Mainoties pieprasījumam, Latvijā turpmāk vairs neiznāks it nekāda drukātā prese pirmdienās, un tas nav nekas īpašs — Igaunijā avīzes pirmdienās neiznāk jau otro gadu, jo mūsdienās drukātā prese kā produkts maina savas īpašības un nozīmi: abonenti par kvalitatīvo saturu balso ar saviem makiem.
Preses drukāšana sestdienās pazuda iepriekšējās krīzes laikā, novedot pie ironiskās situācijas, kurā žurnāls “SestDiena” un krievu laikraksts “Subbota” patiesībā iznāk piektdienās. Savukārt svētdienas laikrakstu tradīcija, kas ļoti svarīga angliski runājošajās zemēs un vēl šur tur pasaulē, pie mums nekad netika iesakņojusies ne kopš baltvācu preses pirmsākumiem XVII gadsimtā un arī ne kopš “Latweeshcu Awizes” pirmsākumiem 1822. gadā, pretēji visādiem citādiem formātiem: pēdējie regulārie mēģinājumi izlaist svētdienas laikrakstu konstatējami pirms vairāk nekā 50 gadiem.
Tagad no mūsu drukātās preses kalendāra, tāpat kā Igaunijā, pazūd pirmdiena — taču patiesībā par tādu notikumu gaitu ar saviem makiem nobalsojuši lasītāji, jo aizejošajā gadā vienīgais laikraksts, kas pie mums vēl iznācis pirmdienā, ir “Latvijas Avīze”. Rīcības katalizators bijis pasts, jo tam zaudējumus nodara nepieciešamība darbināt visu šķirošanas, izvadāšanas, iznēsāšanas infrastruktūru un darbinieku simtus pa visu valsti, lai pirmdienās pienestu avīzi kādiem 0,04% no valsts iedzīvotājiem. “Diena” un “Kurzemes Vārds” jau iepriekš pārgāja uz četrām dienām nedēļā, savukārt “Neatkarīgā”, kā visiem zināms, jau pirms padsmit gadiem nosprauda kursu kļūt par internetmediju NRA.lv, pabeidzot šo pāreju 2020. gadā un kļūstot par vienīgo ikdienas laikrakstu Latvijas preses vēsturē, kas spēja no tradicionāli spēcīga drukas produkta kļūt par vēl spēcīgāku interneta platformu.
Jāatgādina, ka medijs radās 1905. gada revolūcijas laikā ar nosaukumu “Cīņa” kā vienīgais cara laiku cenzūras neietekmētais laikraksts, jo iznāca pagrīdē. Tas vēlāk izdzīvoja padomju laikus dažādu redaktoru — brīvdomātāju vadībā, kuru virknes noslēgumā leģendārie Hānbergs un Jakubāns 1991. gadā izmantoja iespēju pārveidot avīzi par “Neatkarīgo Cīņu”, kopš 1998. gada — “Neatkarīgā Rīta Avīze”, kas pirms gandrīz 25 gadiem izveidoja portālu NRA.lv. Sistemātiska tā attīstīšana ļāva pilnībā pāriet uz digitālo modeli 2020. gada pavasarī — koronavīrusa ierobežojumu laikā, kad preses pārdošana kioskos, veikalos, benzīntankos un citur mazumtirdzniecībā teju vai apstājās, jo valdības noteikumi neļāva cilvēkiem iet normāli iepirkties, kas jo īpaši ietekmēja preses pārdošanu, toties lika cilvēkiem vēl vairāk pāriet uz ziņu un viedokļu žurnālistikas patērēšanu internetā. Vienlaikus populāri šodien saglabājas nedēļas un mēneša žurnāli, kas mūsdienās kļūst par dominējošo drukāto mediju paveidu.
