Gēte. Masnē. Verters [recenzija]

6. novembrī Latvijas Nacionālajā operā (LNO) priekškaru vēra jauniestudējums – Žila Masnē Verters operas jaunā galvenā diriģenta Modesta Pitrena muzikālajā vadībā un ilggadējā direktora Andreja Žagara režijā. Lai arī bez pārsteigumiem, izrāde valdzina ar emocionāli piesātināto attiecību drāmu.

Salīdzinoši veiksmīgi to izdevies izraut no oriģināllaikmeta, kad vienu no Rietumu literatūras romantisma epistulārā žanra šedevriem tapinājis dižais Gēte. Verters LNO ievietots pietiekami nosacītā laiktelpā – to varētu dēvēt par mūsdienām bez uzbāzīgiem aksesuāriem, ar atturīgu, bet daiļrunīgu Kevina Vin-Džonsa gaismu partitūru, gaumīgiem Kristīnes Pasternakas kostīmiem un izrādes garumā nemainīgu, vidi veidojošu Ievas Kauliņas scenogrāfiju.

Šķiet, pirmo reizi Andrejam Žagaram izdevies režijā līdzsvarot sižeta sadzīviskumu ar romantisma metafizisko uzslāņojumu, nekrītot galējībās. Ļoti grūtais uzdevums iestudēt operu ar tik spēcīgiem tuvplāniem un bez masu skatiem, kur patverties, veikts godam. Liekas, A. Žagaram beidzies režisora pašapliecināšanās posms, un sācies jauns, kurā ārišķības un formas dominante pār saturu atbīdītas patālāk, ļaujoties jauniem izaicinājumiem tēlu raksturu portretēšanā ar teju kinematogrāfisku paņēmienu palīdzību un, šķiet, Staņislavska metodes izmantošanu lomu sagatavošanā. Verterā vienīgie personāži, kas nedarbojas pirmajā plānā, bet kuriem ir liela nozīme operas gredzenveida kompozīcijas atspoguļošanai, ir nelielais bērnu ansamblītis (Rīgas Doma kora skolas audzēkņi, kas iejūtas Šarlotes māsu un brāļu tēlos) un Krišjānis Norvelis tēva lomā.

Jautājumus raisa arī tēmas aktualitāte – kāpēc šodien kādu interesē Vertera problemātika? Protams, viens no iemesliem ir izrāde. Režisoram tā iznākusi kā savdabīga cimda pāradīšana, jo taisnā ceļā no oriģinālā iestudējuma Erfurtes teātra Verters atceļojis uz Rīgu, lai rokām režisors varētu pielabot to, kas pašam šķitis nepilnīgs, tostarp realizējot iespēju izvēlēties solistus. Taču galvenais iemesls, šķiet, ir vēlme rādīt spēcīgus, kaislīgus raksturus, kuros pretēji apkārt valdošajam cinismam iespējams ieraudzīt arī romantisma drumslas, pierādot ilgu, ilūziju, cīņas ar ārējiem apstākļiem un iekšējiem aizspriedumiem pārlaicīgo dabu.

Varbūt ir grūti saprast Vertera bezcerīgi paškultivēto un privātīpašniecisko kaislību pret Šarloti, tomēr neba nu mūsdienās trūkst ilūzijās labprāt dzīvojošu ikdienas dzīves drāmu varoņu, kas piepildījumu rod pašā ciešanu procesā. Izpaliek spraiga (un reizumis lieka) fona darbība, jo izrādē nav kora, toties caur Vertera tēla īpašībām saglabāta saikne ar ideālistisko romantisma varoni. Visa uzmanība izrādē koncentrēta galveno varoņu jūtu pasaulei, kas dramatiskā tēlojumā dublē Masnē programmatisko mūziku, vietumis pat mazliet par daudz vizuāli atdarinot skanisko vēstījumu, tādējādi atņemot mūzikai notikumu priekšvēstneša lomu un slāpējot kontrastu starp varoņu (galvenokārt, Šarlotes) iekšējām sajūtām un ārējo rīcību. Masnē partitūrā pateicis daudz vairāk, nekā iespējams ietvert libretā, turklāt Modesta Pitrena lasījumā orķestris aktīvi piedalās uzveduma dramaturģijas veidošanā, panākot franču operām nepieciešamo kamerstila smalkumu. Vertera rozīnīte, patīkami atsvaidzinošs un dzīvespriecīgs akcents ir labi nostrādātais Šarlotes jaunākās māsas Sofijas tēls.

