Valērijs Fokins: «Režisoram ir jābūt iekšējam garīgam piedāvājumam»

«Kad uzzināju, ka Hamlets izvēlēts izrādīšanai Rīgā, es domāju par to, kā Latvijas publika to uztvers. Ir daži faktori, kas viesa cerības, ka šo izrādi te sapratīs, – te ir pietiekami senas teātra tradīcijas; te vēl nav izveidojusies stabila buržuāziska sabiedrība, kura labāk izvēlas skatīties mierīgu melodrāmu, jo viss pārējais ir vienalga; arī te ir izaugusi jauna paaudze pavisam citā politiskajā sistēmā, un es pieļauju – jaunieši ir pietiekami lieli maksimālisti, kas grib veikt savas pārmaiņas, kas grib citādāk veidot savu dzīvi un kuri, kā jau jaunībā piedien, ir gana kaismīgi savā izteiksmes veidā. Šodien nav laika poēzijai un spriedelēšanai, mans Hamlets ir vairāk pie zemes un diezgan cinisks,» saka režisors un Sanktpēterburgas Aleksandra teātra mākslinieciskais vadītājs Valērijs Fokins. Viņa iestudētais Viljama Šekspīra Hamlets nupat tika izrādīts Rīgā, teātra festivāla Zelta maska Latvijā ietvaros.

– Luga Hamlets jūs uzrunājusi divas reizes karjerā – 1978. gadā to iestudējāt teātrī Sovremneņņik, kas, kā pats sakāt, esot bijis eksperimentāls darbs un to redzējuši vien pārdesmit cilvēku. Pēc 32 gadiem to darījāt vēlreiz – Aleksandra teātrī Sanktpēterburgā. Kāpēc mūžam aktuālo jautājumu būt vai nebūt jūs uzdodat 2010. gadā Krievijā?

– Man šķita, ka ir atkal pienācis laiks iestudēt Hamletu – ne romantisku, ne filozofisku, ne intelektuālu, bet – jaunu, apjukušu un nesamierināmu. Laikam gaisā bija kaut kas.

– Būt vai nebūt atmosfēra?

– Arī. Jaunieši, kas sajūt noteikta līmeņa melus un kuriem ir nepatika pret to, kas notiek varas līmenī un valdībā. To varēja just gaisā un joprojām var just.

Man bija patīkami, ka mūsu Hamlets atrada kopīgu valodu ar gados jauniem skatītājiem, arī tiem, kas nav pat lasījuši lugu. Nezinu, kā ir Latvijā, bet Krievijā jaunatne nepārzina klasisko literatūru. Neraugoties uz to, mūsu Hamletu viņi uztvēra kā savējo, ir kā būtu iznākuši no viena bāra vai diskotēkas.

– Kas bija pats būtiskākais jautājums, uz kuru jūs gribējāt atbildēt pats sev, iestudējot šo darbu?

– Pats galvenais – kā šajā sistēmā eksistēt? Pilnībā aiziet un norobežoties no tās vai – cīnīties?

– Un?

– Es jau sen esmu atbildējis – es nodarbojos ar teātri.

– Tas nozīmē – aiziet?

– Ne gluži. Kāda tad ir alternatīva? Disidentisms? Demonstrācijas? Mītiņi? Es tam neticu, tas man pieņemams tikai galējos gadījumos. Pats esmu piedalījies tādās izpausmēs, bet tas bija 1985. gadā, perestroikas sākumposmā.

– Formulējiet, lūdzu, kas jums ir galējā robeža?

– Kad diktatūra nonāk līdz tādai netaisnības pakāpei, kad, neatkarīgi no tā, ar ko cilvēks nodarbojas, viņam ir jāiziet ielās.

– Tomēr pret šā laika demonstrācijām, kas notiek Krievijā, jums ir diezgan rezervēta attieksme, vismaz tādu to esat publiski paudis intervijās.

