Karels Marks Šišons: "Neredzu iespēju tā turpināt"

Pāris dienu pirms ļoti gaidītajiem Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) Vecgada koncertiem ar Elīnu Garanču par aiziešanu no orķestra mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amata publiski paziņoja Karels Marks Šišons.

Šī ziņa, iespējams, daudziem bija pārsteigums, ņemot vērā, ka 2012. gada februārī ar diriģentu tika parakstīts līguma pagarinājums līdz 2015. gadam. Tāpēc tikāmies ar diriģentu, lai viņu iztaujātu par atkāpšanās kontekstiem.

– Kādi ir jūsu atkāpšanās galvenie iemesli un kādēļ tieši tagad, kad faktiski kopš galvenā diriģenta līguma pagarināšanas uz vēl vienu termiņu nav pagājis pat gads?

– Es par to esmu domājis jau kādu laiku. Pēdējā gada laikā orķestrī ir noticis daudz tāda, kas lika man saprast, ka, iespējams, mans laiks šajā orķestrī ir beidzies. Tas nav tādēļ, ka es vēlētos pamest LNSO, bet tādēļ, ka, jau stājoties amatā 2009. gadā, es pilnīgi skaidri definēju, ka mans mērķis ir kvalitatīvi attīstīt orķestra māksliniecisko līmeni. Es nevēlos apstāties pie sasniegtā un turpināt to tikai uzturēt. Ja dažādu iemeslu dēļ man ir jāapstājas šajā kvalitatīvajā attīstībā, tad man ir pienācis laiks atvadīties. Un acīmredzot šis mirklis ir pienācis tagad. 2012. gada februārī, kad tika parakstīts mans līguma pagarinājums, es vēl ticēju un jutu, faktiski pat biju pārliecināts, ka mums kopā ir iespējas attīstīties kvalitatīvi. Taču aptuveni tajā laikā mūziķi sāka man pārmest, ka es neturu savus solījumus. Respektīvi, es biju vairākkārt publiski solījis atkāpties no amata, ja Kultūras ministrija neko nedarīs orķestra finansējuma palielināšanas jomā. Un tā arī diemžēl ir noticis. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc atkāpjos. Jo rīcības trūkumam no ministrijas puses ir būtiskas sekas – orķestra mūziķi ir vīlušies un sarūgtināti, un es kā galvenais diriģents tur diemžēl neko nevaru darīt.

– Bet faktiski galvenā diriģenta tiešais pienākums taču nav panākt finansējuma palielināšanu orķestrim?

– Faktiski nē. Bet neviens jau nevar orķestrim pavēlēt justies citādi. Tā bija mana atbildība, un daudzi uzskata, ka arī vaina, ka nespēju panākt no Kultūras ministrijas to, ko biju solījis, līdz ar to arī orķestris nesaņēma ne atzinību, ne novērtējumu par mākslinieciskajiem sasniegumiem, kas paradoksālā kārtā bija panākti finansiāli vissmagākajā laikā, ne arī signālus, ka kaut kas varētu mainīties. Mūziķi sāka paust viedokli, ka man nav tiesību no viņiem pieprasīt vēl augstāku māksliniecisko kvalitāti, ja viņi par to nesaņem atbilstošu atlīdzību, turklāt vienādu atlīdzību saņem visi Latvijas orķestri neatkarīgi no tā, kā spēlē. Māksliniecisko ideālu vietā primāra kļuva izdzīvošana. Nav noslēpums, šī attieksme veidojusies arī no fakta, ka nozares ministrija nav novērtējusi – LNSO ir kvalitatīvi atšķirīgs no pārējiem orķestriem. Ja tas netiek pamanīts, protams, kādā brīdī vadzis lūst. Visas šīs situācijas rezultātā izveidojās mūziķu grupa, kas arī manu darbu padarīja visai sarežģītu, lai neteiktu, ka neiespējamu, un tas bija beigu sākums.

– Tātad tomēr pastāv apstākļu izraisīts iekšējs konflikts?

– Jā, taču tās jau ir ministrijas attieksmes sekas. Esmu pārliecināts, ka man nenāktos atkāpties, ja Kultūras ministrija būtu devusi kādu zīmi, ka novērtē LNSO darbu un ka šis orķestris nav salīdzināms ar citiem. Man ir sāpīgi to teikt, bet pa visu šo laiku kultūras ministri esmu saticis tikai vienā koncertā, esmu viņai rakstījis vairākas vēstules, bet ne uz vienu neesmu saņēmis atbildi, ministrija ir atbildējusi orķestrim, taču ne man personiski. Tas ir pirmais gadījums, kad saskaros ar šādu attieksmi un tik acīm redzamu kultūras ministra nekompetenci savā nozarē.