To redzot, pēdējos pāris gadus arī citi ziņu mediji plāno neizbēgamu digitalizēšanos, piemēram — no 2025. gada to plāno intensificēt daudzi no tiem reģionālajiem medijiem, kas to līdz šim vēl sistemātiski nedarīja. Vienlaikus nav nekādu pazīmju, ka šī tendence varētu padarīt populārākus elektroniskos abonementus portālu maksas sadaļām, jo latviešu publika joprojām ir ļoti piesardzīga attiecībā uz maksāšanu par žurnālistiku tiešsaistē. Neviens no tiem portāliem, kas ieviesis maksas satura abonementus, nav piepildījis izdevēju izkalkulētos plānus par to pārdošanas masveidīgumu, savukārt atsevišķu rakstu tirgošana konkrētiem interesentiem dod vēl niecīgākus rezultātus.
Lasītāju paradumu maiņa novedusi pie fakta, ka drukātās preses lasītāji tagad dod priekšroku retāk iznākošiem, bet kvalitatīvākiem un dārgākiem izdevumiem — to parāda, piemēram, “Vakara Ziņu” transformēšanās iepriekšējās krīzes laikā no ikdienas laikraksta par brīvdienu žurnālu “Vakara Ziņas”, kam pirms pieciem gadiem sekoja “Dienas Bizness”, kļūstot no avīzes par žurnālu: iznākot reizi nedēļā, toties daudz biezāka žurnāla formātā, pasūtītāju skaits abiem patiesībā pieauga, tāpat kā pārdošana mazumtirdzniecībā. Tāpēc vienīgais kaut cik pelnošais drukātās preses segments saglabājas glancēto žurnālu segmentā, taču tikai ar nosacījumu, ka izdevējam jau ir savs portfelis ar auditorijai labi pazīstamiem nosaukumiem. Jaunu žurnālu izdevniecību no nulles šobrīd nodibināt ir praktiski nereāli, lai kāda nebūtu plānotā tematika.
Steidzami jādigitalizējas specializētajiem nozaru izdevumiem, jo īpaši — kultūras presei. Neuzsākot digitalizēties, darbu šomēnes izbeidzis leģendārais “Rīgas Laiks”, kurš vairāk nekā jebkas cits bija atzīstams ne par vienkārši žurnālu, bet par kultūras institūciju. Pēdējais kaut cik nozīmīgais intelektuālais žurnāls “Domuzīme” dibināts pirms desmit gadiem, kam sekojošie mēģinājumi parāda, ka uz drukāto produktu vispār cerēt nav vērts.
Tā Rakstnieku savienības izdevums “KonTEKSTS” vairāku gadu darbā tā arī palika pie 1000 eksemplāru tirāžas, no kuras gandrīz puse bieži vien palika nepārdota, toties “KonTEKSTAM” ir brīvs potenciāls atsākt darbību tiešsaistes žurnāla veidā — šāda formāta ilgtspējību parāda “Satori.lv” un “Punctum.lv”. Līdzīgā kārtā tādi eksperimentālie literārie žurnāli kā “Strāva” un “Žoklis” drukātajā formā var vienīgi eksistēt, bet ne attīstīties: kā parāda Lietuvas pieredze, tur kultūras nedēļrakstam “7 meno dienos” (līdzīgs mūsu kādreizējai “Literatūrai un Mākslai” vai “Kultūras Forumam”) ir knapi 850 eksemplāru tirāža drukātajā formā (bez norādēm, cik no tiem tiek reāli pārdoti vai piesūtīti abonentiem), kamēr portālam ir daudz lielāks apmeklējums.
