Jāņa Klīdzēja pasaule "Boņa ustabā"

BOŅUKA CEPURES. Piemiņas istabā uz zārdu kokiem satupušas Boņuka cepures, kas bijušas galvā mazajiem dejotājiem, izpildot īpašo Boņuka deju. Fonā Jāņa Klīdzēja mīļākie koki – bērzi © Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Rakstniekam, romāna Cilvēka bērns autoram Jānim Klīdzējam 6. maijā apritētu 104 gadi. Viņa vārdu nes dzimtā Sakstagala pamatskola, kur pirms dažiem gadiem izveidota savdabīga piemiņas vieta – Boņuka istaba. Tāpat pie skolas kā zaļa pieturas zīme aug paša rakstnieka pirms vairāk nekā 25 gadiem stādītais ozols.

Iesaistās visi

Sakstagala pamatskolas vecā daļa ir iekārtota bijušajā kroga ēkā. Tās otrajā stāvā bijusi novārtā pamesta telpa, kuru direktore Silvija Freiberga pirms dažiem gadiem nolēmusi sakārtot. Pagasts iedevis divus «simtlatniekus» un piedevām vēl «strašnu krāsu», kas savulaik atceļojusi uz pagastu kopā ar humānās palīdzības kravu. Tomēr labāk nekā nekas! Bet kaut kā gribējies kādu dzīvāku akcentu uz vienmuļajām sienām. Reiz S. Freiberga ievērojusi kādā Daugavpils skolā skaistu fototapeti ar bērziem. Bet tie bija mīļākie Klīdzēja koki! Tad nu skolas saimniekam uzdevusi nopirkt tādu pašu. Kad istaba bijusi jau tiktāl saposta, nākusi ideja te veidot Jānim Klīdzējam piemiņas vietu. Tā būs Boņa ustaba! Skolotāju kolektīvs atbalstījis ar abām rokām, un daudz kas bez viņu palīdzības te nemaz nebūtu iedomājams. Nolēmuši tajā visā iesaistīt arī bērnu vecākus un radus. Sak, vai nevar uzadīt Boņuka cimdus, jo romānā ir vieta, kur Bigi dāvina puikam sarkanus cimdiņus ar zvaigznīti saujā. Labākos tad godalgos. Sekojusi necerēta atsaucība - saadīti 35 pāri dūraiņu. Tik košu un skaistu. Kuri tad nu būtu tie labākie? Nolēmuši sveikt visas adītājas, stāsta skolas direktore. Bet kā? Jo skolai lieku līdzekļu nav. Tad mājturības skolotāja sataisījusi ar bērniem pašu spēkiem nelielas dāvaniņas, sarīkojuši koncertu un saaicinājuši rokdarbnieces. Viņas bijušas tik priecīgas un aizrautīgas, ka mudinājušas direktori rīkot vēl kādu konkursu. Viņa meklējusi idejas, ko vēl varētu ieteikt. Un atradusi, ka māsa Zuze iedāvina Boņukam zaļas zeķītes. Gan pie sevis prātojusi: bet kas būs, ja visas sanesīs vienādi zaļas? Bet nekā - sanākušas dažādu toņu un pustoņu zaļuma zečes, sākot no pavasara bērzu maigā - līdz egļu piesātināti tumšajam. Tad nākusi kārta purenēm - no dažādiem materiāliem tapuši brīnumaini dekori. Ja citiem bijis baltais galdauts, tad te darinātas baltās sedziņas. Bet pērn 37 meitenes kopā ar mammām sašuvušas baltus priekšautus. Tagad nu daļa no visa šā pūra aplūkojams pašu acīm, bet viesiem ir salūkotas arī mazas dāvaniņas, kas paslēptas jau minētajos Boņuka cimdiņos.

