Pauls: Latvijas Radio 2 ir kļuvis par tautas radio

«Negribu smagi kritizēt to, kas skan Radio 2. Šim radio tomēr ir daudz nelabvēļu – visas komercstacijas ir Radio 2 ienaidnieki,» uzskata Raimonds Pauls © F64

Toreiz, 1995. gadā, vēl dzīvojām Atmodas eiforijas beigu noskaņās un ideja veidot radiokanālu, kurā skanētu tikai latviešu mūzika, bija iederīga un skaidra. Tāpēc savādi, ka toreizējā radio un televīzijas padome ilgi un dikti stīvējās, līdz tika pieņemts lēmums (ar vienas balss pārsvaru!) atbalstīt šo ideju. Skaidrs, ka vislielākais ieguvējs no šāda radio būtu Raimonds Pauls un citi latviešu komponisti – autortiesību honorāri augtu līdz ar popularitāti. Un šis popularitātes vilnis bija tik varens, ka 2000. gadā Latvijas Radio 2 (LR2), kas atskaņoja tikai latviešu mūziku, bija viena no populārākajām radiostacijām Eiropā, proporcionāli rēķinot pēc tās daļas, kas iekarota vietējā tirgū. Skeptiķi un smalkie intelektuāļi nu varēja tikai brīnīties: kaut kādu «šlāgeru radio» klausās teju katrs otrais latvietis.

Kas ir šā fenomena pamatā? To mēģinājām izdibināt sarunā ar maestro Raimondu Paulu – neapšaubāmi populārāko LR2 mūzikas autoru, ilggadēju radio darbinieku un vienkārši klausītāju, kam nav sveša kritiska attieksme pret to, ko dara LR2. Sestdienas vakarā, 11. aprīlī, Arēnā Rīga Latvijas Radio 2 svinēs savu divdesmitgadi, un tur būs arī Maestro.

– Kā notika LR2 veidošanās pirms divdesmit gadiem? Atceraties?

– Ja kāds kaut ko sāk stāstīt un runa ir par dažādiem notikumiem, tad izrādās, ka vienmēr tiem klāt esmu bijis arī es. Tas attiecas arī uz Radio 2. Ar Uldi Duku mēs reiz pļāpājām: jāmēģina kaut ko darīt ar to latviešu mūziku... Uldis uzņēmās vadīt LR2, un to viņš veiksmīgi arī darīja. Latvijas Radio 2 kļuva par īstu tautas radio. Tas norādīja uz to, ka šis gājiens nebija kļūdains: pa šiem gadiem šis radio kļuva par populārāko Latvijā. Protams, bija arī kļūdas, par tām vajag runāt. Taču LR2 popularitātei neviens cits radio netiek pat tuvumā. Visa Latvija, sevišķi lauku cilvēki, – klausās Radio 2. Viens kungs man reiz teica: «Es nevaru ciest to radio. Bet tad, kad es ar auto dodos ārā no Rīgas un braucu pa Latvijas laukiem, es noteikti ieslēdzu LR2.» Zināt, šis vīrs galīgi nebija muļķis. Nuja, viņš apkārt redz pļaviņas, mājiņas, tad ieslēdzas sentiments... Kritizēt šo radio? Es nezinu. Kādreiz vajadzēja iziet cauri dažādām dzirnavām, lai tiktu pie ētera. Tagad tas notiek daudz vienkāršāk. Es katrā ziņā atbalstu lauku kultūras namu orķestrus un grupas, bet... katram ir ļoti atšķirīgs līmenis. Bieži vien arī diezgan švaks ir tas līmenis. Tāpēc vajadzētu būt kādam, kas regulē – tas tiks ēterā, bet tas netiks. Diemžēl tāda regulētāja nav. Un tomēr es negribu smagi kritizēt to, kas skan Radio 2. Šim radio tomēr ir daudz nelabvēļu – visas komercstacijas ir Radio 2 «ienaidnieki». Ņirgājas par LR2 un tamlīdzīgi, sak, kas tā par mūziku un tā tālāk. Taču pamēģiniet noturēt visu diennakti šo skanējumu tikai ar latviešu mūziku vien!

– Tad jau sanāk, ka latviešu mūzikas ir ļoti daudz.

– Protams. Ko nu tā Atmoda mums ir devusi, bet komponisti, dziedātāji un gleznotāji mums tagad ir katrs otrais. Paskatieties, arī kinotaisītāju ir daudz: latviešu seriālus pat saskaitīt nevar. Kaut arī skatīties dažkārt ir visai grūti... Tos seriālus ražo un turpinās ražot. Tāpat ir arī ar šlāgermūziku. Kaut gan tas vārds «šlāgermūzika»... Nepareizi ir tas, ka pret šo vārdu ir negatīva attieksme. Vācijā klausās gandrīz tikai šlāgerus – par spīti augstajam tehniskajam līmenim. Latviešu mentalitāte ir līdzīga. Visas mūsu slavenās, sadzīvē dziedamās dziesmiņas nākušas no vāciešiem.