– Pret demonstrācijām, kas mūsdienās notiek Krievijā, attiecos normāli. Man nav negatīvas nostājas pret tām. Man nepatīk, ka mītiņos cilvēki ierodas, kā pie mums saka – tusiņa pēc, kā uz kārtējo iespēju parādīt un izpaust sevi. Ir daļa cilvēku, kas nāk tāpēc, ka viņi nav vienisprātis ar varu un pauž savu nostāju pret notiekošo, un tas ir labi, jo opozīcijai vienmēr ir jābūt, pat pie labas varas valstī ir jābūt citādi domājošiem. Tomēr, kad es redzu televīzijā, kā cilvēki mītiņos demonstrē sevi, nevis idejas un pārliecību, un mītiņš ir vien kāsaviesīgās dzīves sastāvdaļa un turpinājums demonstrācijai, man notiekošais šķiet smieklīgs un neinteresants.

– Un jūs esat izvēlējies atklāti nostāties varas pozīcijā.

– Es jau sen esmu izvēlējies ar teātra palīdzību meklēt zināmu māksliniecisku taisnīgumu un cīnīties par to. Un cīnīties arī var dažādi, arī diplomātiski un viltīgi. Jo svarīgs ir rezultāts – uz ko ej, ko gribi iegūt un panākt ne tikai sev. Varbūt tas skan ciniski, bet tā ir. Šis ir imitatoru laiks, kad visi imitē. Sabiedrībā imitē labo un ļauno, politikā imitē, mākslā vispār ir ļoti daudz imitācijas. Tāpēc man šķiet būtiski pa dažādiem ceļiem meklēt un atrast māksliniecisku taisnīgumu. Nekas nesanāks donkihotiem, dzīve ir daudz sarežģītāka. Vajag būt elastīgiem un vienlaikus – cīnīties. Nevis būt viltīgiem sevis dēļ, bet idejas un mērķa vārdā.

– Kas ir jūsu mērķis, kā jūs sakāt – rezultāts?

– Pirmkārt, lai teātrim būtu labāk un vieglāk dzīvot – finansiāli un organizatoriski, jo mūsu teātri, tāpat kā citus, nomāc ekonomiskā cenzūra. Otrkārt, man ir būtiski cīnīties pret tāda veida ideoloģisko cenzūru, ko es apzīmēju kā kritēriju sajaukšanu, teiksim, zaļš tiek uzdots par melnu. Esmu par dažādību un toleranci, taču, ja kāds redz citādāk, pārējiem nav jāpiekrīt tam, ka zaļš ir melns.

– Jums ir 66 gadi, jūsu radošā karjera bijusi izcili veiksmīga, un jūs atšķirībā no daudziem amata brāļiem neesat izmantojis teju vai katru izdevību, lai paustu savu personisko, profesionālo, pilsonisko un politisko attieksmi pret notiekošo, un izteicies tad, kad esat aicināts to darīt. Tomēr šā gada sākumā, īsi pirms Krievijas prezidenta vēlēšanu ieiešanas finiša taisnē, jūs atklāti nostājāties Vladimira Putina pusē, kļūstot par viņa atbalstītāju. Varējāt taču atbalstīt...

– ...sirdī un klusējot? Nē, šoreiz tas nebija iespējams, nepietika ar gribēšanu domās un dvēselē, tās bija sarežģītas un smagas vēlēšanas. Es ticu šim cilvēkam, un man bija svarīgi, lai viņš uzvar prezidenta vēlēšanās.

– Tomēr pirmo reizi mūžā jūs tik ļoti pietuvinājāties politikai un varai.

– Jā, tā var teikt. Lai gan arī 1985. gadā, perestroikas sākumposmā, es ļoti atbalstīju tos procesus, jo ļoti ticēju tai idejai un iespējai visu mainīt. Pēc tam es vīlos, jo sapratu – nekas nesanāk. Tagad es saprotu, ka nesanāca ne jau tāpēc, ka visi bija slikti, bet tāpēc, ka pārmaiņas nevar īstenot dažu gadu laikā.

– Cik gadu laikā var?

– Tādā valstī kā Krievija tas ir ilgs process. Gadiem 20–30 jāpaiet.