Runājot par solistu sastāvu, kārtējo reizi jāsecina, ka bez viessolistiem nu nekādi nevar! Pirmkārt jau, ieilgušā vietējo tenoru deficīta dēļ. Ieguvums no šī trūkuma ir iespēja dzirdēt augsta līmeņa māksliniekus, kas spēlē starptautiskā arēnā. Tāds ir arī šī iestudējuma pirmā sastāva Verters Ektors Sandovals – lirisks meksikāņu izcelsmes tenors no Vīnes. Apveltīts ar labu tehniku un balsi, viņš iemieso temperamentīgu, kaislības apsēstu Verteru, kurš cīnās ar savām jūtām un vēlmēm, te kļūdams sentimentāls, te liesmodams bezspēcīgās dusmās. Vienīgi – viņa tēls ir tik ļoti pārņemts ar sevi, ka gandrīz neatliek laika skatuves partneriem – atskaitot pāris sekundēs mizanscēniski labi izstrādāto pirmo tikšanos ar Šarloti un vēl pāris epizodes, dziedātājs uz skatuves ir drīzāk individuālis nekā komandas spēlētājs. Īpašs tēls ir Šarlote – sievišķības, mātišķuma un maigas mīlas simbols, kas pakļauts spēcīgam jūtu satricinājumam. Ne velti pastāv viedoklis, ka operai vajadzētu būt nosauktai tieši viņas vārdā. Šarlote ir viena no retajām un skaistajām lomām, kas rakstīta liriskam mecosoprānam, tādēļ sākotnēji afišās paziņotais lietuviešu soprāna Asmikas Grigorjanas vārds raisīja daudz jautājumu. Sludinādams jauno kadru audzināšanu, kas ir visnotaļ apsveicami, Žagars šo lomu uzticējis arī divām operas kora māksliniecēm – mecosoprāniem Olgai Jakovļevai un Ievai Paršai, kura pazīstama arī kā meistarīga laikmetīgās vokālās mūzikas interprete. Tomēr acīmredzot abu dziedātāju pieredzes trūkums vadošās lomās lika raudzīties pēc citas solistes pirmizrādei, bet Asmika Grigorjana nesen Šarloti dziedājusi Viļņas operā. Par spīti tam, ka viņas vokālajā sniegumā ļoti pietrūkst mecosoprānam raksturīgo zemo, piesātināto toņu un skaista legato apakšējā reģistrā, dramatiski ar šo lomu jaunā lietuviete tiek galā lieliski, pat biedējoši kaismīgi līdzspēlējot Verteram, uz brīdi trešajā cēlienā kļūstot par viņa spoguļattēlu pārdzīvojumu intensitātes ziņā. Viņa cieš tik fantastiski ticami, ka mazliet neticama kļūst viņas aklā sekošana pienākumam un mirušajai mātei dotajiem solījumiem. Var tikai apbrīnot, kādu efektu ar savu harizmu spēj panākt trauslā, atlasa pidžamā tērptā dziedātāja, ņemot vērā faktu, ka viņa ilgu laiku uz skatuves ir viena, bet skatītājiem zālē ne mirkli nekļūst garlaicīgi. Tomēr, atgriežoties pie nerealizētā vokālajā plānā, gribētos šai lomā dzirdēt skaistu, krāsainu mecosoprānu, tostarp arī Elīnu Garanču, kuras Šarlote Vīnes operā iedvesmojusi Andreju Žagaru Vertera iestudējumam.

Izdevies caurcaurēm vitālais un pozitīvais Sofijas tēls. Dzidrā soprāna īpašniece Inga Šļubovska, šķiet, pēc debijas galvenajā – Adīnas lomā Mīlas dzērienā beidzot sasniegusi patīkamu pašpārliecinātību uz skatuves, kas ir izcila piedeva viņas daiļajai balsij. Par spīti režijā iecerētajai groteskai, Dziedātājas dabiskā šarma dēļ Sofijas tēls ir ļoti simpātisks. Savukārt Jānis Apeinis godprātīgi, lai arī bez sevišķas aizrautības atveido Šarlotes saderinātā Alberta lomu. Būtu labi, ja tikpat godprātīgi viņš pakonsultētos ar franču fonētikas speciālistu, jo Apeiņa latviskā izruna dūrās acīs uz pārējo kolēģu fona, kuri šo mājasdarbu bija padarījuši godam. Sofijas un Alberta lomās būs iespēja redzēt arī jauno soprānu Guntu Davidčuku un baritonu Imantu Erdmanu, kuru daudzi atcerēsies kā Žavēru mūziklā Nožēlojamie.

Kopumā pirmais sezonas jauniestudējums rada spēcīgu psiholoģiskās drāmas pēcgaršu. It kā nav nekā, par ko šausmināties un nekā, par ko ilgstoši sajūsmināties, varbūt atskaitot Asmikas Grigorjanas aktierspēli pirmizrādē. Tomēr izrāde vienaldzīgu neatstāj. Tā liek apcerēt iekšējos konfliktus, kam šobrīd ir ļoti auglīga augsne dažādu sabiedrisko procesu dēļ. Tā liek pārdomāt Vertera pašnāvību filozofiskā aspektā, analizējot robežsituācijas jēdziena nozīmi mūsdienās. Un protams, tā ir kārtējā savdabīgā himna Gētem, kura daiļradē risinātā problemātika izrādās mūžam aktuāla.

Svarīgākais