– Piemēram, Pie Dzintara jūras.

– Kā tad. Bet kā atšķirt – kas ir šlāgeris un kas ir popmūzika? Gada ierakstu balvā ir šīs divas nominācijas. Vai esat redzējusi definīciju – kas ir šlāgeris un kas ir popmūzika? Runājot par radio – tas savu darbu dara, un par to prieks.

– Sestdienas koncertā piedalīsieties arī jūs. Vai nav tā: koncerti, kuros ir Raimonds Pauls, katrā ziņā ir kvalitatīvi, tāpēc uz tiem jāiet bez šaubīšanās. Esat gluži kā kvalitātes zīme.

– Nebūtu pareizi man pašam par to runāt. Es zinu tikai vienu lietu: svarīga ir kvalitāte. Kvalitāte, kādā tu pasniedz savu mūziku. Diemžēl, runājot par mūzikas izpildītājiem, ir daudz problēmu, daudz... Pirmām kārtām viņi bieži vien ir nesagatavoti. Vārdus nezina, dzied intonatīvi netīri... Bet tas ir mūzikas ķēkis. Jūs bijāt Guntara Rača koncertā, jūs redzējāt, cik milzīga bija kvalitatīvā atšķirība, kad uz skatuves iznāca Laima Vaikule. Viņa pat vēl nebija sākusi dziedāt, kad visiem jau bija skaidrs: te ir manta! Kāpēc tā? Kas to izskaidros? Bet mums lielākoties tāda province spiežas ārā... Gan tērpos, gan uzvedībā. Un mēs no tā visa nevaram izrauties. Varbūt nemākam? Varbūt par to vispār nedomājam? Un vēl, runājot par LR2 jubileju: beidzot vajadzētu atrisināt vienu jautājumu, proti, kas ir sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija? Nevajadzētu tagad gudri runāt par kaut kādiem jauniem TV kanāliem, jo tie neko labu nedos. Krieviem ir labi kanāli ar spēcīgiem žurnālistiem, bet ko darīs mūsējie? Ko dublēs, ko mēģinās pārspēt? Tad labāk to naudu ieguldiet sabiedriskajā radio un televīzijā, lai tie varētu strādāt bez reklāmu meklēšanas! Lai iegulda kvalitātē un Latvijas kultūras popularizēšanā. Tas nebūs komercmedija, bet sabiedriskā medija darbs. Bet ko nu par to... Kādreiz radio burtiski vārījās – tur bija koris, tur bija orķestris, korespondenti, raidījumi... Tur bija attieksme! Pavisam cita elpošana bija tad, kad radio strādāja Nikolajs Neilands un Ivars Ķezbers, viņi runāja gudri, bez cenzūras, un es domāju, pret viņiem šodien ir galīgi nepareiza attieksme.

– Kas pa šiem 20 gadiem, kopš skan LR2, ir palicis visvairāk atmiņā?

– Mēs, protams, varam runāt, ka būtu vajadzīgi jauni un labāki izpildītāji... Bet tie vajadzīgi vienmēr. Traģiski bija, ka Uldis Duka gāja bojā.

– Tas notika 2006. gada 21. oktobrī. Autoavārija.

– Jā. Tas bija viņa bērns – Latvijas Radio 2. Ar to viņš ņēmās no sirds, kāvās ar izpildītājiem. Ne jau tā, ka būtu baigi kritiskais... Atceros, savulaik Normunds Rutulis mēģināja tur ieviest savu mūzikas gaumi, un es dzirdēju, ka Duka viņam saka: «Ko tu tur spēlēji? Kas tas tāds bija? Tu nesaproti, kur tu strādā?!» Jā, Rutulim bija grūti tā strādāt.

– Tā jau ir, tie, kas strādā Radio 2, vairāk vai mazāk mēģina ievērot latviski popsisko stilu, atskaņojot mūziku.

– Kādreiz uzsākām tā dēvēto Latvijas ziņģi. Būtībā ziņģe ir no vāciešiem pārņemtā dziedāšana – tāda kā, piemēram, Skroderdienās Silmačos. Dziesmas ar viegli uztveramu tekstiņu un meldiņu, ko varam dziedāt pjankās, zem un virs galda, kā nu gadās. Ja kāds gudrais to kritizē, es klausos un brīnos, un ir mums presē tādi šlāgerbendes, piemēram, jūsu Sandris Vanzovičs (smejas), bet viņam pašam tie šlāgeri patīk... Nu, iekš Radio 2 strādājošie ir tādi savdabīgi. Piemēram, Gunārs Jākobsons, vecais kadrs un mans laikabiedrs. Kad satiekamies, tad atceramies Mikrofona aptaujas.