JOPROJĀM KOPĀ. Jāņa Klīdzēja un viņa sievas Emīlijas kapu rotā Boņuks ar savu uzticamo draugu Žiku / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Žiks un citas labas lietas

Ir vēl arī istabā aplūkojami bērnu fotografētie Žiki - viņu pašu sunīši. Tāpat savāktas mīkstās rotaļlietas Žika veidolā - kopā 116. (Daļa no tiem joprojām aplūkojami skolā.) Klīdzēja mīļākais koks - bērzs - rudenī arī iemūžināts dažādos veidos. Bet no skolas deju kolektīvā iestudētās Boņa dejas te nonākušas viņa cepures. Ir arī ganu rīkstes, ko Boņuks pa jokam dāvinājis 1. septembrī klašu audzinātājām. Patiesībā katru gadu tiekot padomāts, kā te ievīt ko nebūt no Cilvēka bērna. Bet ekskursantiem liekot arī padarboties savām rokām, piemēram, zīmēt ar oglīti tāpat kā romānā. Taisot arī pārģērbšanos, izmantojot gan Boņa cepures, gan citas lietas. Tā darbošanos sasaistot ar romānu, un tas apmeklētājiem paliek atmiņā daudz labāk nekā sausa biogrāfija un fakti.

Lai istaba būtu apdzīvotāka, te vietu raduši arī dažādi priekšmeti, kas nākuši no vietējo mājām. Lūk, Bigi pūra lāde! Izidora ermoņikas, ko viena no mammām apsolījusi atvest un atvedusi ar’ - pavasarī ieradusies ar lielu lādi uz motocikla! Zaļā māla krūze nākusi no pašas direktores mājām. Kāpēc tāda? Jo Klīdzējs tad, kad te 90. gados viesojies skolā, iestādījis ozoliņu un aplējis to ar zaļu māla krūzi. Žēl, protams, ka toreiz neviens nav iedomājies palūgt no rakstnieka kādu piemiņas lietu, tad nu izlīdzoties ar to, kas iedāvināts, sūkstās S. Freiberga. Tā te, labu ļaužu dāvāts, nonācis arī grāmatplaukts, kur salikti dažādi Klīdzēja darbi. Arī tie nākuši kā dāvinājumi - un tas ir kārtējais apliecinājums, ka cilvēki ir atsaucīgi. Vajag tikai rakt!

No 22 viņa garabērniem vēl desmit te nav. Bet gan jau būs arī tie! ir pārliecināta skolas direktore.

BIGI CIMDI. Vieni no pirmajiem rokdarbiem, kas tapa, skolēnu mammu un radinieču darināti, bija cimdiņi, jo romānā Cilvēka bērns Bigi dāvināja Boņukam sarkanus dūraiņus ar baltu zvaigzni delnā / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Īpašas pieturas vietas

Sakstagala pamatskolas viesiem direktore iesaka arī aizbraukt uz Kantiniekiem, kur pagasta padomes ēkā ir izveidota rakstnieka piemiņas istaba. Tā atrodas netālu no viņa bērnības mājas vietas Upmaļiem. Savukārt Kantinieku pagasta kapos ir Jāņa Klīdzēja (viņš mira 2000. gadā ASV) un viņa sievas Emīlijas atdusas vieta. Tur viņu abu pīšļi tika pārapbedīti 2008. gada 31. jūlijā - pēc vairāk nekā 60 svešumā pavadītiem gadiem. 2012. gada vasarā tur tika uzstādīts piemineklis izcilajam rakstniekam. Bronzā lieto tēlu - zēnu ar savu sunīti, kurš sēž uz akmens - veidojis lietuviešu tēlnieks Henriks Orakausks no Kernaves. Uz tā ir iegravēti romāna Cilvēka bērns galvenā varoņa Boņuka vārdi, kurus viņš veltīja savam draugam sunītim Žikam: «Otras līdzīgas debešu puses nav visā pasaulē.» Piemineklis tapis par Lauku atbalsta dienesta un pašvaldības piešķirtajiem aptuveni 12 600 eiro un atsaucīgu cilvēku saziedotajiem 2800 eiro. Šo vietu sakopusi biedrība Cilvēka bērns.



Kultūra

Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja (LNRMM) kultūrtelpā "Tintnīca" Rīgā 30. novembrī svinēs dzejnieka un prozaiķa Kārļa Skalbes 145. jubileju, informē muzeja pārstāve Annija Luīze Pentjuša.