāls? Nebēgsiet projām? Necenšas kāds teātris pārvilināt?

– Nav tāda informācija bijusi. Varu pateikt, ka Liepājas teātris ir mīļš kā mājas, jau pašā sākumā bija ļoti pretimnākošs. Nav tā, ka turētu ēnā, deva lomas, izaicināja lieliem darbiem. Liepājas teātra trupa ir kolosāla, prieks spēlēt ar tādiem aktieriem.

– Līgums pagarināts uz konkrētu termiņu?

– Pašlaik pagarināts uz nenoteiktu laiku, visi strādājam.

– Tātad patlaban sevi redzi Liepājas teātrī?

– Protams. Viennozīmīgi.

***

Mārtiņš KALITA

• Dzimis 1986. gada 25. janvārī

• Izglītība: Klaipēdas universitāte

• Kopš 2010. gada Liepājas teātra aktieris

• Lomas Liepājas teātrī: Malēnietis – Raiņa un J. Zvaigznītes Malēnieši, Aleksejs Dmitrijevičs Stibeļovs – L. Andrejeva Sods un noziegums (Katrīna Ivanovna), Aleksis – L. Gundara Advents Silmačos (2012);

Puisis – K. Lāča, J. Elsberga, E. Mamajas Pūt, vējiņi!, Bils – R. Hodona Šikās kāzas (2011); Bernardo vai Bālais – L. Bernsteina, A. Lorenta, S. Sondheima, Dž. Robina Vestsaidas stāsts, Edgars – R. Blaumaņa Ugunī, Toms – T. Viljamsa Stikla zvērnīca, Vājprātīgais runātājs, Jaunietis, Vājprātīgais – J. Gruša Mīla, džezs un velns (2010); Skolotājs – K. Burānes Kauja pie…, Grigorijs Stepanovics Smirnovs – Divi A. Čehova joki (viencēlienā Lācis), Bankas locekļu deputācijas pārstāvis – Divi A. Čehova joki (viencēlienā Jubileja) (2009)

• Lomas citos teātros: Elvis jeb Preslis – S. Valters Žurka, Goda teātris (2011)

• Apstiprināts lomai Ņikitas Mihalkova filmā, kas veidota pēc Ivana Buņina stāsta Saules dūriens