Vēl pirms koronavīrusa izraisītajiem pārrāvumiem, kas ietekmēja arī mediju un ziņu patēriņa paradumus Latvijā, sekmīgi digitalizējās skolu nozares profesionālais nedēļraksts “Izglītība un Kultūra”. Rietumu latviešu dibinātais leģendārais žurnāls “Jaunā Gaita” tāpat piemērojies XXI gadsimtam un digitalizējies, turpretī jaunā izdevēja Valtera Dakšas neizprotamie centieni taisīt maztirāžas drukāto mēnešrakstu ir zīmīgi ar faktu, ka divu gadu laikā veidošanā iesaistītie tā arī nav spējuši izdomāt tam pat ne tik daudz kā nosaukumu. Mūsdienu digitālajā laikmetā jebkādam autoram intensīvi pastrādāt un iespringt, lai uzrakstītu aktuālu nopietna satura tekstu, bet pēc tam to uz visiem laikiem ieslodzītu nodrukātā formā, nozīmē savu rūpīgi noslīpēto darbu, kurā ieguldīts laiks un intelekts, apglabāt papīra zārkā, kura izmantošana varbūt pat divdesmitkārtīgi samazina gan pašmājās, gan ārzemēs esošas potenciālās auditorijas iespējas to jebkad atrast un izlasīt.
Reģionālajā presē, atspoguļojot minētās tendences, redzams: rajonu laikraksti iznāk retāk, taču ir biezāki un krāsaināki, tādā veidā dodot lasītājiem lielāku saturisko vērtību — auditorija vairs nepieprasa avīzi ikkatru rītu, jo aktuālās ziņas izlasa internetā, savukārt drukātajā presē atrodams dziļāks saturs ar analīzi, intervijām, skaidrojumiem. Reklāmdevēji tāpat uztvēruši, ka viņiem labāk, lai publicētā reklāma skaitās “svaiga” trīs vai četras dienas, nevis vienu. “Pieredze rāda, ka reklāmdevējam avīzes tirāža nav būtiskākais: ja viņam nepieciešams “nosegt” kādu reģionu, viņš to darīs,” kādā profesionālajā diskusijā minēja Uldis Salmiņš, SIA “Reģionu Mediji” īpašnieks. Tagad jau par standartu kļuvis fakts, ka izdevēji piedāvā dažādus pamatprodukta un pielikumu kombinācijas, kur biežākā izvēle ir avīze ar TV programmu vai bez, jo ir tādi abonenti, kam TV programma principā ir makulatūra. “Mums ir iespējams pasūtīt avīzi bez “Laimīgās Programmas”, jo firmām un iestādēm, piemēram, TV programma nav vajadzīga — viņi taču darbavietās televizoru neskatās. Bet tajās mājsaimniecībās, kurās abonē ne tikai vienu preses izdevumu, nav vajadzības saņemt TV programmu divreiz,” pieeju skaidroja Ilze E. Urga, “Ventas Balss” valdes locekle.
Tāpat kā iepriekšējā desmitgadē, arī tagad visgrūtāk ir uzzināt laikrakstu tirāžas — vieglāk ir uzzināt TV, radiostaciju un interneta portālu auditorijas nekā laikrakstu faktiskās tirāžas (kam it kā vajadzētu būt visvienkāršākajam uzdevumam). Tikai retais laikraksts mūsdienās ievieto precīzu metienu blakus redaktoru vārdiem (daži uzrāda maksimālo, daži — vidējo, citi — nekādu), arī Preses izdevēju asociācijas skaitļi nav pilnīgi, jo šī asociācija apvieno tikai daļu no laikrakstu izdevējiem (viņu tabulās aiz kadra paliek 2/3 no reģionālās preses un visa krieviskā prese), savukārt “Latvijas pasts” 20 gadu laikā tikai vienreiz izpaudis katra izdevuma abonentu skaitu atsevišķi (komercnoslēpums). Objektīvas ainas iegūšanai jāpieskaita arī mazumtirdzniecībā un kioskos pārdotā tirāžas daļa.