– Faktiski Radio 2 izaudzis no Mikrofona aptaujām, kur skanēja tikai latviešu mūzika.

– Tieši vai netieši, bet formāts tiešām tāds bija. Atcerieties, kā pirmoreiz radio un koncertos tika ielaisti Līvi. Bet toreiz publika nebija sadalījusies. Tagad uz šlāgerkoncertiem nāk viena publika, uz rokkoncertiem – pilnīga cita. Pateicoties Liepājas dzintaram, izveidojās rokpublika. Rokmūzikas ierakstus savulaik nepopularizēja, jo tekstos parasti atrada politiskas nepareizības. Bet mani absolūti neuztrauc, kāds ir mūzikas žanrs, jo es klausos mūziku – vai tā ķer manu ausi vai neķer. Un jāskatās, kāda ir situācija: vai es sēžu trokšņainā ballītē, kur mūzika ir tikai fons, vai es sēžu zālē un klausos koncertu.

– Zālē jūs droši vien sēžat reti.

– Jā, reti gan. Man tas ir grūti. Ja dzirdu, ka spēlē manus gabalus, tad bieži vien domāju: labāk nebūtu spēlējuši.

– Vai esat kādreiz izjutis citu muzikantu skaudību?

– Nu, nezinu. Nāk jaunākas paaudzes, kurām citi līderi un cita darīšana. Man ir vairāk laimējies ar to, ka manus meldiņus atpazīst. Es iegāju apritēt, sākot jau ar kino mūziku. Bet uz skatuves esmu jau kādus sešdesmit gadus. Tāpēc jājūt, kad jāaiziet. Jā, tajā Rača koncertā... Arī tur vienai otrai jaunkundzei vajadzētu padomāt par atpūtu. Tajā pašā laikā es arī zinu, cik tas ir grūti – aiziet no skatuves.

– Labi, ka esat nodibinājis Radio bigbendu. Ar milzīgām pūlēm, un tomēr.

– Naudu šim nolūkam mums tā arī neviens neiedeva. Toties priekš Radio 5 gan naudu iedeva. Lai piesaistītu jauniešu auditoriju. Radio bigbends darbojas uz entuziasma pamatiem, puikas labi spēlē. Bet nekāda tirgus jau šeit nav. Pieci koncerti gada laikā, kaut kādi projekti, līgumi – nu, kas tas ir?

– Bija taču doma, ka bigbends varētu bāzēties Jūrmalā?

– Nu, neviens tagad nezina, kas ar to Jūrmalu būs...

– Tāpēc, ka Jaunais vilnis vairs nebūs?

– Nē, ne tāpēc. Ja Jūrmalai izdosies to robu aiztaisīt ciet ar kaut ko labu, tad Jūrmala būs vinnētāja. Ja tajā pašā līmenī – tad zaudētāja. Jāmeklē, intensīvi jāmeklē. Uz Jauno vilni un tā satelītiem balstījās vesela tirdzniecības un izklaides sistēma.

– Tagad jāaizpilda Dzintaru koncertzāle, kur kādreiz mājoja JV un citi izklaides monstri. Latvijā ir divas jaunas koncertzāles – Rēzeknē un Cēsīs. Top Liepājā. Vajadzētu arī Rīgā.

– Un Rīgas koncertzāli es vēlētos redzēt kā Latvijas simfoniskā orķestra, turklāt – ļoti augstvērtīga orķestra mājvietu. Šādā pamatbāzē veidojas lielākā daļa koncertdzīves. Tajā koncertē viesdiriģenti un viessolisti. Tur notiek arī festivāli, un viens no tādiem ir Māra Sirmā vadītais garīgās mūzikas festivāls. Tam jau ir sava auditorija. Un tādam festivālam arī skaņdarbu pietiktu: daudzi mani kolēģi palikuši ticīgi... Pasijas, oratorijas, Jēzus Kristus ciešanas... Uz vecumu visi paliek ticīgi. Baznīcas mūzika jau ir fantastiska lieta: pasaules ģēniji ne vienreiz vien tai pievērsušies.

– Jūs jau arī esat tai pievērsies, savulaik veidojot garīgo dziesmu ciklu koncertam Krusta baznīcā.

– Jā, kaut ko tādu mēģināju. Es domāju, ka Rīgas koncertzālē vajag organizēt pasākumus, kuros piesaistīt labus ārzemju izpildītājus. Koncertu panākumi ir atkarīgi no izpildītājiem un no ieguldītajiem līdzekļiem. Gan nopietnajā, gan popmūzikā. Visus interesē Robija Viljamsa šovs. Bet paskatieties, kas tur sakrāmēts uz skatuves un ko viņš pats dara!