Nedaudz ieskicējot situāciju orķestrī, kā galvenais diriģents es sāku kvalitātes uzlabošanas darbus vispirms pūšaminstrumentu grupās, un tie bija veiksmīgi, klausītāji pamanīja atšķirību. Taču, tiklīdz vienā grupā būtiski mainās snieguma kvalitāte, tiek pamanītas nepilnības arī citās grupās, tostarp stīginstrumentu vidū. Kamēr uzmanības centrā bija pūtēji, stīdziniekiem tas viss ļoti patika, bet, kad pienāca viņu kārta snieguma kvalitātes izvērtēšanā, viņi izrādījās neaizskarami. Brīdī, kad paziņoju, ka divām konkrētām stīgu grupām būtu nepieciešami līdzīgi kvalitātes uzlabošanas procesi, kādi jau tika piemēroti pūšaminstrumentu grupās, pēc divām nedēļām tika ievēlēts jauns orķestra arodbiedrības vadītājs Aldis Grunde, kura darbība un izteikumi būtiski pasliktināja orķestra un administrācijas attiecības. Ja arodbiedrības sanāksmēs man kā galvenajam diriģentam un orķestra valdes loceklei ir jāklausās tādi uzsaukumi kā: «kam jums vispār vajadzīgs galvenais diriģents, jūs paši varat būt sev noteicēji; jums nav vajadzīga administrācija, jūs paši varat pieņemt lēmumus», sajūta kļūst diezgan dīvaina. Es vērsos arī pie orķestra ar aicinājumu izvērtēt, vai šāds arodbiedrības vadītājs tiešām pārstāv orķestra intereses, taču sastapos ar interesantu fenomenu – klusējošo vairākumu, kas nesaka neko, un atsevišķu mūziķu grupiņu, kas spēj autoritatīvi uzdot toni.

Gan mākslinieciskā, gan arodbiedrības vadība ir orķestra mūziķu vēlēti pārstāvji, taču man ir priekšstats, ka orķestris kā kolektīvs ir diezgan sašķēlies un nav vairs stiprs. Tā pati mākslinieciskā padome, kas šobrīd kaismīgi aizstāv dažus mūziķus, kas izdomājuši, ka neesmu atbilstošs LNSO prasībām, un viņu viedoklis izrādās noteicošais, vēl pirms gada bija gatava šiem pašiem mūziķiem rīkot noklausīšanos snieguma kvalitātes kontrolei – šī situācija mani tiešām pārsteidz. Es vienmēr esmu uzsvēris, ka visi orķestra mūziķi ir vienlīdzīgi, un man nav pieņemami, ka daži sevi uzskata par vienlīdzīgākiem nekā citi. Taču vēlreiz gribu teikt, ka, manuprāt, radusies situācija ir sekas Kultūras ministrijas nepietiekamajai uzmanībai, kas tiek veltīta LNSO kā nacionālas nozīmes kolektīvam.

– Diez vai Kultūras ministrijas kompetencē ir risināt orķestra iekšējās problēmas. Ir taču tikai normāli, ka darba kolektīvā, kurā ir gandrīz simt cilvēku, rodas domstarpības, un tās būtu jāatrisina iekšēji.

– Jā, taču šajā situācijā neparasti ir tas, ka orķestris nav vienots. Līdz šim nekad man nav gadījies saskarties ar situāciju, kad orķestra viedoklis nav skaidrs un tas arī netiek formulēts. Man ir žēl to teikt, bet, manuprāt, LNSO nav spējīgs noformulēt, kas ir tas, ko viņi vēlas vai nevēlas kā vienība. Klusējošā vairākuma klusēšana nepalīdz. Mans mērķis saistībā ar LNSO vienmēr ir bijis panākt, lai tas kļūtu labāks nekā agrāk un lai jaunie un garā jaunie mūziķi spētu noturēt tā kursu nākotnē. Diemžēl pašlaik izskatās, ka notiek pretēji – orķestra noskaņojumu kontrolē tie, kas nevis vēlas kvalitatīvas pārmaiņas, bet nevēlas nekādas pārmaiņas un savus individuālos plānus uzskata par svarīgākiem. Un tas mani apbēdina, taču es ar to neprotu cīnīties. Tādēļ manu mērķu sasniegšana ir kļuvusi neiespējama. Mana atkāpšanās nav tikai bēgšana no sarežģītas situācijas, man nav instrumentu, ar kuriem varētu uzlabot situāciju. Lai galvenā diriģenta palikšana amatā būtu saprātīga, viņam vajadzētu saņemt vairākuma atbalstu un uzticēšanos. Man šāda vairākuma atbalsta pašlaik nav. Taču iemesls, kāpēc es vispār runāju par radušos situāciju ar medijiem, ir tas, ka man šķiet, ka esmu parādā atbildi klausītājiem, kuri allaž mani sagaidījuši izpārdotos koncertos un snieguši man gandarījumu kā mūziķim. Un, starp citu, man arī ir aizdomas, ka daļa orķestra ir apmulsuši un nesaprot manus atkāpšanās iemeslus, līdz ar to domāju, ka arī viņi ir pelnījuši zināt.

