Ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumu apturētā “Baltic International Bank” (BIB) potenciālos investorus bija atradusi gan Šveicē, gan Apvienotajos Arābu Emirātos. Šveicietis Tomass Šaeti sevi pārstāvēt pilnvarojis uzņēmēju Artjomu Lazņu (Artem Laznya), kura vārds Ukrainā nereti ticis saistīts ar dažādām iespējamām finanšu afērām.
Durvis samērā klusi aizvērusī BIB (tās gan teju uzreiz ar skaļu blīkšķi sašķaidīja policija) Latvijas finanšu tirgū darbojās jau 20 gadu. Sākumā izceļoties ar dažādām novitātēm, laika gaitā banka savu lomu un ietekmi pamazām zaudēja, stabili “nosēžoties” banku TOP desmitnieka lejasgalā.
Tieši pēdējos gados lietas sāka iet pavisam slikti. Lai bankā “iepūstu jaunu elpu”, tās lielākie īpašnieki brāļi Belokoņi aktīvi meklēja investorus. It kā atrada, bet piesaistīt nepaspēja - FKTK plānotos darījumus apsteidza.
Vienlaikus ar šo finanšu tirgus uzrauga lēmumu dīvainas sakritības apstākļos bankas centrālajā ofisā ar jau pieminēto troksni un stiklu dauzīšanu iebruka Latvijas Valsts policija, kratītas tika arī BIB īpašnieku dzīvesvietas.
FKTK vadītāja Santa Purgaile, sākotnēji teju izliekoties pat nesaprotam, ko nozīmē vārdi “policija” un “kratīšana”, tomēr beigās atzina, ka BIB, iespējams, esot pārkāpusi “daudzus” likumus, gan neprecizējot, kādus. Miglaini tika runāts arī par iespējamā investora līdzekļu izcelsmes neskaidrību.
Tomēr, pēc viņas teiktā, BIB darbība apturēta tieši finanšu rādītāju dēļ - neesot laikus iesniegts gada pārskats, neesot pārliecības ne par iespējamo peļņu, ne objektīvo finanšu situāciju utt.
Lai gan visa informācija par iespējamajiem BIB investoriem šobrīd kļuvusi slepena, nevienam nav noslēpums, ka tie ir Šveices finansists Tomass Šaeti un divi “šeihi” no Apvienotajiem Arābu Emirātiem - par to publiski izteicās gan Valērijs Belokoņs, gan pašu nākamo investoru pilnvarotās personas jau apmēram pirms gada. Grūtību pārvarēšanai un parādu segšanai šveicietis un arābi bija gatavi iepludināt BIB vismaz 12 miljonus eiro.
Kaut kas ar šiem miljoniem laikam jau nav licies lāgā ne mūsu pašu FKTK, ne Eiropas Centrālajai bankai, kas, iespējams, bijusi pēdējā instance BIB pašreizējā likteņa lemšanā. Pat T. Šaeti iepriekš izskanējusī daiļruna par “modernās un tradicionālās pasaules apvienošanu” nebija atradusi dzirdīgas ausis.
Lai vai kā, sarunas ar šiem 12 miljonus solītājiem tomēr notika pilnā sparā līdz pat skumjajām bankas beigām. Zināms, ka no T. Šaeti puses tika izsniegts pilnvarojums Ukrainas pilsonim Artjomam Lazņam (dokumentos Artem Laznya).
Pie mums līdz šim gandrīz nezināmais Artjoms Lazņa Ukrainā ir pat ļoti labi pazīstams. Viņa raksturošanai Ukrainas publiskajā telpā lietoti viens no otra visai tālu esoši apzīmējumi - “finanšu pasaules ģēnijs” un “afērists un krāpnieks”.
Kas tad ir šis nu jau četrdesmit gadu slieksni pārkāpušais vīrs, kurš, kā izrādās, nav gluži jaunpienācējs arī atsevišķās Latvijas biznesa jomās?
Izglītība Artjomam Lazņam ir pašmāju - 1996. gadā viņš beidzis Zaporižjas valsts inženierijas akadēmiju, iegūstot ekonomikas un metalurģijas vadības speciālista diplomu.
