Toms Liepājnieks teātri spēlē uz ielas

© f64

«Kad uzzināju, ka izrādes skatuve būs iela, sapratu, ka tas būs kas ekstrēmi jauns. Un, ja līdz šim man likās, ka manī nav nekādu robežu, tad jau mēģinājuma pirmajā dienā sapratu, ka ir gan, un es joprojām mācos tās sevī pārkāpt,» saka Nacionālā teātra aktieris Toms Liepājnieks. Viņam šovakar pirmizrāde – Latvijas Nacionālā teātra un Rīga 2014 kopprojekta pirmajā izrādē Noķert RABIT, ko iestudējis Julians Hecels no Vācijas.

Noķert RABIT ir ceļojums uz Eiropas robežām, bet, tā kā Eiropas cietoksnis ir novecojis, tad robežu jēdziens var tikt un bieži arī tiek apstrīdēts. Zinātkāres vadīts un baiļu mākts, režisors izstrādājis dokumentālu fikciju diviem izpildītājiem un vienam bezpilota helikopteram, mēģinot savienot pretrunīgo – anonīmo padarīt personisku, parādīt neredzamo. To izspēlē Toms Liepājnieks, Arturs Krūzkops, Ilze Blauberga, Filips Birzulis un Benita Zommere.

Sauca ātros, policiju

Tā kā izrādes skatuve ir iela, arī mēģinājumu process notika uz ielas. «Tas vienlaikus bija gan intriģējoši, gan diezgan traki, jo cilvēki sauca ātros, zvanīja policijai... Bet mēs esam patiesi priecīgi, ka cilvēki nav vienaldzīgi – viņi aktīvi reaģē uz notiekošo, ir ļoti atsaucīgi,» stāsta Nacionālā teātra mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja Līga Rimšēviča.

Tomam Liepājniekam šis darbs ir pirmā tāda veida pieredze, un šīs izrādes sakarā viņš aizdomājies, ka varbūt tomēr ir kādas robežas starp cilvēkiem, kuras nevajadzētu pārkāpt. «Man brīžam liekas, ka ejam drusku par tālu... Vai tā drīkst spēlēties ar cilvēkiem, vai tā drīkst viņus nest cauri? Izrādes skatītājam tas ir savādāk – viņš redz izrādi, bet garāmgājējs? Viņš uztraucas par to, kas notiek. Viņš jau nezina, ka tā ir izrāde. Viņš nesaprot, kā reaģēt, un kādam tas var būt arī liels pārdzīvojums...» aktieris pavisam nopietni aizdomājas.

Izrādes mēģinājumu procesā aktierim pavisam nopietni nācies aizdomāties arī par savu pašlepnumu. «Mēs ar Arturu [Krūzkopu] runājām, ka katram aktierim kādreiz var būt tā, ka viņš kautrējas kaut ko darīt – pat mēģinājumu zālē, kur tas paliek starp viņu, režisoru un kolēģiem. Tad nu sapratām, ka pēc šīs izrādes, to mēģinot uz ielas garāmgājēju acu priekšā, mēs turpmāk varēsim darīt jebko. Mēs dabūjām stipri pabradāt savu pašlepnumu, un tas nenācās viegli,» atzīstas Toms Liepājnieks. Viņš saka, ka šī izrāde no aktiera prasa ļoti lielu koncentrēšanos. «Jo, tiklīdz sāc domāt, kā izskaties, tu vairs neko nevari izdarīt.»

Latgalē, Lampedūzā

Toms Liepājnieks domā, ka režisora sākotnējā iecere, kā noķert RABIT, bijusi cita, bet, sākot strādāt, tā mainījusies. «Pirmoreiz ar režisoru tikāmies augustā, kad bija plāns kopā doties uz Lampedūzu Itālijā, kurp dodas robežpārkāpēji, kuri grib integrēties Eiropā – viņš gribēja mums to parādīt. Taču, atbraucis uz Latviju, režisors saprata, ka mūsu valstī šis jautājums nav aktuāls, tāpēc devāmies uz Latgali, kur nedēļu staigājām pa robežpunktiem. Tā bija ļoti vērtīga pieredze. Bet, sākot darbu, režisors saprata, ka šī tēma ir pārāk plaša, tāpēc viss izvērtās savādāk. Protams, robežu jautājums tiek risināts, tikai akcents ir uz privāto robežu pārkāpšanu.»

