Nu nemaz negribas ticēt, ka čekisti savulaik aizsūtīja uz karātavām savu vācu kolēģi Frīdrihu Jekelnu bez nopratināšanas jeb pieredzes apmaiņas par to, kā vislabāk cīnīties pret Kurzemes partizāniem un ko šajā ziņā mācīties no Jekelna komandētās soda ekspedīcijas “Eichensumpf” neveiksmēm Zlēkās.
Frīdrihs Augusts Jekelns (Jeckeln, 1895-1946) bija SS obergrupenfīrers un SS un policijas vadītājs (SS- und Polizeiführer) Ziemeļkrievijā un Baltijā (Russland-Nord und Ostland) no 1941. gada novembra līdz 1945. gada janvārim. Gan šajā teritorijā, gan citviet nacistiskās Vācijas okupētajās teritorijās un droši vien pašā Vācijā arī pastrādājis noziegumus, par kuriem viņu pienāktos pakārt simtiem un tūkstošiem reižu. Starp tiem arī soda ekspedīcija uz Zlēkām 1944. gadā no 5. līdz 9. decembrim. Šogad Zlēku traģēdijai 80. gadskārta, līdz kurai esam nonākuši bez izsmeļošas skaidrības, kas tur īsti notika. 8. un 15. decembrī jau esam aplūkojuši šos notikumus to vēsturiskajā un ģeopolitiskajā kontekstā, bet šajā reizē vairāk par pašu notikumu gaitu. Par to palikuši neatbildēti jautājumi, uz kuriem vajadzēja atbildēt F. Jekelnam. Joprojām gribas ticēt, ka šādi jautājumi viņam uzdoti un atbildes uz tiem saglabātas.
F. Jekelnam vajadzēja uzdot divus jautājumus, atbildes uz kuriem pēc tam varētu detalizēt ar papildjautājumiem. Bet pamatā jautājumi divi.
Pirmais - cik lieli bija vācu soda ekspedīcijas zaudējumi? Vai tiešām tik lieli, kādus atskaitēs par savām veiksmīgajām kaujām uzrāda gan nacionālie partizāni, gan padomju partizānu un diversantu apvienotie spēki? Vai tie tiešām bijuši tik lieli, ka F. Jekelns bijis spiests tos slēpt no savas priekšniecības Vācijā? Vai pēc Vācijas sagrāves, kad no soda par to vairs nebija jābaidās, viņš būtu atzinis savu un savu padoto nemākulību un vēl kādus apstākļus, kas pie šādiem zaudējumiem noveda?
Otrais - kas, kurā brīdī un kāpēc pieņēma lēmumu par visu civiliedzīvotāju iznīcināšanu noteiktā teritorijā? Tas pats jautājums no otras puses prasa, kas pavēlēja šo iznīcināšanu pārtraukt pat tajās mājās, kur cilvēku slepkavošana un ēku nodedzināšana jau bija sākusies? Citiem vārdiem sakot, vai šāda slepkavošana bija ieplānota kopš paša sākuma vai izvērtās soda ekspedīcijas gaitā kā spontāna reakcija uz zaudējumiem kaujās ar partizāniem?
Viens no sabiedrībai pieejamiem avotiem informācijai ir sadaļa “Izrēķināšanās atbalsis: Zlēku traģēdija” Ulda Neiburga grāmatā “Grēka un ienaida liesmās” (R., 2018). Tajā latviskots un citēts dokuments - Kurzemes katlā iesprostotās vācu 16. armijas pretizlūkošanas daļas pārskats, kas datēts ar 1944. gada 31. decembri. Pārskatā teikts, ka no 5. līdz 9. decembrim Jekelna vadībā norisinājies pasākums “Eichensumpf”(Ozolu purvs), kas vērsts pret “Sarkano bultu” un Rubeņa vienības atliekām.
Šo notikumu apraksts no “Sarkanās bultas” skatpunkta dots daudzus gadus iepriekš, ar sarkanā partizāna nopelniem greznotā latviešu padomju propagandista Viļa Samsona grāmatā “Kurzemes meži šalc” (R., 1974): “6. decembra rītā, atstājot bloķēšanas pozīcijās daudzas aplencēju ķēdes, sākās Zlēku-Cirkales-Rendas masīva pārmeklēšana. Tā notika, virzoties uz Plučiem no pretējām pusēm (no Rendas un no Zlēkām) pa Abavas labo krastu spēcīgām ķemmētāju vienībām. Meža brāļi atradās garā, no rietumiem uz austrumiem izstieptā maisā.” ““Sarkanā bulta" atradās starp Plučiem un “Novadniekiem”, leģionāru bataljons Zlēku pagastā."
