«Tagad ir tā: Latvija uzņem sīriešu bēgļus, dod viņiem naudiņu un pajumti, bet man, Latvijā dzimušai, augušai, šeit nav iespēju atgriezties. Nu, vai nav bēdīgi? Jo es tiešām gribētu dzīvot savā dzimtenē un noslēgt savu garo dzīvi šeit, nevis svešā zemē, kur nekad neesmu jutusies kā mājās,» atzīst pasaulē pazīstamā dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe Vija Vētra.
Kā ik gadu ap šo laiku viņa atkal ir Latvijā, savā dzimtenē, lai 18. jūnijā uz Rīgas Latviešu biedrības nama (RLBN) skatuves nosvinētu savu 95. dzimšanas dienu un - 75 gadus uz skatuves.
Šos svētkus dejotāja aicina svinēt kopā: vispirms 12. jūnijā pulksten 17 RLBN Baltajā zālē ar jubilejas ieskaņas pasākumu Vija Vētra tuvplānā - talants, gaume, darbs, ko vadīs Lia Guļevska un kurā piedalīsies Vija Dzintare, Lija Brīdaka, Ināra Kolmane un Māris Brancis. Būs aplūkojama foto izstāde Dejotājas Vijas Vētras foto portreti, un tiks demonstrēta režisores Ināras Kolmanes dokumentālā filma Vijaya.
Jau vairākus gadus pēc kārtas satiekoties Latvijā, Vija Vētra allaž uzsver, ka viņai ir ļoti svarīgi būt kontaktā ar savu dzimto zemi.
Savukārt 18. jūnijā pulksten 19 RLBN Lielajā zālē gaidāms jubilejas koncerts Ja tu esi dejā, tu jau esi Dievā, kas ir Vijas Vētras veltījums Latvijai. Koncertā piedalīsies arī aktrise Raimonda Vazdika, Agra Daņiļeviča deju skola Dzirnas, vokālā grupa Putni, Antra Dreģe, Artis Gāga, indiešu klasiskās mūzikas grupa, Sergejs Ancupovs, Kārlis Auzāns, Kaspars Bindemanis, Varis Vētra, kā arī Vijas Vētras audzēkņu grupa Rituāls.
Viens liels brīnums
Pērn šajā pašā laikā, tiekoties ar Viju Vētru, kad viņa ar koncertu Saknes un spārni atzīmēja 74 gadus skatuves darbā, kā arī sava mūža 94 gadu jubileju, dejotāja sarunā ar Neatkarīgo atzina, ka gads Ņujorkā bija ļoti smags - krītot uz bruģa, stipri sasitusi galvu un dabūjusi smadzeņu satricinājumu, pēc tam pārcietusi plaušu karsoni, bet, tiklīdz kļuvis labāk, uzkritusi gripa. Tāpēc, atkal satiekoties Rīgā, taujāju par mākslinieces veselību. «Es nejūtos labi. Sāp vecā gūža - tā, kas pirmā operēta. Visi jau zina, ka man abas ir operētas. Jo mēs, dejotāji, kustamies vairāk nekā vajadzētu, dejojam arī tad, kad nevajadzētu, grēkojam pret sevi, un tāpēc viss ātrāk novalkājas. Savulaik ar plaušu karsoni esmu dejojusi Anglijas karalienei Elizabetei, kad viņa bija Austrālijā - viņa tad vēl bija ļoti jauniņa, tieviņa, skaista kā lellīte. Ārsts mani dzina atpakaļ uz gultu, bet es negāju - man bija jādejo! Skaidrs, ka tas viss vēlāk atsaucas,» nosaka Vija Vētra. Viņa ar smaidu atminas, kā pirms pieciem gadiem, kad Rīgā svinēja savus 90 gadus, ārsts saķēris galvu, uzzinot, ka viņa dejos - jo bija pagājuši vien četri mēneši kopš gūžas operācijas. Bet pēc koncerta piegājis klāt un teicis, ka viņa ir «viens liels brīnums», jo neko nevarējis manīt.