Lai visu sarežģītu vēl vairāk, daudzas pašvaldības drukā savus t.s. informatīvos biļetenus, kas nav īsti mediji, kas nedarbojas ne pēc kādiem masu informācijas līdzekļu profesionālajiem principiem un kur lielākoties dominē vāji slēpta mēru, deputātu un amatpersonu pašslavināšanās, ko saraksta viņu preses sekretāri un pašvaldības ierēdņi. Un, tā kā šāds “saturs” ir klaji nebaudāms, tad iedzīvotāji šo avīzes imitāciju saņemšanas gadījumā pat nesāk lasīt. Šo dīvainību trāpīgi raksturoja aktīvā Latgales žurnāliste Egita Jonāne, kas vienā no mediju kopīgajiem izbraucieniem uz robežjoslas izbūvi stāstīja citu novadu kolēģiem: “Mana adrese skaitās Augšdaugavas novadā, un mūsu kāpņu telpā ik pa laikam tiek izliktas pakas ar pašvaldības drukāto biļetenu. Gandrīz visi eksemplāri aiziet pa taisno miskastē kāpņutelpas stūrī. Kad es saku pašvaldībai, ka tā drukā makulatūru un faktiski met zemē naudu, viņi man aizbildinās, ka “domei esot pienākums sniegt informāciju”. Bet ja cilvēki to nelasa? Sanāk, ka mūsu novadā ir vislabāk informētās miskastes.”
Tā kā dažādas avīzes iznāk ar dažādu regularitāti, tad precīzākas tirgus ainas apzināšanai noderīgāk ir salīdzināt nevis viena numura, bet kopējo vienas nedēļas summāro tirāžu. Katrā atsevišķā nedēļā tā var piepildīties un var nepiepildīties. Prognoze balstīta uz LPIA datiem, laikrakstu pašu uzrādītajiem tirāžas datiem, izdevēju sniegtajiem papildinājumiem u.c. informāciju. Ļoti daudzu preses izdevumu tirāžas skaitļi atrodami KNAB, kur šī informācija iesniegta līdz ar politiskās reklāmas cenām, tāpēc salīdzināšanai izmantoti dati par 2024. gada maiju (uz kuru attiecas KNAB mājaslapā publicētās priekšvēlēšanu aģitācijas cenas), lai savstarpējais salīdzinājums būtu iespējami korektāks. (Sīkāk par veikto aprēķinu — tabulas beigās. Nav ietverti žurnāli, jo tie iznāk no 4 līdz 52 reizēm gadā un to faktiskās tirāžas ir vēl mazāk konstatējamas publiskos avotos.)
LAIKRAKSTS (cik reizes nedēļā iznāk) — vidējā NEDĒĻAS koptirāžas prognoze — ziņu avots
“Latvijas Avīze” . . . . . . . . . . . . 46 800 (norāda precīzu tirāžu katru dienu)
“Diena” (4) . . . . . . . . . . . . . . . . 45 000 (uzrāda maksimālo metienu piektdienās)
“Сегодня” (3) . . . . . . . . . . . . . . 41 800 (iesniegums KNAB)
“МК-Латвия” (1) . . . . . . . . . . . . 40 000 (iesniegums KNAB)
“Kurzemes Vārds” (Liepāja, 4) . 26 600 (norāda precīzu tirāžu katru dienu)
“Сегодня Hеделя” (1) . . . . . . . 25 000 (iesniegums KNAB)
“Kas Jauns Avīze” (1) . . . . . . . . 23 000 (vidējā tirāža)
“Миллион” (Daugavpils, 1) . . . 10 000 (iesniegums KNAB)
“Auseklis” (Limbaži, 3) . . . . . . . . 9000 (iesniegums KNAB)
“Liesma” (Valmiera, 3) . . . . . . . . 8600 (LPIA dati + mazumtirdzniecības prognoze)
“Rēzeknes Vēstis” (2) . . . . . . . . . 8500 (latviešu un krievu versijām kopā)
