Prieka un gaišas spītības kamols, kas dzima krūtīs – tur, kur sirds –, tā arī palika un nepazuda, un to nevar ne izstāstīt, ne atritināt.
1987. gada vasara, festivāls Baltica.
Tas pirmoreiz notika Lietuvā, un es atceros, kā meitenes savos tautiskajos brunčos slēpa Latvijas karogu – īsto, vienīgo, jo nevarēja jau zināt, ko par sarkanbaltsarkano teiks čekas glūņas. Un tad gājienā – te vienā, te otrā malā – atritinājās mūsu karogi, un puiši tos stiprināja pie baltiem karoga kātiem. Tad arī Lietuvas un Igaunijas nacionālie karogi uzvijās siltajā un draudzīgajā gaisā. Bija sajūta, ka esam uzvarējuši. Ka zaudējumu nebūs vairs nekad. Ka esam stipri un stiegraini kā priežu saknes mūsu jūras krastā.
Tautas valoda un dziesma, tautas skanējums un dejojums šķita kā drošs cietoksnis, kurā mums saudzēt un lolot mūsu valsti. Kā vairogs, kas sargās to, kas vēl patiesībā nav atdzimis. Cilvēki plūda uz šiem stiprās dvēseles svētkiem kā platas straumes, un ne aizdomu aizsprosti, ne šaubu vai baiļu sienas nespēja neko mainīt šajā plūdumā. Kad cilvēks sevi izjūt kā tautas daļu, nevis kā pasaules klaidoni bez identitātes, viņš top stiprs. Latvietis zina, kas ir viņa ceļš: ozolu gatvēs un vecvecāku atmiņās ierakstīts, Lielvārdes jostā, Gaujā un Gaiziņā iegravēts. Tāpat lietuvietis zina Nemunas miglas plīvurus un Ģedimina leģendas, bet igaunis – Sāremā kadiķu sīvumu un Munameģa tālumus. Visiem mums ir savs ceļš, kas atved atpakaļ uz mājām. Ikvienu. No visurienes.
Arī šogad gribas to pašu: lai Baltica ir kā saucējs uz mājām. Ar tādu pašu gaišās spītības kamolu tur, kur sirds. Jo tur sākas ikviena cilvēka ceļš uz mājām – uz savām īstajām mājām, kur latviešu valoda skan briljantdzidri kā rasa, krītot no zāles stiebra, kur dziesma kāpj debesīs ar Dieviņu runāt, kur karogs sarkanbaltsarkani atbalso tās dienas, kad nekas nebija svarīgāks par sirdi, ko ieliekam Brīvībai rokās.