Reportāža: Kā Daugavpils pusē pošas Dziesmu un deju svētkiem

Krievu jaunieši ar pietāti pret latvisko

Krievu kultūras centra jauniešu deju kolektīvs Uzori ir pastāvīgs Dziesmu un deju svētku dalībnieks - gan pieaugušo, gan skolēnu.

«Tie ir patriotisma svētki, mīlestības apliecinājums savai dzimtenei. Svētki ir tik svinīgi un pacilājoši, ka bērni patiešām ļoti cenšas, lai tajos nokļūtu. Protams, mūsu dejošanas maniere nedaudz atšķiras, bet mēs ļoti cenšamies neatpalikt no labākajiem latviešu kolektīviem,» saka kolektīva dibinātāja un vadītāja Arina Popova.

JAUNIEŠU deju ansamblis Uzori no Krievu kultūras centra uz deju svētkiem Rīgā brauc regulāri un uzskata, ka ir gods tajos piedalīties. Kolektīva vadītāja savējiem un visiem pārējiem novēl deju koncertā gūt tikpat daudz prieka un tikpat lielu gandarījumu, kādu viņi gūst, mācoties un kopkoncertā dejojot latviešu dejas / Foto: Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Arina Popova atklāj, ka savulaik, 2001. gadā, jaunajā deju kolektīvā Uzori sapulcējās pieaugušie, bet ar laiku vieta atdota jaunākajai paaudzei. Pati dejojusi jau kopš bērnības, padomju laikos piedalījusies Dziesmu un deju svētkos un šobrīd savu dzīvi vispār nevar iedomāties bez šiem svētkiem, uz kuriem brauc ik pēc dažiem gadiem. «Vairākums Uzori jauniešu mācās Krievu licejā, bērni ir krievisku runājoši, bet labi runā arī latviski. Lielākoties bērni ir no jauktajām ģimenēm, kurās māte vai tēvs ir latgalietis, lietuvietis, krievs, polis, ukrainis, baltkrievs, krievs... Jo te taču ir Daugavpils! Es pati nāku no senas vecticībnieku dzimtas, kas uz šo zemi atnāca jau 17. gadsimtā, - man ir tīras slāvu saknes, kas jau sen ir ieaugušas Latgalē,» stāsta Arina Popova. Protams, kolektīvs dejo ne tikai latviešu dejas, tomēr nokļūšana Dziesmu un deju svētkos viņiem esot īpaši svarīga. «Tie ir paši galvenie pasākumi valstī ne tikai pašdarbniekiem, ir ļoti prestiži tajos piedalīties, un tas ir viens no mūsu mērķiem - savas prasmes demonstrēt žūrijai, kuru sastāvā ir arī deju autori. Kad deju autori mums liek augstākās balles, mums ir lepnums par to. Katra deja ir kā teatrāls uzvedums, tas ir mazs gabaliņš no dzīves, un katrai dejai ir savs sižets un jēdzieniskā slodze.»

Kolektīva vadītāja ir pārliecināta, ka latviešu dejas nemaz nevar nepatikt, viņa uzskata: «Latviešu kultūra mums ir kā dzimtā, jo mēs esam piedzimuši šajā zemē. Cilvēks jau piedzimstot mīl savu māti, un tieši tāpat cilvēks mīl savu dzimteni, neatkarīgi no tā, kas tajā notiek. Tas būtu normāli. Es nesaskaros ar tiem cilvēkiem, kuriem tā nav, man laikam ir paveicies būt saskarsmē ar tādiem cilvēkiem, kuriem visaugstāk par visu ir mīlestība un cieņa pret saviem vecākiem un savu dzimteni. Mūsu licejā, kad atskaņo Latvijas himnu, bērni dzied līdzi, lai gan neviens viņiem neliek to darīt. Mēs patiešām cenšamies, pat uzaicinājām speciālistu, lai mūs nokonsultētu par tērpu pareizību. Mēs cenšamies visu darīt pareizi, ar lielu pietāti, lai gan, protams, mēs esam citādāki.