“Ventas Balss” (Ventspils, 2) . . . 8000 (latviešu un krievu versijām kopā)
“Latgales Laiks” (Daugavpils, 2) . . . . . 7900 (latviešu un krievu versijām kopā)
“Rīgas Apriņķa Avīze” (2) . . . . . . 7700 (pasta piegādes + mazumtirdzniecība)
“Druva” (Cēsis, 2) . . . . . . . . . . . . 7200 (LPIA dati + mazumtirdzniecības prognoze)
“Neatkarīgās Tukuma Ziņas” (2) . 7000 (iesniegums KNAB)
“Kultūrzīmes” (LA nedēļraksts) . . 6900 (vidējā tirāža)
“Stars” (Madona, 2) . . . . . . . . . . . 6500 (iesniegums KNAB)
“Ogres Vēstis Visiem” (2) . . . . . . 6300 (pasta piegādes + mazumtirdzniecība)
“Brīvā Daugava” (Jēkabpils, 2) . . 6000 (iesniegums KNAB)
“Bauskas Dzīve” (2) . . . . . . . . . . . 5300 (norāda precīzu tirāžu)
“Saldus Zeme” (2) . . . . . . . . . . . . 5200 (LPIA dati + mazumtirdzniecības prognoze)
“Talsu Vēstis” (2) . . . . . . . . . . . . . 4700 (iesniegums KNAB)
“Kurzemnieks” (Kuldīga, 2) . . . . . 4600 (norāda precīzu tirāžu)
“Vaduguns” (Balvi, 2) . . . . . . . . . 4100 (norāda precīzu tirāžu)
Staburags (Aizkraukle, 2) . . . . . 4000 (iesniegums KNAB)
“Dzirkstele” (Gulbene, 2) . . . . . . . 3500 (LPIA dati + mazumtirdzniecības prognoze)
“Alūksnes&Malienas Ziņas” (2) . . 3400 (pēc abu Alūksnes avīžu apvienošanās)
“Ziemeļlatvija” (2) . . . . . . . . . . . . 3100 (LPIA dati + mazumtirdzniecības prognoze)
“Ezerzeme” (Krāslava, 1) . . . . . . . 3000 (latviešu un krievu versijām kopā)
“Vietējā Latgales Avīze” (1) . . . . . 2600 (pasta piegādes + mazumtirdzniecība)
“Zemgales Ziņas” (1) . . . . . . . . . . 2500 (LPIA dati + mazumtirdzniecības prognoze)
“Панорама Резекне” (1) . . . . . . . 2400 (norāda precīzu tirāžu)
“Laiks/Brīvā Latvija” (1) . . . . . . . 2300 (ārz. latv. nedēļraksts; iesk. digitālos abon.)
Aprēķinā netiek ietvertas: (1) tās avīzes, kas iznāk retāk nekā reizi nedēļā (lielākoties dažādi specifiski nozaru izdevumi, kulinārija, mājdzīvnieki, praktiskie padomi, kā arī pseidomedicīna un šarlatānisms utt.); visas tās, (2) kur reklāma veido vairāk nekā pusi satura un kas — atbilstoši Reklāmas likumam — nevar tikt uzskatītas primāri par medijiem; tāpat (3) tās, par kurām nevar atrast nekādus tirāžas datus (lielākoties krievvalodīgās nedēļas avīzes); vienlaikus arī (4) visu paveidu TV programmas, kuru ietvaros praktiski netiek publicēts oriģinālsaturs; un — visbeidzot — (5) pašvaldību izdevumi, kas nedarbojas saskaņā ar žurnālistikas profesionālajiem standartiem un tikai maskējas par medijiem. Tāpat nav atsevišķi izdalīti cipari par tiem laikrakstiem, kam ir abonējamas digitālās versijas. Dažām redakcijām iepriekšējos gados piemitusi tieksme “izpušķot” savus rezultātus — taču ir zināms, kuras tās ir, tāpēc šie fakti ņemti vērā aprēķinā. Prognozes noapaļotas līdz simtam, jo tirgus kopējās ainas ieguvei tālāka matu skaldīšana nav būtiska.