Palika Amerikā, tur tā nelaime
Jau vairākus gadus pēc kārtas satiekoties Latvijā, Vija Vētra allaž uzsver, ka viņai ir ļoti svarīgi būt kontaktā ar savu dzimto zemi. «Ņujorkā es jūtos ļoti vientuļa. Tā ir pavisam cita pasaule, un es tajā nejūtos labi nemaz. Lai arī tur esmu nodzīvojusi visilgāk - no 1964. gada -, tur vismazāk jūtos mājās. Es jau arī turp neaizbraucu labākas dzīves meklējumos - es braucu turnejā no viena krasta līdz otram, 36 pilsētās sniedzu divarpus stundu garu programmu un domāju atgriezties Austrālijā, uz kurieni 1948. gadā biju aizbraukusi kā bēgle. Bet man piešķīra stipendiju, lai es varētu studēt Amerikas moderno deju, un - tā es tur paliku, tur tā nelaime,» viņa saka. Ierunājusies par bēgļu tēmu, Vija Vētra atsauc atmiņā 70 gadus senus notikumus, un atmiņa viņai joprojām ir spoža. «Tagad sīriešiem dod naudu, pajumti, mums, dīpīšiem jeb dievputniņiem, kā režisore Dzintra Geka mūs sauc, tā nebija. Mums kā bēgļiem vajadzēja parakstīt līgumu ar valsti, ka divus gadus strādāsim tādu darbu, ko mums piedāvās. Un varianti bija tikai divi - vai par kalpotāju kādā privātā ģimenē, vai hospitālī. Tā kā es negribēju kļūt par privāto vergu, izvēlējos hospitāli un - nokļuvu dzemdību namā,» stāsta Vija Vētra. Viņai savu bērnu nav, un arī tolaik savos 25 gados nezināja, kā apieties ar tikko dzimušiem mazuļiem. «Ak dievs, tas bija diezgan traki! Es taču pat nezināju, ka viņi nevar noturēt savu galviņu. Un darbs tiešām nebija viegls - šausmīgi noguru, visu dienu esot uz kājām, no sešiem rītā līdz sešiem vakarā. Es jau mēģināju brīvajā laikā trenēties, dejot, sniegt koncertus, bet tas tiešām bija grūti,» atminas Vija Vētra. Viņai joprojām acu priekšā ir kāds ķīniešu mazulis, kurš nekad neraudāja, bija mierīgs un kluss, un kuram sejiņa bija kā Budam. «Bieži par to iedomājos: diez par kādiem cilvēkiem izauguši tie, kurus redzēju ienākam šai pasaulē...»
Gadiem bagāta
Vai par to, ka viņai pašai nav bērnu, dejotāja arī aizdomājas, varbūt nožēlo? «Es nekad neapprecējos, tāpēc arī nebija. Tagad jau viss notiek vienkāršāk, bērni dzimst arī neprecoties. Bet - man arī nekad nebija sajūtas, ka man vajadzētu bērnu, kas sievietei ir dabīgi. Es laikam neesmu «dabīga sieviete», es esmu dejotāja, un tas ir kaut kas pavisam cits,» viņa sirsnīgi nosmej, bet atzīstas, ka ir dažkārt aizdomājusies, kāds būtu viņas bērns, «vai tikpat apdāvināts kā mamma, vai dejotu kā klumzaks ar divām kreisajām kājām», un tas gan būtu sāpīgi. «Bet šo tukšumu man aizpildījuši gan bērni, gan pusaudži, kuri skolojušies pie manis. Un tas, man liekas, ir pat labāk, nekā ja man pašai būtu bijis viens, divi vai pat trīs bērni, kuri... nedejo. Un tā taču varēja būt, ka viņiem nav nekādas intereses par deju,» viņa aizdomājas. «Un pa kuru laiku tad es nodarbotos ar mazbērniem, mazmazbērniem, jo - es taču joprojām dejoju! Nu, jā, it kā jau ir traks vecums. Nē, man nepatīk vārds vecs, jo vecas var būt tikai lietas. Cilvēks nav vecs, cilvēks ir gadiem bagāts. Un arī es tāda jūtos - gadiem bagāta. Daudz redzējusi, daudz piedzīvojusi, karam cauri izgājusi un par mata tiesu kara laikā no nāves izglābusies,» saka Vija Vētra, uzsverot, ka patiesībā viņa ir jauna - piecus gadiņus jaunāka par Latviju. «Kad kara laikā Vīnē bija uzlidojumi, man bija knapi divdesmit gadiņi. To māju, kur pagrabā patvērāmies, nobumboja, pagrabā viss sabira iekšā, knapi varēja paelpot, tas bija ārprāc. Bija liela panika. Tobrīd domāju, vai tiešām man, tik jaunai un neko vēl nesasniegušai, jau jāmirst?... Tik zilas debesis, kādas bija, kad mūs beidzot izšķipelēja ārā, es nekad nebiju redzējusi un arī pēc tam vairs neesmu redzējusi...»