– Kopš perestroikas sākuma ir pagājis vismaz ceturdaļgadsimts.

– Ir jānāk jaunai paaudzei. Jaunām smadzenēm.

– Mēdz teikt, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā izvēlējusies un arī kādu tā pelnījusi, un, manuprāt, to pašu var teikt arī par teātri. Kādu teātri ir izvēlējusies mūsdienu Krievija, lai gan pieļauju, jūs teiksiet – tas ir tik dažāds, un tomēr – kāda ir jūsu pamatdiagnoze?

– Tas tiešām ir dažāds (smaida). Gan slikts, gan labs. Manuprāt, teātris šodien tomēr vairāk sliecas uz politikas pusi. Atkal modē nāk sociāls teātris, kas mums nebija raksturīgs pirms gadiem pieciem sešiem, kad daudz vairāk nodarbojāmies ar teatrāliem eksperimentiem. Laikam jau loģiski, jo laiks atkal ir tāds... Ap perestroikas sākuma laiku, no kāda 1985. gada līdz 1989. gadam, mēs iestudējām mūsdienu dramaturģiju, pat diezgan politiskas izrādes; arī es iestudēju izrādi Runā, domājot – ja visi teiks patiesību, tad pārējais notiks it kā pats no sevis un jau nākamajā dienā. Izrādījās, ka runāt jau drīkst un par to nekas arī nevienam nebūs, bet runāšana nenozīmēja arī pārmaiņas. Manuprāt, Krievijā šobrīd ir tāds pats periods, tikai citā līmenī. Varbūt – teātris vairs nerunā tik atklāti un tieši, ne vairs tik klaji publicistiski.

– Kādi jautājumi šodien aktuāli teātrī?

– Varas maiņa, varbūt – ne tiešā nozīmē, bet vairāk tajā aspektā, lai valdība sadzird savu tautu, lai pret to pagriežas ar seju. Tomēr gribu uzsvērt – tas nav primitīvā līmenī, sak, Putinu prom, lai nāk cits. Kurš cits? Es gribu dzirdēt šos uzvārdus. Tādu nav! Kad es teicu, ka esmu par Putinu, es domāju, ka šim cilvēkam vēl kādu laiku ir pienākums noturēt un saturēt šo milzīgo valsti. Tā vēl ir jāsatur kopā, jānotur kopā.

– Jānotur?

– Tā var uzsprāgt jebkurā brīdī. Un būs upuri, būs asinis, būs karš. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir Krievija, tajā vēl ir tumsonība. Kāpēc es nodarbojos ar teātri? Tāpēc, ka Krievijā tautu vajag padarīt kulturālāku. Tas ir visaktuālākais un primārais uzdevums. Krievija neatceras savu vēsturisko pieredzi, tā neatceras slikto, lai gan vajadzētu taču atcerēties...

– Vai tā nav bijis visos laikos?

– Tā ir bijis.

– Varbūt tā nav tautas neizglītotība, bet gan raksturs, un nevajag censties to mainīt?

– Jā, tā ir zināma vēsturiskā ģenētika, bet, manuprāt, to nepieciešams mainīt. Pamazām. Tomēr teātri nedrīkst novest līdz publicistikas līmenim, tikai līdz politiskiem lozungiem...

– Jūsu paša iestudētais Hamlets ir, ja tā drīkst izteikties, nodīrāts līdz serdei, no Šekspīra dramaturģiskā materiāla tur palicis ļoti maz, nekādas poēzijas, filozofijas...

– Tas ir tikai Hamlets. Turklāt es uzskatu, ka Šekspīra laikos tā bija brīva improvizācija par aktuālākajām norisēm sabiedrībā – kādu sodīja ar nāvi, pret kādu vērpa sazvērestību... Tā bija ļoti publicistiska luga, tikai vēlāk no tās uztaisīja filozofisku intelektuālu traģēdiju.

