TŪRISMS: Dzīve balto apkaklīšu un Eimijas Vainhausas stilā

No dārgās un sīkburžuāziskās Gilfordas uz Londonas alternatīvo cilvēku rajonu Kamdentaunu – divi pretpoli, ko izbaudīju aizvadītajos Ziemassvētkos. Vienā – absolūts miers, otrā – psihedēlisks cilvēku, mūzikas, ēdienu, preču mikslis.

Ja reiz apstākļu sakritība aizveda līdz Gilfordai - pilsētiņai apmēram 40 kilometru attālumā no Londonas, nevarēju neaizbraukt arī uz Londonu, savukārt Apvienotās Karalistes galvaspilsētas apmeklējums bez pastaigas Kamdentaunā ir kā pilnās angļu brokastis, tikai veģetārā versijā.

Zelta smilšu pilsēta Gilforda

Gilforda pēc sajūtām atgādina Kuldīgu. Anglijas dienvidaustrumu pilsēta Gilforda ir viena no britu topa dzīvesvietu augšgala - tas nozīmē, ka dzīvošana ir mierīga, pilsētiņas reljefs izteiksmīgs - kalni un lejas, tuvu Londonai (apmēram 40 km attālumā), bet īpašumi dārgi. Dzīve Gilfordā apliecina, ka par visu ir jāmaksā. Par skaistiem skatiem, par senatnīgu, bruģētu ielu, par to, ka Londonu var aizsniegt ar roku, par iekļaušanu dažādos topos (iepirkšanās, drošības u.tml.), toties, lai varētu samaksāt par dzīvi Gilfordā, jāsaņem lielāks atalgojums. Darba devēji ar to rēķinās.

Gilfordā dzīvo apmēram 67 000 iedzīvotāju. Tā savulaik atzīta par drošāko pilsētu Lielbritānijā. Gilforda, pēc britu Centrālās statistikas pārvaldes pētījuma par mājokļiem, atzīta par vienu no prestižākajām pilsētām, vērtējot ienākumu līmeni, nodarbinātību, veselības aprūpi, izglītību, noziedzības līmeni, mājokļu pieejamību. Par Gilfordu varētu teikt - jo dārgāki īpašumi, jo mazāka noziedzība. Piecu gadu laikā cenas nekustamajam īpašumam Gilfordā izaugušas gandrīz dubulti. Dārgākie īpašumi esot bruģētās ielas apkaimē - var vilkt paralēles ar Rīgu un Vecrīgu, vien Rīgas vecpilsētā dzīvo ļoti maz parasto mirstīgo rīdzinieku, bet Gilfordā pilsētas centrs nav vai vēl nav pārvērsts par gandrīz tikai biznesam labvēlīgu vidi.

Starp citu, Gilforda ir atzīta arī par vispievilcīgāko iepirkšanās galamērķi Apvienotajā Karalistē. Pilsēta savu statusu un nosaukumu pratusi nosargāt līdz mūsdienām, jo tās nosaukums varētu būt radies no vārda zelts. Kas zina, cik zelta smilšu uziets šajā vietā. Bet, iespējams, pilsētiņas nosaukums saistīts ar amatnieku ģildēm.

Ko darīt?

Ko darīt, ja esi nokļuvis Gilfordā? Viss atkarīgs no vajadzībām, vēlmēm un iespējām. Gilfordu var novērtēt, izmantojot tās kalnaino reljefu, bet cik gan ilgi kāpsi augšā un lejā. Var šopingot, var iegriezties senajā pils parkā, var apskatīt vietējo tirgotāju darinājumus, bet, ja gadās nokļūt pasākumā Ģimenes diena laukos, tad britu tradīcijas var piedzīvot līdz kaulam, - tas ir lauksaimniecības šovs. Lopiņi un izklaides.

Pirmajā acu uzmetienā pilsēta šķiet liela, taču viss, ko tajā apskatīt, koncentrēts centrā nelielā teritorijā - gājēju/pircēju iela, senais pils parks, restorāni, ēdieni un iepirkšanās vietas. Vieta restorānā vai krodziņā pat normālā darbdienā ir jārezervē iepriekš, jo uzreiz pie galdiņa nokļūt nevar, tajā pašā vakarā - arī ne. Lai gan laiks pirms Ziemassvētkiem, kad Latvijā visi vēl raujas melnu muti, Anglijā daudzviet ir liderīgs, jo daudzas darbavietas saviem darbiniekiem piešķīrušas brīvdienas. Viņi atpūšas. Pat ļoti vēlās nakts stundās cilvēki atnāk uz savu iecienīto restorānu, lai atpūstos, paēstu, papļāpātu. Gastronomiskais šarms pilsētiņai piemīt, to nenoliegt. Dzīve rit klusi, mierīgi un pārāk rāmi.

