Režisors – Alvis Hermanis Māksliniece – Monika Pormale Video – Katrīna Neiburga
Arno JUNDZE
Teicams pasaules klases teksts, lielisks Gundars Āboliņš šuvēja Šmules-Leibela lomā saspēlē ar Regīnas Razumas Šoši pirmā cēliena izskaņas stāstā Īsā piektdiena. Vēl jāpiemin Elitas Kļaviņas skatuviskās transformācijas no ugunīgās burves Šivtas līdz «ebreju princesei» Eimijai Vainhausai, kas, iespējams, var kalpot par tiltu starp mūsdienām un pagātni tiem, kam tā sveša. Tāds varētu būt īsais kopsavilkums par Alvja Hermaņa sezonas pirmo jauniestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī – Polijā dzimušā, bet sev par laimi uz ASV pirms Otrā pasaules kara emigrējušā ebreju rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Izaka Baševisa Zingera īsprozas dramatizējumu Kabalas noslēpumi. Ja vēlaties sastapties ar tiešām labu literatūru, kurai var noticēt no pirmā acu uzmetiena, un pieciest to, ka JRT nav brīnumlīdzeklis pret visām kaitēm, šī izrāde domāta jums.
Kā vienojošo, lai aptvertu Polijas hasīdu kopienu dzīves dažādās ainiņas, režisors izvēlējies mūsdienu lidostas bagāžas telpu. Viņš pats teicis, ka lidosta ir teju vai vienīgā vieta, kur var redzēt šos noslēpumaini savādos vīrus melnās drēbēs un cepurēs ar platu malu. Iespējams tomēr, lidosta ir lielā pārceltuve, jo uz skatuves redzamā ir mirusi pasaule – tā Eiropas Atlantīdas daļa, kas tika brutāli iznīcināta pasaules kara laikā. Lai tur nonāktu, ir jāšķērso melnā upe un jāpārvar gravitācija. Banāli? Tomēr teātrī un kino šī bieži vien klišejiski apvazātā telpa strādā, jo tā kopā ar muzikālo partitūru neuzmācas, bet rada noskaņu un sevi funkcionāli attaisno.
Nebija grūti pamanīt, ka starpbrīdī un pēc izrādes daļa publikas pauda neizpratni par acij neierasto, pārsātināti tricelīgo izrādes kustību partitūru. Droši vien tā arī paliks – kāds to pieņems, kāds nepieņems. Kustības esot veidojušās, iedvesmojoties no hasīdu paraduma lūgt Dievu ar visu ķermeni un skatoties Marka Šagāla gleznas. Sava līdzība tajā visā noteikti ir, un laikam jau būtu dīvaini, ja kāds uz skatuves tādā paskatā dietu Gatves deju. Tomēr, šo kņadu skatoties, prātā nāca vēl kāds gleznotājs, kurš mīlēja runāt, burtiski tulkojot no angļu valodas, «par klusuma kabatām». Šo vīru sauca Marks Rotko. Tās izrādē veidojas, atstājot telpu, kur padomāt.
Kabalas noslēpumi, manuprāt, ir viena no jēgpilnākajām sarunām par nāvi un dzīvi tās fonā, kāda pēdējā laikā bijusi mūsu kultūrā. Paradoksāli, bet vienlaikus tā ir tik dzīvespriecīga un dzirkstīga. Aiz lidostas loga pa skrejceļu ripo airBaltic lidmašīna – šis stāsts jau nav kabalu, bet gan par mums.
Līvija Dūmiņa
JRT iestudētie ebreju stāsti vispirms atmiņā nosēžas ar izcilā stāstnieka, šīs izrādes enerģētiskā centra Gundara Āboliņa un Regīnas Razumas virtuozo dzīves–nāves deju pirmajā daļā. Vēl izrādes pēcgaršā paliek Andra Keiša kaprača stāsta noskaņa «starp miroņiem labāk nekā starp dzīvajiem» otrajā daļā, kā arī Elitas Kļaviņas mūsdienu popkultūras ikonas, traģiskā melnā gulbja Eimijas Vainhausas tēls kā ebreju monētas otrās, mūsdienīgās puses nospiedums.
Efektīga un efektīva ir čemodānu–kapakmeņu metafora, tā pieliek punktu šai vairāk nekā divas stundas ilgajai «spoku lidmašīnas» pasažieru modināšanai, kas pavērusi vienu priekškara malu, ļaujot ielūkoties kādā noslēpumainā pasaulē ar holokausta asiņaino ēnu kā to vēstures summu, ko paturam prātā, kad runājam par ebrejiem.
Minētā dzīves–nāves deja stāstā Īsā piektdiena skatuviskajā risinājumā ir spožākā izrādes epizode, kur stāsta jēga, kustība un balss modulācijas samiksējas kopā, aizmetot mezglu, aiz kura aizķerties gan prātam, gan emocijām. Citos stāstos kustība vairāk paliek atsevišķā celiņā, kļūstot par komiskas groteskas elementu (īpaši pirmajā gabalā, stāstā Manuskripts), kas ēdas ar saturu, bet atsvešinājums nestrādā.
Par izrādes virsvērtību jāatzīst teksts – Izaka Baševisa Zingera stāsti, ar ko JRT paplašina savu skatītāju zināšanu apvārsni. Ja režisors Alvis Hermanis un aktieri būtu visiem pieciem stāstiem atraduši īsto atslēgu, būtu izcila izrāde.