– Starp citu, kāpēc jūs neiestudējat daudzu režisoru tik iemīļoto dramaturgu Šekspīru, un no visām viņa lugām tikai Hamlets bijis jūsu uzmanības cienīgs?

– Nevaru pateikt. (Ilga pauze.) Atklātas kaislības mani nesaista. Šekspīra darbos ir atklāta kaislību sadursme, bet es uzskatu, ka cilvēks ir daudz sarežģītāks. Ļoti bieži cilvēks domā vienu, saka otru, bet dara kaut ko pavisam citu. Jo cilvēks ir sarežģīts, tāpēc man daudz tuvāks ir Fjodors Dostojevskis, Francs Kafka un citi autori, kas cilvēkā notiekošo daudz dziļāk un plašāk mēģina iegriezt uz āru. Šekspīra raksturi ir nosacīti, tie iet uz galējībām, uz finālu, bet man cilvēks ir dažāds.

– Varbūt jūsu niansētā pasaules izjūta, arī mākslā – nepateikšana līdz galam, ne pārāk tieša atklātība nāk no jūsu japāniskajām saknēm?

– Ļoti iespējams gēni spēlē noteiktu lomu. Lai gan teikšu atklāti – japāņi ir ļoti atklāti, naivi un pat bērnišķīgi cilvēki, kas tomēr var aiziet līdz galējībai, kas var būt arī nežēlīgi. Ļoti pretrunīgs salikums – bērnišķība ar galējību. Japāņus vajag iepazīt, lai gan, protams, pirmajā brīdī viņi rada iespaidu, ka ir cilvēki ar noslēpumu.

– Ar ko jūs joprojām pārsteidzat pats sevi?

– Ka man joprojām nav apnicis teātris, man patīk ar to nodarboties. Jo es itin mierīgi varu iedomāties sevi ārpus teātra, man nav arī kompleksu – ka man ir pienākums izdarīt vēl kaut ko teātrī. Domāju, ka šāda kompleksa man arī nekad nav bijis, jo es ļoti agri sāku strādāt teātrī – man bija tikai 24 gadi, kad mani darbā paņēma viens no valsts labākajiem teātriem Sovremeņņik. Esmu iestudējis 80 izrāžu, nu labi – būs 81 vai 85, nu kāda atšķirība? Daudz būtiskāk ir tas, ka man nav apnicis mēģināt, jo tieši izrādes iestudēšanas process man ir pats vērtīgākais, jo tieši mēģinājumos notiek visbūtiskākie iekšējie monologi un to formulēšana vārdos. Skaļa domāšana. Ja viss sakrīt labi, tad tās divas vai piecas stundas mēģinājumos četrās sienās ir pats vērtīgākais un daudz interesantāk nekā reālajā dzīvē. Jo tieši tad tas, ko mēs ikviens slēpjam sevī, var atklāties un iznākt ārā it kā aiz kāda personāža maskas. Mēģinājumos mēs varam atzīties daudzās lietās, kuras reālajā dzīvē nekad neatklāsim. Un vēl man īpaši patīk tā sajūta, ka mēģinājumos es varu nekautrēties par sevi, savām domām un emocijām. Protams, ka iepriekš teiktais nav visos iestudējumos, tie ir īpaši gadījumi, kad teātris man pašam ir kā terapija, sevis sakārtošana, iespēja nokļūt tuvāk Dievam... Tāpēc mani teātris vēl joprojām uzrunā. Ja jutīšu, ka apnīk, es mierīgi aiziešu.

– Lūdzu, atšifrējiet, ko šajā kontekstā ietverat vārdā «apnīk»?

– Nu nezinu... Nē, zinu, ko atbildēt – kad jutīšu, ka man nav ko piedāvāt teātrim. Jo ikvienam režisoram ir jābūt iekšējam garīgam piedāvājumam, nedrīkst tā vienkārši – atnākt un iestudēt tāpat vien kaut ko, tas taču būtu netalantīgi un vienkārši smieklīgi.

– Vai varat raksturot sava «iekšējā garīgā piedāvājuma» pašreizējo frekvenci – uz ko tas noskaņots?