Uz Kamdentaunu, uz Kamdentaunu!

Ja gribas piedzīvot ātrāku tempu, jāsēžas vilcienā un jābrauc uz Londonu. Pusstunda vai četrdesmit minūšu ceļā, un lielpilsētā iekšā. Londonas temps, manuprāt, nav salīdzināms ar Maskavas histēriju. Pat miljonu pilsētā Londonā tiek saglabāts britu miers. Tāpēc Kamdentauna ir īpašs rajons. Katru gadu to neapmeklēju, bet, tiklīdz iespējams, gan. Pat pēc dažu gadu pauzes nepameta sajūta, ka esmu atgriezusies labi zināmā vietā, - nekas būtiski nav mainījies.

Pēc dziedātājas Eimijas Vainhausas nāves Kamdentaunā, kur viņa dzīvoja, parādījies neliels piemineklis. Veikalā Cyberdog iekārtots seksšops. Visādi citādi - bez izmaiņām.

Kamdentaunā pulcējas panki, rokeri, hipiji un citādi domājošie. Arī normālie. Ap ieeju tirgū joprojām grozās marihuānas tirgotāji un joprojām neuzbāžas ar savu preci.

Tirgotāju (ne marihuānas) ir daudz, viņi pārdod gan savus rokdarbus (ādas somas, rotaslietas, apģērbu, gleznas un zīmējumus, pašu gatavota papīra blociņus), gan sazin kur ražotus plaša patēriņa štruntus (kaklā karināmus pulksteņus bez baterijām un garantijas, ka laikrādis tikšķēs). Pirmā iepirkšanās reize Kamdentaunas tirgū var būt traumējoša - ar acīm gribas daudz, bet nevajag jau. Un arī kvalitāte ir būtiska. Tāpēc, ja ir gana daudz laika, vispirms labāk izstaigāt un apskatīt, bet pirkt pēc tam. Staigāšana var būt tik nogurdinoša, ka šopingošanas antifanus var pārņemt vēlme aiziet. Nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē - aiziet no tirgus teritorijas. Pluss - tirgū ir ēstuves un ēdieni visām gaumēm. Uz zoba var likt pat Tibetā audzētus un kautus lopus, ja vien, šo teikumu rakstot, neesmu zaudējusi ģeogrāfisko orientāciju un tie lopiņi tiešām bija audzēti Tibetā. Piemēram, paelju gatavoja zem klajas debess. Ļoti gards paēdiens, īpaši pēc tam, kad pa Londonu nostaigātas stundu stundas un kilometru kilometri.

Krāsainā varavīksne

Rakstnieks Čārlzs Dikenss savu Oliveru Tvistu un Pikvika kluba piezīmes sasmēlies Kamdentaunā, tāpat kā Frankenšteina māte Mērija Šellija, dzīvojot šajā Londonas rajonā. Un Džordžs Orvels arī. Kamdentauna veidojusies 18. gadsimta sākumā. Tur sirojuši laupītāji, pēc aprakstiem spriežot, kaut kas līdzīgs Ansim Kaupēnam. Zaga, laupīja, līdz viņus notvēra un pakāra. Turpat Kamdentaunā. 19. gadsimta sākumā Kamdentaunā ieliņu ūdens malā apbūvēja ar veikaliņiem. Šī vieta kļuva ne tikai par iepirkšanās, bet arī par izklaides centru.

Tagad tā atrodas tikpat kā Londonas centrā un apvieno dažādas kultūras, modi un mākslu. Kosmopolītiska vieta. Pilsēta pilsētā. Ar saviem noteikumiem, lai gan britiem izdodas saglabāt mieru un labo audzināšanu arī šādā rajonā. Krāsaina kā varavīksne, jo cilvēki cits citam ļauj izpausties ikvienam tīkamā veidā.