Tomēr, lai gan citās augstās skolās, īpaši finanšu jomā, vienkāršais inženieris Lazņa nav mācījies, kopš 2000. gadu sākuma viņš ir pastāvīga parādība Ukrainas banku sektorā - kā padomes loceklis darbojies “Industrialbank” un “Ekspress-bank”, tieši pēdējā pamazām ieņemot arvien augstākus un augstākus amatus.
Šī stāsta aizmetņi meklējami vēl 2010./2011. gadā, kad Artjoms Lazņa parādās kā ļoti atbildīgu posteni ieņemošs darbinieks vienā no lielākajiem Ukrainas uzņēmumiem “Ukrzaliznica” - analogs Latvijā - “Latvijas dzelzceļš”, tikai ukraiņu versijā uzņēmums pilnībā nodrošina arī pasažieru pārvadājumus. Lazņa bija ģenerāldirektora vietnieks finanšu jautājumos.
Tieši šajā laikā “Ukrzaliznica” aktīvi strādāja tā laika inovatīvā projektā - elektronisko biļešu sistēmas ieviešana.
Sistēma “tika palaista” 2012. gadā, Ukrainai kopā ar Poliju uzņemot Eiropas čempionātu futbolā. Tiešais ieviesējs bija “Ukrzaliznica” sastāvā esošais informācijas un skaitļošanas centrs. Projekts līdz galam tika realizēts 2014. gadā.
Tomēr pirms minētās sistēmas ieviešanas, tieši 2010.-2011. gadā, Ukrainas pilsoņiem jau bija iespējas iegādāties biļetes internetā. Tas gan notika lielākoties tikai ar viena uzņēmuma - “Ekspress-2LLC” - starpniecību, kas bija vienīgais aģents biļešu rezervācijā. Praktiski tas notika šādi - “Ukrzaliznica” par noteiktu, apzināti pazeminātu cenu pārdeva biļetes aģentam, kas savukārt tālāk tās notirgoja braukt gribošajiem iedzīvotājiem. Rezultātā “Ukrzaliznica” zaudēja lielas summas, ko nevarētu teikt par “Ekspress-2LLC” - pēc tolaik veiktajiem aprēķiniem, šis uzņēmums no katras pārdotās biļetes nopelnīja 17 grivnu (vienas grivnas vērtība attiecībā pret eiro tolaik bija aptuveni četri centi, šobrīd grivnas vērtība saprotamu iemeslu dēļ ir ievērojami zemāka). It kā jau sīkums, bet pārdoto biļešu skaits bija pietiekami liels, lai “Ekspress-2LLC” kontos ieplūstu ar ļoti daudziem cipariem rakstāmas summas, turklāt ne jau grivnās.
“Ekspress-2LLC” vienīgai īpašnieks bija pieticīgais inženieris, klusais banku sektora darbinieks un nesavtīgais valsts uzņēmuma finanšu kārtotājs Artjoms Lazņa.
Kā jau tika minēts, “Ukrzaliznica” skaitļošanas centrs elektroniskās biļešu iegādes sistēmu galīgā ekspluatācijā nodeva 2014. gadā.
Ar ko tad jaunieviestā sistēma atšķīrās no iepriekš Lazņas uzbūvētā e-biļešu tirdzniecības tīkla? Pirmkārt, samazinājās izdevumi par pieslēgšanos bankai - sistēmas ietvaros finanšu iestādes nodrošināja pieslēgšanos sistēmai “pa tiešo”. Otrkārt, nebija vairs nepieciešami aģenta - starpnieka (Lazņas uzņēmuma) pakalpojumi, jo tika likvidēts tā līdzšinējais monopolstāvoklis.
Projekts kopumā izrādījās tik veiksmīgs, ka jau dažu mēnešu laikā “Ukrzaliznica” bija atguvusi visus veiktos ieguldījumus un sāka pelnīt.
Tomēr ilgi šī laimība nevilkās.
