11.mar 2011
Man ir ļoti svarīga režisora attieksme pret skatītāju, kādā pozīcijā tas ar savu darbu nostājas pret zāli. Ilzes Olingeres šās sezonas iestudējumi JRT apliecina, ka režisore ciena savu skatītāju, uztverot kā līdzvērtīgu partneri, uzticoties, aicinot uz sarunu par jautājumiem, kas nodarbina pašu, un liktu domāt skatītājam. Kā Ivana Viripajeva Deli deja, tā Maikla Freina Kopenhāgena pieder intelektuālajai dramaturģijai. Būtībā abas lugas/izrādes runā par vienu un to pašu. Par to, ka nav vienas objektīvās patiesības, par mirkļa daudznozīmību un nenoteiktību. Tāda taču ir pati teātra māksla un šīs vienas patiesības neiespējamībā, manuprāt, slēpjas tās valdzinājums. Diemžēl gan Kopenhāgenā to sasniegt izdodas tikai daļēji.