Aktieris uzskata, ka cilvēkiem jārespektē vienam otra privātā telpa. «Ir robežas, ko nevajadzētu pārkāpt,» viņš domā un uzskata, ka arī katram pašam jārespektē sava privātā telpa un jāzina robeža, aiz kuras pateikt nē.

Cik daudz laika aktierim paliek savai privātajai telpai? Toms Liepājnieks atzīst, ka šobrīd ļoti maz. «Esmu par to domājis, kāpēc. Bet no otras puses – es esmu teātrī tāpēc, ka gribu šeit būt. Un teātris jau arī ir daļa no manas privātās telpas. Pagulēt ilgāk gribētos, bet kāda gulēšana – teksts jāmācās! Uz kino aiziet gribētos, bet nevar – uz mēģinājumu jāiet!»

Plāni mainījās

Pabeidzis Kultūras akadēmiju, Toms Liepājnieks vienu sezonu nostrādāja Nacionālajā teātrī, lai, kā pats toreiz teica, izbaudītu, ko nozīmē būt «pilna laika aktierim». To izbaudījis, viņš pēkšņi pazuda no teātra repertuāra – lai dotos uz Londonu, kur, izturējis konkursu, tika uzņemts Londonas Drāmas centrā (Drama Centre London). Mācības maģistra programmā kino aktieriem bija plānotas divu gadu garumā, bet... pēc pusgada prombūtnes aktieris ir atgriezies. «Dažādu pārpratumu un birokrātisku problēmu dēļ pamācījos pavisam nedaudz, vien trīs nedēļas. Studijas maksāja 8600 angļu mārciņu gadā. Pēdējā brīdī uzzināju, ka man piešķirta stipendija piecu tūkstošu mārciņu apmērā, bet pārējā summa bija jāsedz pašam. Man nebija tādas naudas, bija sarežģīti to ātri dabūt, līdz ar to mācības nevarēju turpināt. Protams, noriju to krupi, bet prom nebraucu – paliku Londonā. Strādāju bārā, virtuvē, krāju naudu, lai varētu apmeklēt vismaz meistarklases – biju izpētījis, ka ir tādas, mēneša garumā. Jo es gribēju mācīties,» stāsta jaunais aktieris.

Vasarā, uz pāris nedēļām atbraukušu mājās – ar jau iegādātu biļeti atpakaļceļam uz Londonu –, Tomu Liepājnieku pārtvēra kastinga aģentūra, piedāvājot filmēties Turcijā. «Man bija izvēle braukt mācīties vai jau reāli piedalīties lielajā kino [filmā Dügün Dernek]. Es riskēju un izvēlējos otro variantu. Mēnesi nodzīvoju Stambulā un, kad atbraucu atpakaļ, vēlreiz nopirku biļeti uz Londonu. Nepaspēju aizbraukt, kad režisors Dāvis Sīmanis piedāvāja lomu filmā Pelnu sanatorija [uz kino ekrāniem tā iznāks 2015. gadā]. Atkal nekur neaizbraucu. Bet bija vērts palikt, jo tā man bija līdz šim lielākā kino loma,» stāsta Toms Liepājnieks. Pēc tam viņam piedāvāja filmēties studentu darbos, nelielās lomās Krievijas un Latvijas kopražojuma daudzsēriju filmā DED 005 un Krievijas seriālā Kvest.

Mācīsies no kļūdām

Vēl pirms došanās uz Londonas Drāmas centru Toms Liepājnieks Neatkarīgajai atzina, ka teātris viņam ļoti patīk un viņš to nedomā pamest. «Neko citu darīt negribu. Es varu darīt, bet negribu!» viņš precizēja. Tāpēc šoruden, sākoties jaunajai teātra sezonai, aktieris painteresējās, kas notiek Nacionālajā teātrī, un tika pie divām lomām – izrādēs Noķert RABIT un 10 trausli mīlas stāsti, ko pavasarī LNT Jaunajā zālē iestudēs režisors Regnārs Vaivars.

