Grāmatas par mākslu un sakrālo arhitektūru

Viena no daudzajām Johana Valtera darbu reprodukcijām Kristianas Ābeles grāmatā. Darbs datēts ar 1897. gadu © Publicitātes foto

Tiem lasītājiem, kas dažādu iemeslu dēļ interesējas par Latvijas mākslas vēsturi, grāmatu sērija Latvijas mākslas klasika, kurā, šķiet, izdoti jau kādi astoņi darbi, nav nekāds jaunums, bet savā ziņā nepieciešamība.

Ja par izejas punktu ņem latviešu noturīgo tradīciju likt plauktā aiz stikla dāvinātus mākslas albumus, kuri laika gaitā diemžēl dzeltē, plīst un jūk pa šuvēm arī tad, ja tiek izmantoti gaužām piesardzīgi, tad šī sērija ir saprātīgs solis funkcionalitātes un izmantojamības virzienā. Jā, bildes varbūt arī nav tik lielas, tomēr mūsdienu poligrāfijas kvalitāte tās padara pietiekami izteiksmīgas aplūkošanai. Savukārt teksta lasīšana nerada sajūtu, ka acis uz trīsdesmit gadiem devušās tuksnesī. Tas ir pārskatāms un viegli uztverams – līdz ar to demokrātiskais sērijas dizains un iesējums padara šīs grāmatas par ērti izmantojamām gan skolās, gan bibliotēkās, gan ierindas lietotājiem.

No trim jaunākā laika izdevumiem mana pirmā izvēle krita uz Kristianas Ābeles Johanu Valteru, jo atmiņā bija palikusi šīs autores Neputna izdotā iespaidīgo izmēru monogrāfija Johans Valters (2009). Protams, pirmā ir īsts smagsvars, ar laikmeta raksturojumu, ar Valtera iekļaušanu tajā mākslas kontekstā, kur varam pētīt, kā gleznojis Monē, kā – Valters, bet kā – Rozentāls, tomēr arī mazajam, kas nav nekāds copy+paste izdevums, Johanam Valteram ir virkne priekšrocību. Šī grāmata ir daudz vairāk piemērota kā pirmais solis aizraujošajā mākslas vēstures pasaulē, turklāt saglabā to, kas piesaistīja lielajā izdevumā, –pētniecisko dēku ar dažādiem intrigas elementiem.

Natālijas Jevsejevas grāmata Aleksandra Beļcova piedāvā ceļojumu pazīstamās Latvijas krievu mākslinieces dzīvē un daiļradē. Tajā netrūkst gan pirmskara Eiropas brīvās gaisotnes un viegluma, gan pēckara realitātes, kas labi redzams ne vien darbos, bet arī pašas Beļcovas fotogrāfijās. Domāju, ka ar šo izdevumu gājiens uz Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeju kļūs daudz interesantāks nekā līdz šim: portreti, apgleznoti šķīvji, akti, skices, karikatūras, fotogrāfijas no pirmskara Eiropas un padomju laikiem izstāsta par mākslinieci gana daudz, ieliekot labu fundamentu pirms muzeja apskates.

Atšķirībā no Beļcovas mākslinieka Konrāda Ubāna daiļrade dažādos laikos tikusi iemūžināta visnotaļ raibā diapazonā, sākot ar Anšlava Eglīša romānu Pansija pilī, beidzot ar Aijas Nodievas padomju gados izdoto grāmatu un reprodukciju katalogu. Tomēr tas viss noticis pietiekami senā pagātnē, tāpēc ir gluži dabiski, ka Daces Lambergas grāmata Konrāds Ubāns nāk ar atjaunotu vēstījumu par šo mākslinieku, kura garais mūžs, sācies 19. gadsimta nogalē, aizsniedzas līdz 20. gadsimta 80. gadiem. Protams, Ubāns jau tāpēc nemainās, tomēr mainās laiks – viņa portreti, pašportreti, Māras dīķis, Versaļa, Pārdaugava un Pērse kopā ar Daces Lambergas vēstījumu veido tiltu starp klasiķi un mūsdienām.

Cita, daudz aptverošāka, funkcija ir enciklopēdiskajai sērijai Mākslas pieminekļi Latvijā, kuras ietvaros šoziem iznācis Mārītes Putniņas pētījums Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē. Šī sērija, kas sākās vēl tad, kad Latvijā nebija veikta teritoriālā reforma un valsti vēl dalīja rajonos, maz pamazām izvēršas par Vislatvijas sakrālās arhitektūras un mākslas mantojuma enciklopēdiju. Līdz šim tajā ir jau aptverti Rīgas pilsētas, Daugavpils, Preiļu, Rēzeknes un Valmieras rajonu bagātības. Nu pienākusi kārta Zemgalei, ar to saprotot kādreizējo Jelgavas, Bauskas, Dobeles un Aizkraukles rajonu. Labi vien ir, ka izdevējiem pieticis prāta saglabāt sākotnējo rajonu dalījumu, kas ir krietni ietilpīgāks par pašreizējo lokālpatriotisko novadu putru, kurā novads ar novadu tiesājas un vēlas atdalīties cits no cita.

Zemgales dievnami pārsteidz trim lietām. Bagātā vēsture un krāšņās detaļas ir medaļas spožā puse, savukārt baznīcu drupas un vietumis žēlīgais izskats veido tās nepatīkamo daļu, kas laikmetā, kad ne viens vien dievnams gluži kā leģendārais putns fēnikss atdzimis no pelniem, liek domāt par to, kas ar reiz lepnās un bagātās Zemgales novadiem notiek mūsdienās. Vai tiešām par latviešu garu prata rūpēties tikai vācu baroni? Arī šī enciklopēdijas sējuma vērtība ir tajā, ka izdevums pievērš uzmanību dievnamu detaļām, kuras ikdienā varbūt arī paliek nepamanītas un paslīd garām skatienam, pie tām neapstājoties. Tomēr pakavēties ir vērts! Nu kaut vai pie Skaistkalnes katoļu baznīcas skulptūrām vai Bauskas Sv. Gara luterāņu baznīcas unikālā priekšmetu krājuma, kas veidojies no 16. gadsimta. Par šo grāmatu, tāpat kā par iepriekšējiem sērijas izdevumiem, droši var atkārtot – noderēs gan izzinošām vajadzībām, gan arī tiem, kas plāno vasarā apceļot Latviju. Turklāt visiem četriem šajā apskatā pieminētajiem izdevumiem ir kāda kopīga īpašība – tos nevajag glabāt aiz stikla, grāmatas ir praktiski izmantojamas zināšanu papildināšanai.

Svarīgākais