9. augustā apstājušās ievērojamā Krievijas režisora Pjotra Fomenko (13.07.1932.–9.08.2012.) zemes gaitas. Viņš aizgājis mūžībā gandrīz mēnesi pēc savas 80. jubilejas un vairākiem pārciestiem infarktiem. Boriss Godunovs palika neiestudēts. Pirmdien, 13. augustā, teātra pasaule atvadījās no sava Meistara.
Pjotrs Fomenko – tas ir teātris, lai arī tikai viņa mūža otrajā pusē dzimis. Pjotra Fomenko teātris, viņa Meistardarbnīca, būtībā radās 1988. gadā, kad GITIS, tagad Krievijas Teātra mākslas akadēmijā, viņš uzņēma savu pirmo studentu kursu un pedagoģiskais darbs vainagojās ar slaveno Aleksandra Ostrovska lugas Vilki un avis iestudējumu, kas rādīts arī Rīgā. 1993. gadā viņi kļuva par jauna Maskavas teātra – Pjotra Fomenko meistardarbnīcas – kodolu, kas gadu gaitā apauga vēl ar citu Fomenko izlaidumu absolventiem. Fomenkas – tā arī viņus sauc, ar to saprotot īpašu stilu, Fomenko skolu.
Kādu laiku dzīvodama bez mājām, ar Maskavas vadības gādību Pjotra Fomenko meistardarbnīca ieguva bijušā kinoteātra Kijeva ēku, līdz varasvīri un sievas deva zaļo gaismu jaunas teātra ēkas celtniecībai tieši pretī vecajai. 2008. gadā Fomenko meistardarbnīcas kolektīvs iegāja modernā teātra mājā un atklāja to ar Ostrovska Līgavas bez pūra iestudējumu, kas pirms pāris gadiem bija skatāms Rīgā.
Līdz savai Meistardarbnīcai Fomenko strādājis vairākos teātros, televīzijā, arī kino. Fomenko izrādes saņēmušas virkni balvu gan Krievijā, gan ārpus tās. Viņa mīļākie autori – Puškins, Ostrovskis, Tolstojs. Fomenko audzēkņi ir tādi režisori ar vārdu kā Mindaugs Karbausks un Sergejs Ženovačs, kuram ir savs teātris – Teātra mākslas studija. Aktieri – māsas Kutepovas, Poļina Agurejeva, Gaļina Tjuņina, Madlēna Džabrailova, Jevgēnijs Ciganovs.
Fomenko stils – burvju impresionisms, kā to definējusi Marina Davidova. Tas nozīmē – psiholoģiskas spēles vieglums, valodas melodiskums, dzirkstoša improvizācija. Spēle it kā uz pirkstu galiem, vieglos elpas vilcienos, ātrā tempā un smalkās intonācijās. Mocartiskā jautrība un vieglums piemitis pašam Fomenko. Vēl viņa audzēkņi un kolēģi saka – cilvēks ar paradoksālu domāšanu, apbrīnojamām darbaspējām, provokators kā uz skatuves, tā ārpus tās. Cilvēks, kas dzīvoja ar elli dvēselē un pats tādēļ cieta – tā sacījusi Poļina Agurejeva.
Krievijas medijos publicētos atvadu vārdus caurvij milzīga zaudējuma sāpe – aizgājusi krievu teātra leģenda, psiholoģiskā teātra korifejs, beidzamo divdesmit gadu laikā, iespējams, vienīgā absolūtā autoritāte strīdiem un intrigām bagātajā teātra pasaulē.
«Tas ir milzīgs zaudējums mūsu teātra procesam un varbūt ne tikai krievu teātra procesam. Es Pjotru Naumoviču uzskatu par lielu režisoru, kas daudz izdarījis krievu repertuārteātra pozīciju un autoritātes nostiprināšanā. Tas ir īpaši svarīgi tieši tagad, kad uzbrukumu skaits tam audzis. Cilvēki, kas neorientējas mākslā, visādi vēršas pret repertuārteātra principu.» (Režisors Marks Zaharovs, mk.ru.)
«Fomenko piemita neticama pievilcība, kas izstarojās gan viņa izrādēs, gan teātrī. Tā ir savdabīga krievu dendija un padomju inteliģenta pievilcība, kas kaut kādā ziņā ir no pirmsrevolūcijas inteliģences pārmantota. Pasaulē viņš raugās ar skumju ironiju un piesaista cilvēkus, pateicoties savam dzīves azartam. Ne tikai trupu, bet visus, kas jelkad dzirdējis viņa uzvārdu. Šajā ziņā Fomenko mums bija pēdējais un pat ne viens no pēdējiem. Un diez vai kāds nāks viņa vietā. 21. gadsimts necieš tāda mēroga cilvēkus ar neapšaubāmu atzinību.» (Nikolajs Bermans, Gazeta.ru.)