– Vai mums ir muzikālie kolektīvi, kas kaut vai nedaudz var pietuvoties šim līmenim?

– Nav. Mums ir tikai amatierlīmenis.

– Prāta vētra?

– Prātinieki bija vienīgie, kas kaut ko varēja izdarīt savos lieluzvedumos. Bet arī viņiem laiks iet uz priekšu. Kas attiecas uz šovu... Nenoliedzami, ka līderis ir Fredis ar Labvēlīgo tipu. Biju uz viņu koncertu. Tipi nospēlēja pāris gabalus, un no zāles ārā izgāja liela daļa klausītāju. Nodomāju: kas tad nu, vai nepatika? Nekā tamlīdzīga! Viņi gāja ieraut un pēc dažām minūtēm nāca atpakaļ. Klausītāji tos gabalus zina, mauj līdzi. Un kroņa numurs bija tad, kad viena piedzērusies klausītāja iekodās Fredim kurpē. Es pats tur dabūju pa pakausi, pēc tam tas sitējs man pusstundu atvainojās. Es tādā koncertā nekad nebiju bijis. Bet šova elements Fredim bija labi izstrādāts.

– Vai citu muzikālo kolektīvu šovu neesamība skaidrojama tikai ar naudas trūkumu?

– Tur ir viss kopā. Naudai ir liela loma, bet svarīgāk ir tas, kā tu pats strādā. Lai pamācās kaut vai pie Laimas, kā viņa gatavojas saviem šoviem. Viņa naktī atbrauc un sāk pulksten divos (naktī!) mēģinājumu... Cepuri nost! Bet kas ir pie mums? Kaut kāda meitenīte kaut kādā TV konkursā dabū pirmo vietu un nu braukā pa Latviju ar solo koncertiem! Viņa dzied dažas dziesmiņas, kuras nevar citu no citas atšķirt, bet ir jau māksliniece! Ir arī tāda jauna dziedātāja Antra Stafecka. Viņai bija koncerts Rīgā. Nu, nevar tā veidot koncertprogrammu. Viņa lūdza, lai es ar viņu iznāku uz skatuves kā pirmais numurs. Nu, labi. Nu, un pēc tās dziesmas kas sekoja?

– Un kas sekoja?

– Sekoja tas, ka es aizgāju.

– Varbūt Eirovīzijā mums veiksies?

– Var jau tos organizatorus un dziedātājus lamāt, bet... izskatās, ka visiem tie pautiņi par maziem. Eiropā ar savu popmūziku mums nav jārādās, vienīgā vieta, kas mums bija palikusi – tā bija Krievija. Bet arī tur situācija mainījusies. Arī pret vietējiem dziedātājiem mainījusies. Tur ir palikuši tikai divi, kas var zāles piepildīt. Viens ir Grigorijs Lepss. Otrs ir piedzērušo sieviešu mīlulis Stass Mihailovs. Uz Mihailovu nāk visas viņa pamestās draudzenes. Ar Grigoriju Lepsu sēdēju pie pusdienu galda, viņš ir kā nervu kamols. Viņš ir gājis cauri visai tai narkotiku un alkohola ellei. Starp citu, Lepss būs oficiālais menedžeris manam jubilejas koncertam, kas Maskavā notiks februārī.

– Nezināju, ka viņš darbojas arī kā menedžeris. Manuprāt, jau koncerthonorāri viņam ir milzīgi.

– Viņiem tur citi apgriezieni. Lepss par vienu koncertu saņem miljonu.

– Ar ko kopā spēlēsiet Maskavas koncertā?

– Gan jau kaut ko atlasīs... Mēģināsim pierunāt, lai parādās vecā gvarde – Ļeontjevs, Vaikule. Gan jau aicināsim arī Intaru Busuli. Es ieteicos, lai dod kaut kādus savus jaunos dziedātājus, man jau nav bail. Bet līdz tam laikam, atklāti runājot, vēl jānodzīvo...

– Nodzīvosim. Bet Latvijā arī būs kādi koncerti?

– Jā, domāju, ka Nacionālajā teātrī būs. Arēnu Rīga es negribu, nē. Teātris man tuvāk mājām (smejas). Akcentu likšu uz teātra mūziku, lai viss ir tā viegli, bez kaut kādām šausmām, ko jubilejās parasti rāda. Taču ir vajadzīgs dzīvais, lielais orķestris. Jāatlasa talantīgi dziedātāji, man patīk, kā dzied Daumants Kalniņš. Meitenītes lielākoties visas vienādas... Bet par Radio 2 runājot: lai nu tas dara savu darbu, klausītāji tam ir. Reizēm gan domāju: nu, kāpēc tas jāraida, ir taču jūtams, ka tas ir... nu, zināt, kas. Jābūt tomēr stingrākai atlasei.

Svarīgākais