2015. gadā kā zibens spēriens no skaidrām debesīm visus pārsteidza tā laika “Ukrzaliznica” ģenerāldirektora vietnieka, vēlāk arī ģenerāldirektora Maksima Blanka rīkojums par... vērienīgu reformu uzsākšanu elektroniskās biļešu tirdzniecības jomā. Neapgrūtinot lasītāju ar vēl sīkāku tālāko notikumu un shēmu izklāstu, rezumējums ir šāds - tikko darbu sākusī “Ukrzaliznica” skaitļošanas centra vadībā ieviestā biļešu tirdzniecības sistēma tika nodota cita it kā valstij piederoša uzņēmuma “RC” rokās. Šis uzņēmums jau tad ilgu laiku ticis saistīts ar vairāku Ukrainā labi zināmu shēmotāju vārdiem, tikuši rosināti kriminālprocesi utt. Arī brīdī, kad tika izdots rīkojums par biļešu tirdzniecības sistēmas veicēja maiņu, “RC” neslēpti darbojās vairāki ar visnotaļ pretrunīgi vērtējamu reputāciju apveltīti ļaudis. Un šie ļaudis ar paralēla biznesa saitēm tikpat neslēpti bija cieši jo cieši saistīti ar labi zināmo Artjomu Lazņu.
Lai gan Ukrainas publiskajā telpā notika skaļa šīs shēmas atmaskošanas kampaņa, tika pieprasīts saukt pie atbildības visus iesaistītos, procesu tas īpaši neietekmēja - sistēmas nodošana “RC” turpinājās (shēma gan mazliet tika koriģēta un pavairāk samudžināta, tomēr būtība nemainījās), tika praktiski likvidēts līdzšinējais “Ukrzaliznica” skaitļošanas centrs utt. Šī iespējamā klasiskā valsts nozagšanas gadījuma atmaskotāji ir sarēķinājuši, ka valsts tādējādi ik gadu zaudēs vairākus miljardus grivnu, kas nogulsies nu jau diezgan skaidri redzamās kabatās.
Iespējams, ka “Neatkarīgās” rīcībā nav visa jaunākā informācija no Ukrainas, bet vismaz šobrīd nav ziņu, ka uzsāktā afēra būtu apturēta.
“Neatkarīgās” rīcībā ir informācija par vēl vairākiem ar Artjomu Lazņu saistītiem visai šaubīgiem projektiem, piemēram, 2015. gadā skaļu skandalozitāti ieguvušo Kijevas tā sauktās Minskas priekšpilsētas attīstības plānu, kura īstenošanā tika ignorētas vietējo iedzīvotāju intereses un kurā bija iesaistīts Artjomam Lazņam piederošais investīciju fonds “KP Invest”.
Tāpat papildu izpētes vērta būtu viņa darbošanās pie mums - Baltijas valstīs, kur Artjoms Lazņa izvērsis ļoti dažāda rakstura aktivitātes, sākot ar derīgo izrakteņu transportēšanas uzņēmumu līdzdibināšanu un beidzot ar viņa iesaisti biznesa konsultāciju sniegšanas visai “krēslainajā” pasaulē.
Tomēr šobrīd jautājums nav tikai par vienas vai otras šā biznesmeņa darbības likumību. Vissvarīgākais būtu saprast, ar kādas izcelsmes finanšu līdzekļiem šobrīd operē Lazņa. “Neatkarīgās” rīcībā ir neoficiāla un šobrīd nepārbaudāma informācija, ka šis jautājums bijis galvenais, ko ar BIB vēl esošo īpašnieku Valēriju Belokoņu vēlējušies pārrunāt Latvijas Drošības dienesta pārstāvji.
Protams, nevar izslēgt, ka Artjoms Lazņa patiesībā ir kristālskaidrs uzņēmējs ar spējām daudzās jomās, var noticēt, ka viņš vēlas vien izdevīgi ieguldīt šveicieša T. Šaeti un viņa arābu draugu ar Venecuēlas mūžamežos it kā esošu raktuvju palīdzību nopelnītos miljonus. Var pat pieļaut, ka visas publiskajā telpā atrodamās norādes uz Lazņu kā afēristu vai krāpnieku ir tikai nelabvēļu skaudības rezultāts.
Tomēr laiks, kad Artjoms Lazņa tikai uzkrāja saviem nākotnes projektiem nepieciešamo kapitālu un veica pirmās vērienīgās biznesa aktivitātes, ir sakritis ar kādreizējā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča amatā būšanas laiku. Zinot, ka no Ukrainas kopā ar šo personu savulaik pazuda n-tie miljardi, pārdomas par kaut kādā nekurienē esošām dārgumu raktuvēm sāk iegūt pavisam citu dimensiju.