– Kas īsti notika ar 12. oktobra sezonas atklāšanas koncertu, kuru nediriģējāt it kā veselības problēmu dēļ, savukārt nākamajā dienā diriģējāt nākamo savā kalendārā paredzēto koncertu Parīzē ar Elīnu Garanču? Droši vien šis jautājums joprojām urda gan daudzus mūziķus, gan publiku, kurai šis fakts tika pavēstīts sabiedriskajā televīzijā.

– Man nav nekā slēpjama. Uzskatu, ka šis sižets, kura mērķis bija radīt skandālu ap manu personību, bija nekorekts gājiens. 7. oktobrī biju saslimis un zvanīju Ilzei PaidereiStaķei, lai brīdinātu, ka neesmu vesels un nezinu, vai varēšu ierasties diriģēt sezonas atklāšanas koncertu Rīgā. Pēc divām dienām man jau vajadzētu piedalīties preses konferencē, bet tas diemžēl nebija iespējams. Tāpēc orķestra administrācija operatīvi reaģēja, sameklējot man aizvietotāju – diriģentu Olari Eltsu, lai neapdraudētu sezonas atklāšanas koncerta notikšanu, un tas bija pareizs lēmums. Ja es būtu vēlējies slēpt faktu, ka man 13. oktobrī ir paredzēts koncerts Parīzē, šī informācija nebūtu pieejama manā mājaslapā, taču tā tur bija, turklāt šā koncerta programmas mēģinājumi jau bija notikuši divas nedēļas iepriekš, es varēju atļauties ierasties tikai koncerta dienā jau samērā atlabis. Jāsaka arī, ka 13 gadu laikā, kopš es sadarbojos ar LNSO, esmu lūdzis atcelt savu piedalīšanos tikai divos koncertos – personisku iemeslu dēļ, kad nāca pasaulē mana meitiņa, un šogad 12. oktobrī, jo biju saslimis un man tika atrasts aizvietotājs. Līdz ar to ceru, ka esmu kliedējis jebkuras šaubas par to, ka apzināti esmu gribējis izvairīties no sezonas atklāšanas koncerta diriģēšanas Rīgā. Taču saistībā ar orķestri šādās situācijās runa ir par uzticēšanos. Ja viņi man netic, ka es biju slims, tas ir vēl viens mājiens, ka mans laiks ir pagājis.

– Varētu būt citādi, ja jūs biežāk būtu Rīgā un regulārāk strādātu ar LNSO?

– Manas klātbūtnes jautājums ir cieši saistīts ar situāciju orķestrī. Diemžēl budžeta plānošanas problēmas Latvijā nozīmē to, ka es savu sadarbību ar LNSO kalendāri varēju plānot tikai vienu gadu uz priekšu un arī diezgan nedroši, taču mans darba kalendārs citur pasaulē ir apstiprināts līdz 2017. gada beigām un arī man ir jārūpējas par savu nākotni. Piemēram, ar Vācijas Radio filharmonijas orķestri man ir līgums līdz 2017. gadam un katrs koncerta datums ir saskaņots. Taču es tiešām centos izprast Latvijas situāciju un maksimāli pielāgoties LNSO īstermiņa plānošanai, jo domāju, ka labāk diriģēt Rīgā retāk, bet neatteikties no LNSO, kurš man ir patiesi dārgs, – varbūt tā bija mana kļūda. Līdz šim gan no orķestra puses nebija nekādu signālu, ka mūsu tiešā saskarsme būtu nepietiekama. Neticēsiet, bet 13 gadu laikā un pēdējos četrus gadus, kad biju orķestra galvenais diriģents, nav bijis neviena gadījuma, kad orķestris vai kāda orķestra grupa būtu vērsusies pie manis ar kādu konkrētu palīdzības lūgumu vai pauduši savu neapmierinātību ar manu darbu vai ko citu tiešā veidā, nav bijis nekādu komentāru, taču tad, kad es aizbraucu, tad visi ir gatavi runāt par savām problēmām. Runa nav par manu atrašanos vai neatrašanos šeit, bet par to, ka attieksmei pret administrāciju un orķestra savstarpējām attiecībām nevajadzētu būtiski atšķirties tad, kad esmu vai neesmu Rīgā, tāpat kā mūziķu izpratnei par savu darbu kā pilnas slodzes darbu valsts struktūrā.