Lepni, ka latvieši
Kad taujāju, vai mūsu Latvija savos simt arī ir «gadiem bagāta», Vija Vētra pasmaida un saka: «Latvija ir jauna. Zināms, mums ir sena vēsture, un es vēl ļoti labi atceros laikus - tie bija Ulmaņlaiki -, kad mēs bijām ārkārtīgi lepni, ka esam latvieši, ka mums ir sava valsts, kas funkcionē. Lai arī Ulmanim pārmeta, ka viņš ir diktators, viņš bija brīnišķīgs saimnieks savai zemei. Viņš nāca no zemnieku kārtas, tāpēc ļoti labi zināja, ko vajag zemniekiem, un viņš tos atbalstīja. Mēs taču Ulmaņlaikā ražojām un eksportējām lauksaimniecības produktus, zemniekiem bija ko darīt, visi lauki bija apstrādāti. Vai dieniņ, maniem lauku radiem, pie kuriem pavadīju visas vasaras, bija liels govju pulks, kādi trīsdesmit zirgi. Bet Ulmanim - tikai viens mētelītis, jo viņš nebāza naudu savā ķešā, kā tas notiek ar politiķiem tagad. Kad tad mēs tiksim uz priekšu, ja tā turpināsies? Nekad!» Un par to viņai sāp sirds. «Es esmu ļoti nobēdājusies par Latviju. Mēs taču savu neatkarību esam atguvuši jau pirms 27 gadiem. Nu, un ko mēs varam uzrādīt, ko esam sasnieguši? Tikpat kā neko,» viņa secina. Tāpēc Latvijai simtgadē viņa grib novēlēt to pašu, ko savulaik - 1979. gadā, pirmoreiz pēc kara atgriezusies Latvijā, lai sniegtu savu pirmo indiešu deju izrādi - vēlēja klātesošajiem Latvijas Nacionālajā teātrī, kur bija uzaicināta režisora Alfrēda Jaunušana (1919-2008) 60. dzimšanas dienā: «Mēs esam divi dažādi zari no viena koka, un mums ir jāturas kopā un vienam otram jāpalīdz. Lūdzu, turiet savas muguras taisnas, jo pa līkām mugurām sit. Šodien gribētu šo vēlējumu papildināt: turiet arī savas domas tīras, izkopiet dziļu mīlestību pret savu valsti un dariet visu, kas jūsu spēkos, lai šī brīnišķīgā zeme Latvija tiktu uz augšu un atkal ziedētu tā, kādu to atceros no savas agrās jaunības Ulmaņlaikā! Audziniet savus bērnus latviskā un patriotiskā garā, ar lielu mīlestību pret savu dzimteni! Un tie, kuri ir aizbraukuši no Latvijas labākas dzīves meklējumos, lai agrāk vai vēlāk atgriežas! Viņiem jau pietrūkst Latvijas, tā noteikti ir, jo svešā zemē iedzīt saknes nav iespējams. Es to pat nemēģinu, un tāpēc es katru gadu braucu mājās uz savu dzimteni - lai savu dvēseli veldzinātu, lai gūtu spēku dzīvot savu dzīvi...»