Bet uz aktiermeistarības kursiem Londonā Toms Liepājnieks tomēr bija aizbraucis – šogad martā, pa vidu starp filmu projektiem. «Man baigi patika! Ļoti daudz dabūju izspēlēties. Super!» viņš sajūsmināti stāsta un secina: lai arī mācības pajuka, ir iegūta pieredze kino uzņemšanas laukumā. «Viss, ko neesmu iemācījies, tagad būs redzams uz ekrāna,» viņš pasmaida un saka, ka arī no kļūdām var mācīties.

Teicami, «bez kļūdām» viņaprāt, spēlē Kristians Beils, Keisijs Afleks un Zoe Saldana – amerikāņu režisora Skota Kūpera filmā Out of the Furnace. «Šiem trim aktieriem filmā ir skats uz tilta – dramatiska aina, bet bez pārspīlējuma. Tas, kā viņi to dara, ir vienkārši vow! Tā es gribētu spēlēt...»

Uz Ameriku

Vēl viņš nākamajā vasarā gribētu aizbraukt pamācīties uz Ameriku. «Nevis aktiermeistarību, bet kaut ko specifisku, kino tehniku, piemēram. Londonā arī ir dažādi trīs dienu kursi, bet man nav ticības, ka tas nav tikai plezīra dēļ. Gribas ko nopietnāku,» saka Toms Liepājnieks. Viņš sapratis, ka izvēles iespējas ir, bet – ir arī risks visu pazaudēt. «Kad sāku strādāt teātrī, viss jau bija okei, bet man bija pārāk liels komforts. Es vēl esmu tādā vecumā, ka ilgstoši komforts ir traucējošs, man vajadzīga arī zināma deva adrenalīna.»

Aktieris atminas: kad pirmoreiz kāpis uz skatuves dēļiem Anglijā, domājis, ka tūliņ parādīs, kā jāspēlē! «Mani apstādināja pēc pirmajām divpadsmit sekundēm. Tas lauza manu stulbo ego. Un tagad, turpinot mācīties, arvien vairāk rodas sajūta, ka vēl ir kur augt un augt. Uz skatuves vairs netīksminos par sevi, bet sāku saprast, ko varu un ko nevaru izdarīt un cik daudz man vēl ir jāmācās.»

***

Toms LIEPĀJNIEKS

• Aktieris

• Dzimis 1985. gada 14. novembrī Tukumā

• Izglītība: Talsu 2. vidusskola; Latvija Kultūras akadēmijas Teātra fakultāte

• Mācījies Baltijas talantu aģentūras aktierskolā; Latvijas Universitātē vienu semestri studējis politologos, nepilnus divus gadus – ekonomistos; trīs nedēļas mācījies aktiermeistarību Londonas Drāmas centrā (2013)

• Debija uz Nacionālā teātra skatuves – mūziklā Vadonis (2009)

• Šajā sezonā Nacionālajā teātrī spēlē izrādē Noķert RABIT

• Kino pieredze: Rūdolfa mantojums (rež. Jānis Streičs, 2010); masu skatos Latvijā uzņemtajā dienvidkorejiešu filmā Mans ceļš (My Way, rež. Džegjū Kans, 2011); indiešu grāvējā Agent Vinod, kas filmēts Latvijā (rež. Šrirams Raghavans, 2012); detektīvseriālā Ēnu spēles (rež. I. Gorodecka, 2012); Turcijas filmā Dügün Dernek (rež. S. Aidemirs, 2013); Tallinas universitātes Baltijas filmu un mediju skolas studentu darbos (2014); nelielās lomās Krievijas un Latvijas kopražojuma daudzsēriju filmā DED 005 un Krievijas seriālā Kvest (2014); spēlfilmā Pelnu sanatorija (rež. D. Sīmanis)

• Neprecējies

Svarīgākais