Uzdāvināt uz Ziemassvētkiem sev vai kādam citam nupat kā latviešu valodā izdoto romānu Kristus pēdējais kārdinājums būtu pats labākais, ko paveikt pirms Lieldienām.
Grāmata ir bieza. Izdevēji ir atvēlējuši romāna latviskajam tekstam un tajā aprakstīto vietu attēliem 478 liela formāta lappuses audekla vākos ar papīra apvalciņu čūskādas faktūrā. Grāmatas izdevums līdzinās greznam rāmim, kas godina un izceļ grāmatas saturu, kādu mums sniedz romāna autors Nikos Kazantzakis (1883-1957) un vēl vismaz divi vārdos saucami cilvēki, kuri padarījuši savulaik grieķu valodā uzrakstīto par tagad latviešu valodā izlasāmu.
Šis tulkojums ir mūža darbs (viens no mūža darbiem) Pēterim Bolšaitim, kuram tulkošanas nobeiguma fāzē piebiedrojies Islandē dzīvojošs grieķu un latviešu valodu zinātājs Dens Dimiņš. Tāpat ar labu vārdu jāpiemin tie grieķu valodas speciālisti, kas tulkojuši un piedevām komentējuši N. Kazantzaka romānu angļu, vācu un spāņu valodās, kuru pratējs P. Bolšaitis veidojis no trejādiem tekstiem vienu tekstu latviešu valodā. To atbilstoši grieķu oriģinālam vēl precizējis D. Dimiņš. Grāmatas latviešu izdevums tapis Ligitas Kovtunas vadītajā izdevniecībā Vesta-LK ar grāmatas autora mazmeitas un autortiesību turētājas Niki Stavrou atbalstu.
Ja kāds to palaidis garām, tad N. Stavrou grāmatas 8. lpp. brīdina, ka Kristus pēdējais kārdinājums kopš 1954. gada atrodas katoļiem aizliegto grāmatu sarakstā, bet ar grieķu pareizticīgo baznīcu grāmatas autors oficiāli sakašķējies jau 1927. gadā. Vismaz šo kristiešu konfesiju draudžu locekļiem jāpadomā, vai viņus no draudzes nepadzīs, ja viņi ne tikai izlasīs romānu, bet nepratīs to izdarīt zem deķa, t.i., nepaturēs pie sevis vismaz dažas no tām atklāsmēm, uz kādām romāns (pa)vedina. N. Kazantzakis rāda piemēru šādai nepārvaramai tieksmei kaitināt baznīcu ar to, ka nespēja atrast savā garajā sacerējumā citu vietu kā vien visvieglāk pamanāmo - grāmatas divus pēdējos teikumus - apgalvojumam, ka krustā sistā Kristus pirms viņa nāves teiktais «viss piepildīts» esot tas pats, «it kā viņš teiktu: «Viss sākas no jauna.»»
No tikai šīm frāzēm nekas nebūtu saprotams, tomēr, ja 478 lappušu garumā publicētais tiešām izlasīts, tad grūti neatzīt, ka pasaules noturēšana kaut jel kādā atbilstībā kristietības solījumiem ir iespējama tikai tik ilgi, kamēr pietiekami daudz cilvēku būs gatavi labāk mirt (un mokošā nāvē mirt!), nekā pieņemt pastāvošo iekārtu kopumā un tai piesmērējušos baznīcu (kā Kristus laikā romiešiem izdabājošo Jeruzalemes tempļa priekšniecību) tajā skaitā. Kristīgās baznīcas ir gatavas paciest jebko, bet tikai ne Kristus dzīvi kā piemēru katram kristietim. Nē, tikai ne to! Kristieša ticības apliecinājums ir ticība tam, ka pilnīgi pietiek ar vienu Kristu («Dieva vienpiedzimušo Dēlu», kā teikts Mārtiņa Lutera dotajā Otrajā ticības artikulā), kurš spējis vienā paņēmienā izpirkt visus cilvēku grēkus no pasaules radīšanas ne vien līdz šai dienai, bet arī uz priekšu līdz Pastardienai. Kristiešiem tādā gadījumā nav ne jāuztraucas, ne jāiejaucas, nav jāuzstājas ne pret kādām nebūšanām un nekārtībām, jo Kristus taču arī par tām ir samaksājis. Kristiešiem pietiek reizi nedēļā atnākt uz baznīcu un atnest baznīckungam desmito tiesu no saviem ienākumiem. Visu pārējo uzņemas nokārtot baznīca par šo nelielo, bet taisnīgo atlīdzību.
Nekādas kristietības pasaulē vairs nebūtu, ja tā būtu spējusi padarīt šeit minēto nostāju par vispārpieņemtu praksi tieši kristiešu vidū. Baznīcu pašsaglabāšanās instinkts liek uzturēt līdzsvaru starp padevības un dumpības gara uzturēšanu cilvēkos. Līdz ar to nekad nav iespējams droši zināt, kad dumpošanās, sākot jau ar dumpošanos pret baznīcu pašu, ir patiesība, bet kad - ar baznīcu saskaņots inscenējums. Vatikānu var turēt aizdomās par N. Kazantzaka romāna reklamēšanu ar tā iekļaušanu aizliegto darbu sarakstā. Savukārt grieķu pareizticīgo aizliegums apglabāt šā romāna autoru kapu svētītajā zemē ir padarījis kapu pie viņa dzimtās Krētas salas pilsētas Iraklijas (latviešu valodā sauktas arī par Hērakleju, Hērakliju vai Hēraklionu) mūra par atbalsta punktu gan viņa pēcnāves slavas uzturēšanai, gan Grieķijas tūrisma industrijai, kas arī iepinusi viņa uzvārdu Iraklijas lidostas nosaukumā. Kad bija pagājuši jau gandrīz četrdesmit gadi kopš Kristus pēdējā kārdinājuma laišanas klajā 1951. gadā, tā slavu atsvaidzināja pat ne tik daudz režisora Martina Skorsēzes 1988. gadā paveiktā romāna ekranizācija, cik katoļu baznīcas aktīvistu uzbrukumi šai filmai.