Sīriešiem dod naudu, pajumti
Bet visbēdīgākais ir tas, ka Vija Vētra nevar pārcelties uz dzīvi Latvijā, ko viņa patiesi vēlas. Finansiāli tas neesot iespējams. «Es visu mūžu esmu bijusi brīvmāksliniece, kas nozīmē, ka ienākumi te bija, te - nebija. Attiecīgi arī tika maksāti nodokļi. Bet, kad 65 gadu vecumā gāju kārtot sociālo apgādību, man paziņoja, ka man nepienākas itin nekas, jo es neesot nomaksājusi nodokļus pietiekamus ceturkšņus. Bet, cik varēju, tik maksāju! Biju izmisumā: kā tad es tālāk dzīvošu - uz ielas?! Pierādot, ka neko bankā neesmu sakrājusi, man piešķīra absolūto minimumu. No tā es joprojām dzīvoju, bet arī to man atņemtu pavisam, ja es pārnāktu dzīvot uz Latviju. Ja būtu vairāk maksājusi nodokļus, man būtu oficiālais pabalsts, un to man pārsūtītu arī uz Latviju, un no tā varētu šeit dzīvot. Mani draugi no Amerikas, atgriezušies mājās, tagad tā arī dzīvo. Nav bagātnieki, bet iztiek,» stāsta Vija Vētra, uzsverot, ka tiešām nezina, ko darīt - jo tiešām gribētu pārcelties atpakaļ uz dzimteni.
«Tagad ir tā: Latvija uzņem sīriešu bēgļus, dod viņiem naudiņu un pajumti, bet man, Latvijā dzimušai, augušai, šeit nav iespēju atgriezties. Nu, vai nav bēdīgi? Es tiešām gribētu dzīvot savā dzimtenē un noslēgt savu garo dzīvi šeit, nevis svešā zemē, kur nekad neesmu jutusies kā mājās...»
***
Vija VĒTRA
• Dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe
• Indiešu un sakrālās dejas kustības aizsācēja Latvijā; ieviesusi sakrālo deju kā dievkalpojuma daļu Austrālijā, Anglijā, ASV un Latvijā
• Dzimusi 1923. gada 6. februārī Rīgā
• Otrā pasaules kara laikā mācījusies Austrijā - Vīnes Mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā, kā arī Vīnes konservatorijas Baleta nodaļā
• Indiešu klasisko deju izkopusi Indijā, spāņu flamenko - Spānijā, moderno skatuves deju - Austrijā un ASV
• 1948. gadā emigrējusi uz Austrāliju, kur 1951. gadā Sidnejā atvērusi deju studiju
• Kopš 1964. gada dzīvo Ņujorkā ASV, bet tur nekad nav jutusies kā mājās
• Kopš 1990. gada katru vasaru viesojas Latvijā ar deju meistarklasēm un koncertiem
• 1993. gadā nodibinājusi unitāriešuuniversālistu draudzi Rīgā, ik gadu savā Latvijas apciemojuma laikā vadot svētbrīžus
• Uzņemtas divas dokumentālās filmas: Vijaya (rež. I. Kolmane, 2004) un The World of Vija Vetra
(rež. A. Kostic, 2007)
• Uzrakstītas divas grāmatas:
Vija Vētra. Deja un dvēsele (N. Ikstena, Izdevniecība: Atēna, 2001), Vija Vētra. Deja - mans mūžs (L. Brīdaka, Izdevniecība: SIA Madris, 2013)
• 1999. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni
• Nekad nav bijusi precējusies, bērnu arī nav. «Man nav pat mīļākā. Deja ir vienīgais, kas man dzīvē ir, un, ja man to atņemtu, es beigtos. Tad pārtrūktu manas dzīves pavediens, kurā vēl trausli karājos...