– Jau desmit gadu es strādāju Aleksandra teātrī Sanktpēterburgā, un tas, protams, atstāj manī zināmus nospiedumus. Turklāt Aleksandra teātris ir vecākais nacionālais teātris Krievijā, viena no vecākajām skatuvēm Eiropā. Kad gāju uz šo teātri, mans galvenais uzdevums bija to pagriezt dzīva un mūsdienīga teātra virzienā, vienlaikus saglabājot tradīcijas, kas tajā ir, un tas nav viegls uzdevums, tomēr, labāk vai sliktāk, tas tomēr sanāk. Sena teātra reformēšana, tradīciju savienošana ar novatorismu – tas mani šobrīd arī interesē kā profesionāli. Pēdējā laikā ļoti reti esmu iestudējis mūsdienu lugas, bet domāju, ka drīz iestudēšu. Jo jūtu nepieciešamību.Mums – man un četriem jauniem režisoriem – ir ideja kopā veidot izrādi par mūsdienu Ņevas prospektu. Dramaturģisko materiālu rakstām paši, uzklausot, noklausot un novērojot, un, protams, daudz improvizēsim mēģinājumos... Par to, kā šis prospekts joprojām melo, māna, viļ...

– Kādu formu jūs, teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors, vairāk lietojat – mēs vai es, teiksim, mūsu vai mana izrāde?

– Kā režisors es nodarbojos ar autorteātri, un tas vienmēr ir – es. Lai gan, protams, aktieriem ir jāpieņem manas ieceres. Tas ir sarežģīts un viltīgs ceļš. Kad biju jauns režisors, es atnācu uz mēģinājumu un uzreiz sāku stāstīt, kā visam ir jābūt, bet aktieri nesaprata, ko es tik kaismīgi ņemos, bet tagad man ļoti būtiski ir aktierus uzvilināt uz mana ideju un domu ceļa... Es ļoti rūpīgi gatavojos gan mēģinājumiem, gan iestudējumam kopumā, es pat rakstu izrādes partitūru, es zinu, kā izrāde sāksies un tā tālāk, bet, kad sāku mēģināt ar aktieriem, es savu partitūru nolieku malā, lai gan, protams, visu atceros. Galvenais – es zinu mērķi, kur man jānokļūst, bet es ļaujos plūdumam, jo īpaši – sastopoties ar talantīgiem aktieriem. Un tas man ļoti patīk, jo galu galā tieši aktieris ir manas partitūras izpildītājs. Kad biju jauns režisors, es cīnījos, lai aktieri precīzi realizē manis izdomāto, bet tagad zinu – visas labās un noderīgās idejas vienalga paliks izrādē, atradīs vietu un iespēju izspraukties.

– Kopš kura laika par sevi sakāt – kad es biju jauns režisors? Vai tam ir sakars ar amatiem, apbalvojumiem, gadiem...?

– Mūsu profesijā jācenšas visu laiku būt jaunam režisoram, bet tā ir atsevišķa tēma, jo šī ir viena no nedaudzajām profesijām, kas jebkurā fiziskā vecumā dod iespēju pierādīt to, ka esi jauns, viss atkarīgs no smadzenēm, no domāšanas. Kas attiecas uz jautājumu, kad es sapratu, ka neesmu vairs jauns režisors, man jāsaka – kad es vairs nepieļāvu rupjas kļūdas.

– Piemēram?

– Neuzticēšanās aktierim ir ļoti rupja kļūda ar nopietnām sekām. Tomēr šādas kļūdas ir pieredzes jautājums.

– Kā jūs kultivējat un nodrošināt sevī spēju kvalitatīvi iestudēt izrādes, strādājot gluži kā pie konveijera – vienu beidzat, otru sākat, jo, paskatoties uz jūsu radošo biogrāfiju, praktiski nevar atrast pauzes. Protams, to var saukt arī par ļoti laimīgu radošo ceļu, tomēr...

