Grafiķe Ieva Nagliņa. Uzdrošināšanās atmest lieko

«Tīra glezniecība mani nekad nav ļoti interesējusi. Man tā šķiet pārāk garlaicīga,» smaidot saka grafiķe Ieva Nagliņa. No piektdienas Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā skatāma viņas pirmā lielā personālizstāde Atmestie.

«Atsakoties jeb, kā saka, atmetot lieko, mēs iegūstam ko vērtīgāku un atskārstam, ka varam iet tālāk jau citā kvalitātē. Atmestie ir arī cilvēki, no kuriem apzināti vai neapzināti novēršamies, izstumjam no sabiedrības vai uzskatām par «nekam nederīgiem». Atmestie apvieno divas šķietami pretējas lietas. No vienas puses, tie ietver aicinājumu nepieķerties lietām, nekļūt to vergiem, bet īstenot savu brīvību. No otras puses, tas ir aicinājums ieskatīties rūpīgāk cilvēkos, kas mums ir apkārt un līdzās - neatmest jeb nenorakstīt tos pārāk ātri. Ieguvums abos gadījumos ir brīva telpa jauniem atklājumiem un pieredzēm. Spēja atteikties tāpat kā spēja atzīt (vai atklāt) lietu vai cilvēku vērtību, manuprāt, ir svarīgs cilvēka izaugsmes priekšnoteikums. Par to es domāju, strādājot pie šiem darbiem, un ceru, par to varēs arī aizdomāties skatītāji - kas ir tas, ko mēs atmetam kā nevajadzīgu savā dzīvē un ko mēs uzdrošināmies atmest - spējam pateikt, ka tas man nav vajadzīgs,» tā savu darbu izstādi Atmestie raksturo jaunā māksliniece Ieva Nagliņa un piebilst, ka viņai darbos svarīgākais ir estētiskā valoda, ar ko uzrunā skatītāju, daudz mazāka nozīme ir koncepcijai un idejiskajam vēstījumam, tas ir pakārtots. «Risinājumi, ko esmu atradusi kā stabilus un ērtus, man kļuvuši mazliet garlaicīgi. Jaunajos darbos es mēģinu rast jaunas izteiksmes formas, es miksēju materiālus, citiem vārdiem sakot - strādāju jauktā tehnikā.»

Neiestrēgt stereotipos

Lai gan Mākslas akadēmiju Ieva Nagliņa absolvējusi pirms desmit gadiem, šī ir viņas pirmā lielākā personālizstāde «tik nopietnā vietā», lai gan, protams, ir piedalījusies dažādās grupu izstādēs. Šim projektam viņa uzrunāta jau pirms trim gadiem, bet tolaik nav piekritusi, jo nebija ne laika, ne domu resursu, lai realizētu ko tādu kā personālizstāde, bijis «jāsagatavojas un jānobriest». Ieva Nagliņa uzskata, ka jaunajiem māksliniekiem ir diezgan sarežģīti atrast savu ceļu pie skatītājiem, ne uzreiz pēc augstskolas beigšanas visas durvis ir atvērtas, tāpēc jauno mākslinieku ceļš mākslā ir kombinācija no paša izsišanas spējām, kāda mākslas kuratora īpašas ieinteresētības, kurš «pabīda un izbīda», un nenovērtējams faktors ir «zvaigžņu stāvoklis».

«Man jau šķiet, ka Latvijas mākslas vide ir pietiekami maza un vietu, kur izstādīties, ir pārāk maz, lai jaunie mākslinieki varētu ļoti viegli ieiet mākslas apritē, tajā vairāk vai mazāk ir jāielaužas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka katram muzejam ir sava stratēģija, turklāt izstāde mākslas muzejā vispār ir augstākā pilotāža. Ārpus tiem īsti nav pietiekami brīvas un neatkarīgas mākslas telpas, kurā būtu vieta eksperimentiem. Savukārt komercgalerijas domā par to, vai mākslinieks, ko viņi izstāda, jau ir ieguvis atpazīstamību, jau ir «ar vārdu», vai to varēs pārdot. Pozitīvi, ka Latvijas Mākslas akadēmijā šobrīd ir ierīkotas jau divas zāles, tas nozīmē, ka tur var tapt arī studentu darbu izstādes. Un, ja tiksi pamanīts jau studiju laikā, tad ir lielāka iespēja ielauzties aktuālajā mākslas vidē,» saka Ieva Nagliņa.