N. Kazantzakis visu mūžu ir lieliski pelnījis ar dumpošanos, jo kā gan savādāk vērtēt viņam doto iespēju uzrakstīt un publicēt gan pāris desmitus Kristus pēdējam kārdinājumam apjoma ziņā līdzīgu lieldarbu prozā un arī dzejā, gan daudzus citus sacerējumus daiļprozas, žurnālistikas un publicistikas formātos, ik pa laikam zīmēties augstos amatos Grieķijas valsts pārvaldē, apceļot lielāko daļu pasaules un, citējot N. Stavrou, doties vispirms «kaislīgā un ugunīgā laulībā», bet pēc tam atrast «laimi otrajā laulībā» komplektā ar «nepieciešamo mieru un atbalstu viņa nozīmīgāko darbu radīšanā»?
Protams, ka N. Kazantzaka romāns Kristus pēdējais kārdinājums nav ne par ko citu, kā tikai par N. Kazantzaki, kuram Kristus tēls kalpo par ideālu piemēru cilvēku nespējai tikt skaidrībā pašam par sevi: «Kas es esmu? Kāpēc es esmu dzimis? Kas man jādara, lai glābtu pasauli? Kurš ir īsākais ceļš? Varbūt mana nāve?» (198. lpp.) Kristus gadījumā principiāli neatrisināmu problēmu rada tas, ka tā viņa būtnes daļa, kas viņā pārstāv cilvēku, mēģina aizsniegties un izteikt cilvēku valodā tikai Dieva prātā iespējamo formulu, pēc kuras Kristus ir vienlaicīgi cilvēks un Dievs. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka romāna autors iedomātos sevi par Dievu vai vērstos pie tiem, kuriem ir tādas aizdomas par sevi. N. Kazantzakis pārceļ šo jautājumu uz cilvēkspēju mērogu, kurā tas ir nespēja atšķirt, vai kaut kas ar šo cilvēku notiek īstenībā, vai «ļauj viņam sapnī redzēt, ka viņš tiek krustā sists» (428. lpp.). Autora stingrība pret sevi un citiem izpaužas tā, ka viņš liedz cilvēkiem būt drošiem par it kā taču pašu neapstrīdamāko, ko cilvēkam parādītu viņa ķermenis ne ar vienu vai dažiem, bet ar visiem jutekļiem, kurus kairinātu - un kā vēl kairinātu! - šā cilvēka pienaglošana pie krusta. Tomēr nē, N. Kazantzakis apgalvo, ka īstenībā un sapnī «izjustās šausmas un sāpes būs tikpat lielas» un viegli papildināmas ar visiem nepieciešamajiem aksesuāriem: «Skaties - tev atvērās brūces uz rokām, uz kājām un sirdī - tik spēcīgi, ka, redzi, vēl aizvien tek asinis...» (Turpat.) Tieši tikpat lielas ir iespējas nosapņot ekstrēmi pretējas situācijas, kas it kā pārliecina ar savu parastumu jeb, kā tagad smalki teikt, ilgtspēju. Tomēr nē, «mūsu apskāvieni naktī, bērni... viss, viss, viss ir meli. Kārdinātāja radīti... no vēja, miega un nāves» (452. lpp.).
Diez vai daudzi cilvēki riskēs uzstāties ar paziņojumiem, ka viņi nekad nav piedzīvojuši neko līdzīgu šādām atklāsmēm. Pat ja viņi nesaprot, kāpēc par tādām situācijām jārunā tik samudžināti kā N. Kazantzaka romānā, tad viņiem tomēr jāsaprot, kāpēc labāk paklusēt, nevis pievērst sev uzmanību ar vārdiem, kurus neviens tāpat neņems par pilnu, jo dzīve apliecina pretējo. Cilvēku ticības zudums kaut kam pietiekami bieži manifestējas ģimeņu vai karjeru drupās, un ne tikai no vēstures grāmatām mums zināms, kā ir aiziet gulēt vienā un pamosties citā valstī.
Nebija latviešiem jāgaida uz N. Kazantzaka romāna tulkojuma parādīšanos, lai kāds palīdzētu viņiem dzimtajā valodā sarindot vārdus, ar kuriem pieteikties uz šādu situāciju noteicēja lomu vismaz burtiskā nozīmē, t.i., uz spēju situāciju trāpīgi raksturot, pat ja neko citu tas situācijā nemaina. Drīzāk pat nav tādu literāru darbu, kas šo tēmu ignorētu vispār, lai gan var ļoti atšķirties pakāpes, kā šī tēma izstrādāta starp citām tēmām, kādas nu katrā darbā ietvertas. Ja, pēc izdevēju rīcībā esošām ziņām, romāna tulkojums pēc skaita 29. valodā tieši tagad iznācis Latvijā, tad pilnīgi iespējams, ka tas ir priekšvēstnesis tādām pārvērtībām, kuras vistrāpīgāk jau apraksta N. Kazantzaka vārdi, frāzes un notikumu kompozīcija P. Bolšaita un D. Dimiņa latviskojumā.