“Sarkanā bulta” atradusi īsto vietu un brīdi uzbrukumam ķemmētājiem, nogalinājusi ap 80 no tiem un izlauzusies uz Rendu, pie kuras mierīgi pārlaidusi notikumus, kas tālāk risinājušies pie Zlēkām. V. Samsons atsaucas uz vācu armijas grupas “Nord” kauju žurnālu, kurā atzīmēti 18 kritušie vācu pusē, kamēr pretinieks zaudējis 160 kritušos. U. Neiburga darbā precizēts, ka ieraksts izdarīts 9. decembrī plkst. 17.30: “Pretinieka pusē nogalināts 161 cilvēks, kas piederējis “Rubeņa brigādei” un “Sarkanās bultas” daļām."
V. Samsona skaidrojums par kritušo vāciešu nelielo skaitu ir tāds, ka faktiskie vērmahta zaudējumi šajā dokumentā noklusēti, bet par SS karaspēka zaudējumiem pagaidām (tātad līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem) neesot atrasti nekādi trofeju materiāli. Pie tā paša mēs esam palikuši līdz šai baltai dienai neizpratnē, kāpēc par šiem zaudējumiem netika pajautāts F. Jekelnam un kāpēc ar tiem palielīties neļāva tik prominentam padomju propagandas kadram kā V. Samsons, ja vien vāciešiem ir bijuši lieli zaudējumi un ja čekisti viņam par tiem pajautājuši kaut vai tāpēc, lai pārbaudītu “Sarkanās bultas” atskaišu pareizību.
Savu stāstu V. Samsons ir padarījis skaidrāku ar karti, kas šeit pievienota pēc notīrīšanas no orientieriem, kas attiecas uz citiem V. Samsona aprakstītajiem notikumiem. “Sarkanā bulta” un ar to asociētie padomju izlūki, diversanti un citi pretvācu spēki riņķoja, mētājas vai locījās nebūt ne pa visu vāciešiem atlikušo Kurzemes daļu, bet viņi arī nesēdēja visu laiku tieši pie Zlēkām. Viņi tur ik pa laikam parādījās, veidoja nometnes un apšaudījās ar vāciešiem dažādos mežu stūros laikā no 1944. gada vasaras līdz 1945. gada maijam, tāpēc uz Zlēku traģēdiju attiecas mazākā daļa no tā, ko V. Samsons bija iezīmējis savā kartē. Tepat atruna par dažviet nenosakāmo robežu starp apdzīvotu vietu nosaukumiem, kurus ar pēdiņām neizceļ, un mājvārdiem, kas starp citām apdzīvotām vietām ar pēdiņām izceļami.
Turpretī papildināta ar sarkanajiem uzrakstiem ir apmēram tās pašas vietas karte no angļu publicista Vinsenta Hanta (Vincent Hunt) grāmatas “Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē. Asinis mežā” izdevuma latviešu valodā (R., 2018). Šis autors un viņa darbs “Neatkarīgajā” jau pieminēts 8. decembrī. Nupat aprakstīto un vēl aprakstāmo notikumu gaitai jākļūst skaidrākai, atrodot tos orientierus, kuri abās kartēs sakrīt. V. Hanta karte veltīta nacionālo cīnītāju gaitām, kurām tūlīt pievērsīsimies. Tagadējā stāstā netiek atgādināts tas, kas jau izstāstīts 8. un 15. decembrī.
Analoga versija par vāciešu lielajiem zaudējumiem un to slēpšanu tiek attīstīta arī par kaujām starp vāciešiem un kureliešiem. Pirmo reizi Latvijas latviešiem par viņiem tika stāstīts trimdā strādājušā latviešu vēsturnieka Edgara Andersona (1920-1989) vārdiem ļoti plašā publikācijā “Kurelieši” avīzes “Literatūra un Māksla” 1990. gada 2. jūnija numurā. Autors citēja Jekelna 1944. gada 24. novembra atskaiti par kureliešu atbruņošanas rezultātiem, ka “vācu armija akcijās bija zaudējusi 4 kritušos un 7 ievainotos”, bet, kā apgalvoja E. Andersons, “daudz lielākie paša Jekelna SS un SD spēku zaudējumi nav uzdoti”. Turamies pie pārliecības, kā šie zaudējumi izsakāmi ne desmitos, bet simtos nogalināto.
Pēc abpusēji asiņainām kaujām, kurās krita arī kureliešu kaujas spējīgākā bataljona komandieris Roberts Rubenis (1917-1944), šis bataljons atkāpās līdz Zlēkām. Pie tām “9. decembrī notika rubeniešu pēdējā cīņa ar vācu jātniekiem. Pēdējais bataljona komandieris Briedis izformēja savu vienību, atļaujot katram iet, kur viņš vēlas. 18. armijas štābs 9. decembrī ziņoja, ka partizāni zaudējuši 161 kritušo, bet vācu armija zaudējusi ap 18 kritušos. Skaitā atkal nebija ieskaitīti SD un SS kritušie. Jekelna vīri atriebībā apšāva visu apkārtējo māju iedzīvotājus,” rakstīja E. Andersons.