Jaunā māksliniece pasmaida par stereotipu - ja esi Rīgā pierakstījies mākslas telpā, tad esi, bet ārpus Rīgas ir mākslas province. «Šī apziņa Latvijā ir diezgan iesakņojusies, man prieks, ka pēdējos gados tas mainījies, kvalitatīvi mākslas pasākumi notiek arī ārpus Rīgas, un tas ir normāli - decentralizācija. Piemēram, kopš ir atklāts Rotko centrs, saistībā ar to vai pateicoties tā darbam, es uz Daugavpili braucu vismaz trīs reizes gadā. Jo tur ir ko redzēt. Nu ir arī pārvarēta psiholoģiskā barjera, ka tas ir tik tālu. Reiz biju uz Džemmas Skulmes izstādes atklāšanu, pēc tās braucu mājās. Nu, normāli.»

Talants un veiksme

«Neviens ar mākslu ģimenē nenodarbojās. Viss vienkārši notika,» atbild Ieva, vaicāta, kur radies impulss nodarboties ar mākslu. Bērnībā kopā ar savām māsīcām un brālēniem apmeklējusi Rīgas mākslas skolu, no viņiem neviens savu dzīvi ar mākslu nesaistīja. Reiz mamma ievaicājusies, vai viņa grib apvienot parasto skolu ar mākslas skolu, tā Ieva sākusi mācīties Rozentāla mākslas vidusskolā, pēc tās loģisks solis bija studijas Mākslas akadēmijā. «Es saslimu ar mākslu, jo vairāk mācījos, jo vairāk iepatikās, jo mazāk bija šaubas, vai man to vajag turpināt, arvien mazāk bija domas, ka es vispār varētu apsvērt idejas par kaut kā cita studēšanu. Esmu kādreiz domājusi par to, kas būtu, ja nebūtu aizgājusi uz mākslas skolu, vai būtu aizgājusi pēc tam, vai būtu izvēlējusies kaut ko citu. Visticamāk, kaut ko no kultūras jomas es būtu izvēlējusies,» teic Ieva Nagliņa.

Pēc augstskolas beigšanas, protams, arī viņai nācies domāt, kā likt lietā savas zināšanas, jo nevarēja atļauties būt pilna laika māksliniece, kas var tikai nodarboties ar mākslu, nedomājot par elementāru izdzīvošanu. «Kad beidzas studijas, vislielākais jautājums ir - ko ar to darīt, kur to likt, jo praktiskajā dzīvē šīm zināšanām ir ierobežots pielietojums. Latvijā retais var nodarboties tikai ar mākslu, tāpēc bija jāsāk piemērīt - kur zināšanas vislielākajā mērā vari izmantot adekvāti. Nav receptes tam, kāpēc vieniem izdodas, bet citiem neizdodas būt pilna laika māksliniekam, jo šo iespēju vienmēr nosaka spējas, veiksme un situācija. Nav receptes, kā kļūt par veiksmīgu mākslinieku, jo tas nav atkarīgs tikai no cilvēka spējām un profesionalitātes, bet lielā mērā no tā, kā personiskā izvēle strādāt sakrīt ar konkrēta laika modi mākslā. Tas, vai galeristi sāks strādāt ar kādu mākslinieku, nav atkarīgs no talanta, bet no tā, vai viņi uzskata, ka spēs pārdot šā mākslinieka darbus, bet tas savukārt atkarīgs no tā, vai šajā brīdī tādu mākslu pērk,» uzskata Ieva Nagliņa. Šobrīd viņa strādā Rīgas Porcelāna muzejā par ekspozīcijas un izstāžu kuratori.