– Vai LNSO ir vajadzīgs diriģents ar stingru roku?

– Orķestri ir dažādi, ir tādi, kam vajag stingro roku, un tādi, kam maigāku. Nevēlos, lai tas izklausītos augstprātīgi, bet, manuprāt, LNSO vēsturē ir tikai divi diriģenti, kuri ir spējuši būtiski uzlabot orķestra māksliniecisko sniegumu, – Vasilijs Sinaiskis un es. Šajos periodos ikvienam mūziķim ir bijis skaidrs, kurš ir galvenais. Sinaiska metodes, protams, bija daudz stingrākas par manējām, jo tā ir cita mentalitāte, paaudze, cits režīms un laikmets. Es neesmu sūtījis no mēģinājuma mājās pārģērbties, ja apģērbs nav bijis atbilstošs, taču domāju, ka man šajos gados izdevās LNSO attīstīt kvalitatīvi ar vairāk vai mazāk stingrām prasībām, savstarpējā cieņā un virzībā uz kopēju mērķi. Iespējams, tagad ir pienācis laiks, kad orķestrim kādu laiku ir jāpadzīvo bez mākslinieciskā vadītāja, lai saprastu, kas tam īsti ir vajadzīgs. Skumji, ka no tā, iespējams, cietīs publika. Teorētiski man bija paredzēts diriģēt vēl pāris koncertus šā gada februārī un maijā, taču par tiem man būs jānoslēdz atsevišķs viesdiriģenta līgums ar orķestri. Ja orķestris vēlēsies, es šos koncertus labprāt diriģēšu, jo publika ir pelnījusi saņemt to, kas tai solīts. Taču to vēl redzēsim.

***

KOMENTĀRS

Ilze PaidereStaķe, LNSO valdes locekle:

– Galvenā diriģenta lēmums svētku priekšvakarā arī man bija pārsteigums, tomēr jutu, ka viņš jau kādu laiku apsvēris iespēju atkāpties no amata, jo nejuta atbalstu no Kultūras ministrijas puses. Turklāt arī pēdējā laikā pasliktinājās attiecības ar vairākiem orķestra mūziķiem, jo Šišonam mūzikā ir pietiekami augsti ideāli, uz kuriem nav gatavi tiekties mūziķi, kuriem jādomā, kā savilkt galus. LNSO nekad nav bijis viegls kolektīvs, un tajā allaž bijušas viedokļu sadursmes, tomēr domāju, diriģents kā jau mākslinieks līdz galam neizprot, cik bēdīga ir situācija patiesībā, kādas ir LNSO mūziķu problēmas ikdienā un līdz ar to varbūt arī komunikācijā.

***

Karels Marks ŠIŠONS

• Dzimis 1971. gadā Londonā un dzīvojis Gibraltārā

• Studējis Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, bijis Džuzepes Sinopoli un Valērija Gergijeva asistents

• No 2006. līdz 2009. gadam Grācas simfoniskā orķestra galvenais diriģents

• Kopš 2009. gada septembra bija LNSO galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs

• Kopš 2011. gada septembra – Zārbrikenas Kaizerlauternes Vācu radio filharmoniskā orķestra galvenais diriģents

• Paralēli darbam Zārbrikenā un Rīgā regulāri diriģē arī Vīnes Valsts operā, Berlīnes Vācu operā, Bavārijas Valsts operā Minhenē, Romas un Boloņas operteātros, Madrides Teatro Real un Barselonas Gran Teatre del Liceu

• Sadarbojies ar Karalisko Concertgebouw orķestri, Londonas simfonisko orķestri, Berlīnes Radio simfonisko orķestri, Vīnes Radio simfonisko orķestri, Vīnes simfonisko orķestri, Anglijas kamerorķestri, RAI Nacionālo simfonisko orķestri un Krievijas Nacionālo orķestri

• 2012. gada jūnijā atzinībā par nopelniem mūzikā Viņas Majestāte Anglijas karaliene Elizabete II piešķīrusi Britu Impērijas ordeņa virsnieka pakāpi (OBE)

• Dzīvesbiedre – pasaulslavenā latviešu operdziedātāja Elīna Garanča