– Man tas ir normāls stāvoklis – vairākas idejas paralēli. Nav pat teikts, ka es visas realizēšu, jo, sanāks vai nesanāks pie tām strādāt, tas nav no manis, nav no cilvēka atkarīgs.

– Vai zināt, kā nekļūt par vecu marasmātiķi savā profesijā?

– Galvenais – jābūt ļoti nopietnām pretenzijām pašam pret sevi. Un pašam sev jāatgādina, ka ik dienu sevi ir jāpierāda. Ja šo iekšējo pretenziju pret sevi zaudē, ja aizmirsti šo profesijas aksiomu, tad esi miris profesijā vienalga kādā vecumā. Es saprotu, ko jūs domājat – ir daudz liekulīgu un ieaijājošu faktoru, kas rada ilūziju režisoriem pašiem par sevi, – tituli, prēmijas, atzinības... Ticiet man – ir patīkami, tās saņemot, bet es par tām aizmirstu jau nākamajā dienā. Esmu izstrādājis sevī šo pieradumu – aizmirst par tituliem un atzinību. Jo tās novērš uzmanību.

– Kā jūs to zināt? Ir pieredze?

– Man rodas sajūta, ka es vairs nebaidos. Un, ja rodas sajūta, ka šis ir tikai kārtējais mēģinājums, kārtējā izrāde, ko...

Protams, ka savas bailes nekad nevienam publiski nerādīšu. Protams, ka es vairs nebaidos par to, ko teiks, bet par to, ka man nesanāks tāda izrāde, kādu to gribu. Tas ir pats galvenais – lai plaisa starp to, ko esmu gribējis, un to, kas ir, būtu maksimāli maza. Kamēr režisors ir iekšēji norūpējies par šīs plaisas apjomu, tikmēr viņš ir dzīvs.

– Ko šo gadu laikā teātris ir izdarījis ar jums?

– Tas ir mani darījis labāku. Tas man devis iespēju sevi daudz analizēt, un tas ir ļoti liels ieguvums. Mūsdienās daudzi tik dzīvo nost un nemaz nezina, kas tas ir – sevi analizēt. Ar sevis analizēšanu es nedomāju pašiznīcinošu sevis graušanu, bet gan savu kompleksu un trūkumu atpazīšanu un pārvarēšanu, tikšanu galā ar iekšējām bailēm. Un pats galvenais – saprast savu dabu. Saprast sevi.

Valērijs FOKINS

Režisors, aktieris un pedagogs

Dzimis 1946. gada 23. februārī. Mammas tēvs bijis Japānas diplomāts, kas 20. gadsimta 30. gados strādājis Padomju Savienībā un aizbraucis atpakaļ uz dzimteni

Sanktpēterburgas Aleksandra teātra mākslinieciskais vadītājs (kopš 2003. gada), V. Meierholda radošā mantojuma komisijas vadītājs, viens no V. Meierholda centra dibinātājiem

Kopš 2012. gada janvāra ir biedrs Tautas štābā, kas atbalstīja Vladimira Putina kandidatūru Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanās

Absolvējis Maskavas Mākslas skolu, strādājis par dekoratoru vairākos teātros un arī veidojis scenogrāfiju amatierteātra iestudējumiem. B. Ščukina teātra skolu (1970). Strādājis par režisoru teātrī Sovremeņņik(1970–1980), bijis M. Jermolovas Maskavas dramatiskā teātra mākslinieciskais vadītājs (1985–1991). Iestudējis izrādes teātrī Satirikon, Oļega Tabakova teātrī. Iestudējis izrādes Polijā. Ungārijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Japānā un ASV

Krievijas Federācijas Tautas skatuves mākslinieks (1996). Četrkārtējs Krievijas Federācijas valsts prēmijas laureāts

Kopš 2006. gada Krievijas Federācijas prezidenta Kultūras padomes prezidija loceklis

Kopš 2012. gada Krievijas Teātra režisoru ģildes priekšsēdētājs

Vairāku grāmatu autors

Dēls Orests ir jurists; mazmeitas Tatjana (9) un Marija (7)