Sadalītais laiks

Lai arī savām izpausmēm mākslā Ieva var pievērsties tikai no algas darba brīvajā laikā, viņa brīvo laiku velta daudz kam - kopš 2012. gada ir biedrības Grafikas kamera valdes priekšsēdētāja un jau divus gadus ir radio NABA raidījuma par vizuālo mākslu Subjektīvie mērījumi vadītāja. Un vēl Ieva reizēm ir arī izstāžu kuratore, turklāt atzīst, ka šī ir joma, ar kuru viņa vēlas nodarboties. Lai gan, kuratora uzdevums ir apkalpot citus māksliniekus, tomēr tieši šis darbs viņai devis nozīmīgu pieredzi. «Ir vērtīgi māksliniekam pastrādāt par kuratoru, jo tad viņš labāk saprot, ko nozīmē būt par mākslinieku. Kļūsti mazliet atbildīgāks par to, ko dari un kā dari,» uzskata Ieva un piebilst, ka patlaban šī pieredze viņai palīdz pašas izstādes organizēšanā, jo saprot, cik ļoti svarīgi Rotko centram laikus pateikt, kādā krāsā vajag sienas un kā jābūt iekārtotai telpai, ka to nevar pateikt izstādes atklāšanas nedēļā. Savukārt raidījuma par mākslu tapšana, kas ēterā ir sestdienās un kurā viņa ir viena no līdzveidotājām, esot veids, kā pašai labāk izprast procesus mākslā Latvijā. Jo, veidojot raidījumu par kaut ko, vienmēr konkrētajā jomā nākas vairāk iedziļināties, nekā vienkārši aizejot apskatīties. Šie abi «pienākumi» Ievai ir, kā mēdz teikt, brīvprātīgo darbs, bet viņa uzskata, ka «dzīvē ir jādara arī tas, par ko naudu nesaņem, un tas ir normāli».

Kā visiem, arī Ievai ir savi veidi, kā atpūsties un vienlaikus atjaunot spēkus. Tam labi noder grāmatu lasīšana, braukšana ar velosipēdu, peldēšana, strādāšana dārzā, pat remonta taisīšana palīdz atpūsties no intelektuāliem darbiem. «Pagājušajā vasarā kopā ar draugiem ar vilcienu aizbraucām līdz Līvāniem, pēc tam ar velosipēdiem trīs dienas pa Latgali. Tā var gan daudz ko ieraudzīt, gan uzzināt kaut ko vairāk par sevi, iepazīt sava spēka un izsīkuma robežu, apjaust savu psiholoģisko pacietību... Ļoti foršs veids, kā atslēgties no ikdienas. Ne interneta, ne mobilā telefona, visu laiku kusties svaigā gaisā. Un saproti, ka vari iztikt ar daudz mazāk ikdienas ērtībām, nekā pašam šķiet. Ikdienas ritmā šķiet, ka viss vajadzīgs, bet šādas reizes iemāca nepiešķirt vērtību lietām. Ir labi, ja tās lietas ir, bet tās nevajag pārvērtēt, nevajag pieķerties.»

***

Ieva NAGLIŅA

• Māksliniece

• Dzimusi 1981. gadā

• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (grafikas nodaļu), turpat ieguvusi maģistra grādu vizuāli plastiskajā mākslā (2007)

• Kopš 2011. gada strādā Rīgas Porcelāna muzejā par ekspozīcijas un izstāžu kuratori. Strādājusi fondā Mākslai vajag telpu (2015), dizaina aģentūrā Due par datormākslinieci (2007-2009)

• Neatkarīgajā Rīta Avīzē un Kultūras forumā veidojusi rakstus par mākslas izstādēm

• Kopš 2012. gada biedrības Grafikas kamera valdes priekšsēdētāja

• Kopš 2015.gada raidījuma Subjektīvie mērījumi (par vizuālo mākslu) vadītāja radio NABA 95,8 FM

• Strādājusi pie starptautiskā grafikas festivāla Printmaking IN (kuratore, projekta vadītāja, 2015), bijusi kuratore un projekta vadītāja biedrības Grafikas kamera 20 gadu jubilejas izstādei Lēciens galerijā Bastejs (2014). Izstādes GRAFIKAS (24.01-06.03.2014.) un konferences Grafikas gadsimts Latvijā (25.01.2014.) Rīgas mākslas telpā projekta vadītāja (2012) u.c.

• Personālizstādes: Latvietis praktiskais (klubā NABAKLAB, 2017 un kafejnīcā Leningrad Rīgā, 2016), Ideāli (klubā NABAKLAB, 2012), Gaismas kalns (galerijā FLAT, 2011), Pietura Nr. 7 (O.Vācieša muzejā, 2007)

• Piedalījusies grupu izstādēs Latvijā (Valmierā, Rīgā, Daugavpilī, Madonā), Vācijā, Baltkrievijā u.c.

• Bijusi žūrijā Latgales grafikas simpozijā, piedalījusies plenēros Viļņā, Palangā, Daugavpilī, Mālpilī, Ventspilī u.c.