Ar visu laiku atkārtojošos skaitli 160 ir tā, kā klāstīja V. Samsons, ka tas esot “aptuveni pareizs". “Tikai tas nav kritušo partizānu, bet mierīgo iedzīvotāju (pamatiedzīvotāju un bēgļu), dezertieru un leģionāru skaits." Tik tiešām varētu palikt pie nošķīruma, ka ne visi leģionāri bija partizāni, lai gan tieši Rubeņa vienība uz mirkli kļuva par pretvācu partizānu trieciendūri un visu nacionālo partizānu idejisko un kadru kalvi. Soda ekspedīcijas nogalināto cilvēku skaitu un sastāvu U. Neiburgs novērtē ar 57-85 civiliedzīvotājiem un ap 110 karavīriem no dažādām militārajām vienībām un Zlēku apkārtnē klīstošiem dezertieriem.
Tieši civiliedzīvotāju, tajā skaitā vairāk nekā 20 bērnu nogalināšana ir tas, kas izceļ soda ekspedīciju Zlēkās starp citām vācu sadursmēm ar partizāniem, kuru gaitā nogalināt varēja jebkuru nevietā un nelaikā patrāpījušos cilvēku. Taču tikai divās vietās Latvijas teritorijā - Audriņos un Zlēkās - šī slepkavošana kļuva par galveno soda ekspedīciju nodarbošanos. Audriņu gadījums vieglāk izskaidrojams, ka ciematā slēpās no Sarkanās armijas atpalikušie karavīri, kuri pretojās ķērējiem un nogalināja dažus policistus, par ko vācieši 1942. gada sākumā sarīkoja publisku atriebību kā biedinājumu nesen iekarotās teritorijas iedzīvotājiem. Zlēku gadījumā neskaidrības tādas, ka mežos ap Zlēkām darbojās divi dažādi partizānu grupējumi un - galvenais - nebija ieganstu kolektīvās atbildības uzlikšanai visiem noslepkavotajiem piecu māju iedzīvotājiem un vēl tiem, kuri gadījās to tuvumā. Šie cilvēki bija spiesti dot pārtiku un pajumti jebkurai no meža atnākušai kaujinieku vienībai neatkarīgi no tā, vai tā bija padomju vai pretpadomju, pretvācu vai vācu vienība. Ja kāds par šiem notikumiem vispār varēja kaut ko paskaidrot, tad tikai Jekelns.
Varbūt kāds no nākamajiem vēstures pagriezieniem tomēr atvērs pētniekiem no Latvijas durvis uz tagadējo Krievijas Federālā drošības dienesta Centrālo arhīvu. Spraudziņu uz to savulaik atradis jurists, dzīves otrajā pusē politiķis, pētnieks un publicists Andris Grūtups (1949-2014). Starp viņa uzrakstītajām grāmatām ir arī “Ešafots” (R., 2007) par F. Jekelna un vācu militārpersonu tiesāšanu Rīgā 1946. gada janvāri un februārī. Pēc notiesāšanas šos cilvēkus zibenīgi publiski pakāra 3. februārī.
No “Ešafota” un tā autora zināms, ka Rīgas tiesas procesa materiāli esot sašūti 20 sējumos. “Pie tādiem materiāliem, pie kādiem viņš nonācis, es savā kaķa mūžā neesmu ticis klāt,” pēc tam teica vēsturnieks Heinrihs Strods (1925- 2012), kurš pats bija izcilnieks materiālu izcelšanā no grūti pieejamām vietām.
Zlēkām veltītajās publikācijās “Neatkarīgā” ir norādījusi uz apstākļiem, kuru dēļ padomju propagandas 1946. gada vajadzībām neatbilda publiska Zlēku gadījuma pieminēšana kā grūti apejams pierādījums, ka nacionālie partizāni cēlušies ne no vācu okupācijas režīma darbiniekiem, bet no viņu nāvīgajiem ienaidniekiem. Varbūt tāpēc Zlēkas nav pieminētas ne tikai "Apsūdzības rakstā par vācu fašistisko iebrucēju ļaundarībām Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR teritorijā", ko Zlēku apkārtnes iedzīvotājiem darīja zināmu arī vietējais laikraksts “Ventas Balss” 1946. gada 29. un 31. janvāra un 2. februāra numuros. Tas bija standartteksts, ko tajās dienās publicēja visi Latvijā izdotie preses izdevumi, bet ne vārda par Zlēkām nav arī “Ventas Balss” 31. janvāra reportāžā “Ventspils darbaļaudis prasa augstāko soda mēru Rīgā tiesājamiem hitleriskajiem noziedzniekiem".
Starp A. Grūtupa aprakstītajiem F. Jekelna tiesāšanas materiāliem arī tāda F. Jekelna atzīšanās, ka “1944. gada rudenī, atstājot Rīgu, izvedu četras mašīnas ar mantām. To skaitā desmit vistas”. Arī tas bija svarīgi F. Jekelna notiesāšanai, bet čekistiem varēja būt vēl svarīgāka viņa pieredze Kurzemes partizānu trenkāšanā. Tāpēc paliksim cerībā, ka šī pieredze kaut kur saglabāta un līdz Zlēku traģēdijas simtgades pieminēšanai būs nākusi gaismā.
